Pelnu dienā

Kad jūs gavējat, neesiet nīgri kā liekuļi, kas rāda drūmu seju, lai rādītos cilvēkiem kā gavētāji. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši.

Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju,

ka tu nerādies kā gavētājs cilvēkiem, bet savam Tēvam apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos.

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog,

bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.

Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. /Mt. 6:16-21/

Mīļā draudze! Ar šodienu Baznīcā aizsākas 40 dienu Gavēnis, kas mūs sagatavo Kristus augšāmcelšanās notikumam. Tas ir iespēju laiks ielūkoties sevī un sevi garīgi sakārtot šim notikumam. Un evaņģēlijs, ko dzirdējām mums uz to palīdz. Dod orientierus sevis sakārtošanai un pilnveidošanai. Tas parāda, ka Gavēnis, vispirms, ir garīga prakse. Par to arī Kristus runā. Pelnu diena, iezīmē Gavēņa laika sākumu un tas ir īstais brīdis, kad nodoties ne tik daudz teorētiskām pārdomām, bet vēlreiz apstāties pie jēdziena – gavēnis – un mēģināt saprast, ko mums katram ar to iesākt: ko mums iesākt ar to laiku, kurā esam iegājuši.

 

Gavēšana nav kaut kas īpaši kristīgs, jo gavēšana ir pazīstama prakse visās reliģijās, un daži pētnieki pat sacītu, ka nopietna garīgā dzīve, lai kā mēs to saprastu, nav iedomājama bez viena vai otra veida gavēņa prakses. Taču, ko īsti nozīmē – gavēt? Gadsimtu gaitā, arī kristīgajā tradīcijā, gavēnis savu nozīmi ir, ja ne gluži mainījis, tad vismaz ieguvis dažādas papildus nianses. Tāpēc dažreiz nav nemaz tik vienkārši atbildēt uz jautājumu: ko nozīmē “gavēt” un kā to vajadzētu darīt? Jo tad mums jājautā vēl dziļāk: kā katrs cilvēks saprot šo vārdu? Un jāsaka, ka mums ir paveicies, jo mums nav vajadzības izgudrot gavēni. Kungs Jēzus ar Savu dzīvi mums ir parādījis priekšā kāds ir gavēnis, lai mēs šodien spētu pamanīt dažādos Gavēņa laika aspektus un kopā ar Jēzu piedzīvot to visu, ko Gavēņa laikā Viņš mums katram vēlas iedot vai iemācīt.

 

Pirmkārt, Gavēnis ir izmainīts laiks. Tas ir laiks, kas ir domāts tam, lai mēs kaut ko darītu citādi nekā savā parastajā ikdienā. Tas var ietvert ēšanu, bet ne tikai. Tas var nozīmēt, ka mēs kaut kā savādāk iekārtojam savu dzīves ritmu. Varbūt ir kādas lietas, kuras apņemamies darīt ik dienas, un viens no Gavēņa laika mērķiem ir nemitīgi atgādināt mums par to, kas ir mūsu dzīves īstais saturs. Mēs iekārtojam Gavēņa laiku un neēdam noteiktus produktus, lai ik reizi, kad apsēstos pie galda, atcerētos, ka šis nav parasts laiks, ka šis ir laiks pirms Lieldienām. Tas ir laiks, kurā mēs esam aicināti vairāk uzmanības pievērst garīgajiem jautājumiem: mēģināt dziļāk izprast to, kas notika Jēzū; piedzīvot, kā tas saistās ar mūsu šodienu, un līdz ar to iemācīties jaunā veidā saskatīt arī savu vietu un uzdevumu šajā pasaulē, savas dzīves mērķus.

 

Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kurā viena no galvenajām cilvēku problēmām ir vienmuļība – mūsu dzīve ieņem vienmuļu ritmu, un, kad esam tajā iegājuši, bieži vien mēs paši nepamanām, kā aizskrien laiks un gadi, un mēs tā īsti neesam pamodušies. Gavēņa uzdevums ir mūs garīgi pamodināt. Šis ir laiks, kas ir domāts tam, lai mēs to dzīvotu mazliet vērīgāk, mazliet uzmanīgāk. Un tāpēc Jēzus ar Savu dzīvi, ar Savu gavēšanu tuksnesī, ir devis dažādos gavēšanas veidus un tradīcijas, lai mēs šajā laikā darām lietas citādi. Tādā veidā Jēzus dara mūs modrus un vērīgus, lai pamanām lietas un notikumus ap sevi – kā līdz tādai dzīvei esam nonākuši.

