Sveču dienā

Dzīvais Dievs, kas “iztraucē”? Vai Jēzus “traucē” dievkalpoijumu?

Lūka 2:22-38

“Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, –…”

Četrdesmitajā dienā pēc Ziemsvētkiem Baznīca svin Sveču dienu – 2. februārī. Tā atgādina, ka Betlēmē dzimusī gaisma - Kristus Bērns - tiek ienests templī. Un līdz ar to – cilvēku dzīvē.

…

Sveču dienā Dievs ienāk templī kā bērns, varbūt mazliet traucējošs un neērts. Kā jau ikviens bērns, kas knosās vecāku rokās. Bet ir pilns gaismas.

Kamēr citi redz parastu bērnu, Simeons un Anna redz Jēzus Bērnā Dieva apsolījumu un gaismu.

Kad bērni ienāk baznīcā, svētki kļūst citādi.

Kad dzied bērnu koris, kaut kas cilvēku sirdīs atveras.

Bērnu balsis, smaidi, dzīvīgums ir kā mazi Ziemsvētki visa gada garumā.

Un Jēzus pats sacīja:

“Laidiet bērniņus pie Manis – tiem pieder Debesu valstība.”

Un tomēr – būsim godīgi – bērni mēdz arī patraucēt.

Viņi rada troksni. Viņi ne vienmēr ievēro mūsu svinīgo klusumu.

Viņi ne vienmēr iederas perfekti izplānotā kārtībā.

Un nav brīnums, ka toreiz mācekļi liedza vecākiem vest bērnus pie Jēzus. Argumenti iespējams bija tie paši, kas pazīstami šodien:

“Viņi ir par mazu.” “Viņi vēl neko nesaprot.” “Viņi traucē pasākumu.”

…

Vai mēs varam iedomāties situāciju, kad kādā pārsvētsvinīgā, perfektā dievkalpojumā mēs sāktu domāt – “JĒZUS (bēns) TRAUCĒ MUMS DIEVKALPOJUMU”?

Jo tieši tas notiktu, ja bērnam baznīcā nebūtu vietas.

Jo Jēzus pats bija bērns. Un caur bērniem Viņš ir mūsu vidū arī šodien.

Parasti tā nav bērna vaina. Tā ir mūsu, pieaugušo, attieksme. Mūsu pacietība, kas vēl jāmācās.

Tā mūsu mīlestība, kurā mums vēl jāaug. Un aizvien ir jāizkopj mūsu spēja lietas sakārtot tā, lai tur būtu vieta arī mazajiem – un lai arī lielie varētu atrast vietu svētapcerei. Un no mūžīgām rūpēm nogurušie vecāki varētu atveldzēties.

Un te mēs nonākam pie galvenā. - Dzīvais Dievs traucē mūsu grēcīgumam un nepilnībai. Jo …tas nav tikai par bērniem dievnamā.

Tas ir par Dievu. Jo dzīvais Dievs mūs “iztraucē”.

Dievs iztraucē manus iedomātos priekšstatus par Viņu.

Viņš, pieskaroties, iztraucē manu paša dzīves kārtību.

Viņš izaicina manu drošības sajūtu un Viņš traucē pat manai ticībai, ja tā kļuvusi nedzīva, sterila un ieslīgusi ērtībās.

Jo - kad Dievs pieskaras cilvēkam, ko tad Viņš iztraucē?

iztraucē sirdsapziņu, kas bija apklususi,

iztraucē grēcinieka ceļu, kas viņam kļuvis par normu,

iztraucē ļaundara drosmi, kas jūtas nesodāms.

Un vienlaikus Viņš iztraucē arī:

sagurušo, lai tas nepazustu bezcerībā,

iztraucē to, kas nobijies, lai tas atgūtu drosmi,

un iztraucē bēdīgo, lai viņā atgrieztos cerība.

Un Evaņģēlijs rāda, ka Jēzus to dara atkal un atkal.

Viņš “traucē" mūsu pasākumus:

Jēzus iztraucēja tempļa “biznesa” rosību, kad apgāza naudas mijēju galdus.

Jēzus iztraucēja bēru gājienu Nainē – un nāve vairs nebija pēdējais vārds jaunekļa dzīvē.

Un vēl:

Jēzus iztraucēja aklumu – un Bartimejs atguva redzi.

Jēzus iztraucēja lepnumu – un negodīgais muitnieks kļuva par mācekli.

Jēzus iztraucēja kaunu – un sieviete pie akas sāka runāt patiesību.

Un Viņš iztraucē arī farizejus, kad tie grasījās nomētāt akmeņiem grēcinieci.

Lūk, kā dzīvais Dievs “traucē”.

Jautājums paliek mums katram:

Ko manā paša dzīvē vajadzētu “iztraucēt” - Jēzum ienākot?

Ko vajadzētu “iztraucēt” vai “izgaismot” arī mūsu sabiedrībā?

Kas Tu būtu vairāk - vai kā Simeons, kas “aiziet”, dzīvo mierā?

Vai varbūt kā praviete Anna, kas par Jēzu liecina visiem?

Atceries:

ja tas ir Jēzus, kas “iztraucē” un pamudina, tas nav posts.

Tā ir žēlastība.

Noslēguma lūgšana

Kungs, paldies, ka Tu nāc mūsu dzīvē – ne tikai mierināt, bet arī “iztraucēt”. Dod mums Simeona pacietīgo ticību un cerību sagaidīt apsolījumus. Dod mums Simeona acis, lai ieraudzītu Tavu gaismu arī tur, kur tā sākumā šķiet traucējoša. Dod mums sirdi, kurā ir vieta bērniem, vājajiem un neērtajiem. Iztraucē mūs no visa, kas mūs attālina no Tevis,

un vadi mūs savā mierā – šeit un mūžībā. Āmen.