 

Otrkārt, Gavēnis ir sevis pārbaudīšanas un sevis iepazīšanas laiks. Piemēram, Gavēņa laikā cilvēki bieži vien izvēlas atturēties no kaut kā, kas viņiem ir ierasts, vai varbūt pat jau kļuvis pārāk mīļš. Un tas ir izaicinājums – vai mēs varam kaut uz 40 dienām atteikties no kaut kā, pie kā esam ļoti pieraduši, bet kas nav absolūti nepieciešams. Vai mēs varam šīs dienas nesērfot interneta dzīlēs, meklēdami sazin kādu izklaidi, vai nelasīt interneta ziņas, vai Twitter komentārus, vai Facebook lapas? Vai mēs varam 40 dienas neēst saldumus, vai atturēties no kafijas, vai no dienišķās vīna glāzes, ko kaut kā esam iesākuši lietot? Katram tas būs kaut kas savs. Un tāpēc ik pa brīdim ir ļoti vērtīgi sevi pārbaudīt un sevi iepazīt, jo cilvēks var ilgstoši dzīvot ilūzijā, ka ir garīgi brīvs un stiprs, ka kontrolē savu dzīvi un savas kaislības, ka nav jau nekādu tādu lielu atkarību un paradumu kā tiem citiem cilvēkiem. Un tā cilvēks dzīvo šādā viltus pārliecībā līdz brīdim, kad Jēzus pasaka un mēs paši pamanām, kā izskatās mūsu dzīve no malas un kādi izskatāmies mēs paši, un, lai sakārtotu to visu, mēs atsakāmies no kaut kā ļoti vienkārša, bet tik ļoti mīļa un pierasta. Un tad var izrādīties, ka mēs nebūt sevi nepazīstam, nebūt neesam tik brīvi, un šo vienu elementāro lietu sākam ļoti pārdzīvot un pēc tās ilgoties. Tāpēc Gavēnis ir sevis iepazīšanas laiks.

 

Cilvēks ir spiests konfrontēties ar ieradumu vai pat ar atkarības spēku, un ne reti cilvēks ierauga sevi pilnīgi jaunā gaismā, bet pats svētīgākais, ka kādā brīdī – kā tāds gluži vai blakus efekts – cilvēks saprot, ka ir nepieciešamība kaut ko citu likt vietā. Jautājums ir: ko likt vietā? Ja mēs izvēlamies vairāk vērst savu uzmanību uz garīgām lietām un saņemt spēku no augšienes, no Jēzus, tikai tad mūsu dzīvē mainīsies pat tās elementārās lietas, jo tas ir Jēzus, kas šīs elementārās lietas izmaina mums par labu. Un tad cilvēks ļoti skaidri praktiskā veidā pārliecinās, cik ļoti liela nozīme ir laikam kopā ar Dievu – cik ļoti liela nozīme ir dievkalpojumiem, ikdienas lūgšanām un Bībeles lasīšanai, lai savu garīgo dzīvi veidotu intensīvu, un patiesi ticību bagātinošu un stiprinošu; cik ļoti liela nozīme ir laikam kopā ar Jēzu, kurā Viņš veido mūsu garīgo dzīvi.

 

Treškārt, Gavēnis ir grēknožēlas laiks un to pauž tas, ka mēs atsakāmies no gaļas ēdieniem. Parasti, cilvēki zina šo tradīciju vislabāk. Gaļas neēšanas tradīcija saistījās ar atturēšanos no visa veida dzīves ekstrām, no dzīvošanas pārāk lielā pašapmierinātībā un komfortā, jo gaļa senajā pasaulē bija pietiekami rets svētku ēdiens. Līdz ar to Gavēnis ir laiks, kurā mēs mācamies apzināties, ka mūsu rīcība un mūsu stāvoklis, Dieva un cilvēku priekšā, ir tāds, kurā ir vieta ne tikai svinībām un priekam, bet tur ir vieta arī ļoti nopietnām pārdomām.

 

Gavēnis ir laiks, kurā mēs mācamies apzināties, ka esam spējīgi viens otram nodarīt pāri. Un tāpēc tas gaļas kumoss sāk kaklā spiesties, nevis tāpēc, ka kāds no malas to ir pavēlējis neēst, bet tāpēc, ka mūsos parādās atziņa – nu, kā mēs varam tā ļoti ērti iekārtoties un svinēt pie bagātīga galda, ja mēs zinām, ka mums tepat līdzās, nerunājot jau par citām vietām pasaulē, ir cilvēki, kuriem klājas ļoti grūti dzīves pārbaudījumu vai kara iespaidā. Tā mēs mācamies raudzīties uz sevi godīgāk. Mēs atskārstam, ka pa daļai mēs varam bieži vien justies tā mierīgi ar to visu, jo mūsu sirdīs nav līdzjūtības. Un tā pamazām mēs Gavēņa laikā sākam atzīt to, cik ļoti mums ir nepieciešams ceļš uz priekšu – Kungs Jēzus, kurš par Sevi saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jņ. 8:12) Mēs neesam gatavi, mēs neesam pilnīgi, tāpēc Gavēņa laikā Jēzus mūs ved pa Viņa izveidoto un iestaigāto gavēņa ceļu, kas mūs ved uz patiesību, lai caur to Jēzus darītu mūs līdzjūtīgus un pilnīgus, un dotu mums dzīvību.


Andrejs Irbe - Piņķu sv. Jāņa draudzes mācītājs