Uzruna barikāžu 35. gadadienā Rīgas Domā

Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?" (Lk 8:22-25)

Dieva mīļotie klātesošie! Mēs atceramies Barikāžu laika notikumus pirms 35 gadiem, un ir tāda sajūta, ka tas noticis gluži nesen. Un tas ir tāpēc, ka šis piedzīvojums ir bijis ar Mūžības vērtību. Tajā laikā mēs katrs savā vietā un savā aicinajumā piedzīvojām  vētru. Tā bija ļaunu varu sacelta vētra, un mēs nezinājām, kā tā beigsies - vai paliksim dzīvi, vai iesim bojā. Bet tad mūsu sirdis sasniedza Jēzus vārdi, kas apklusināja vētru, nomierināja jūru un jautāja: “Kur ir jūsu ticība?”

Šie vārdi pirms 35 gadiem atskanēja arī šeit, šajā dievnamā. Daudzu barikāžu aizstāvju atmiņās šis dievnams palicis kā stabila laiva bangojošas jūras vidū, kur sirdis varēja gūt ticību un mieru, kur varēja saņemt patvērumu, un, kur varēja saņemt vienkārši siltumu. Kā dzirdējām šodien 121. Psalmā: “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” Šī bija tā vieta, šī bija tā drošā laiva, kur ļaudis  varēja sastapt Kristu, pacelt savu skatu uz augšu, uz Debesīm un sagaidīt palīdzību. 

Tas bija laiks, kad mūsu tauta mācījās paļauties uz Dievu. Tas ir viens no barikāžu laika lielākajiem ieguvumiem, ka šajās dramatiskajās dienās mūsu tautā no jauna tika atmodināta dievbijība – ticība un paļaušanās uz Dievu. 

Barikāžu aizstāvji nāca šeit šajā dievnamā, lai izlūgtos palīdzību mūsu tautai, lai lūgtu Dievu par brīvību, par apsardzību sev un savai tautai, par drosmi arī mirt, aizstāvot savējos, ja nu tāds brīdis pienāktu. Cilvēki intuitīvi sajuta, ka šajos lielajos notikumos ar pašu spēku, ar pašu gudrību nepietiek. Daudzi to varbūt nespēja izteikt vārdos, tomēr  kaut kur sirds dziļumos sajuta, ka Dievs, pasaules un tautu Radītājs un to likteņu veidotājs ir šeit šajos notikumos klātesošs.    

Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas. Viņš dāvāja mums uzvaru. Viņš parādīja gan mums pašiem, gan visai pasaulei, kādi mēs varam būt, ja ticam, ja esam vienoti, ja esam godīgi un apņēmības pilni nodot sevi par Patiesības ieročiem. Mēs ieguvām neatkarību. 

Jā, tā ir liela Dieva dāvana. Tā ir dārga dāvana. Par to bija arī dārgi jāmaksā – astoņu cilvēku dzīvības: Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Vladimirs Gomanovičs, Raimonds Salmiņš, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš. Lai šo cilvēku vārdi vienmēr paliek mūsu piemiņā un lai  Dievs dod mieru viņu dvēselēm! 

 Bet, vai mēs esam mācējuši šo lielo dāvanu un šos par mūsu brīvību nestos upurus novērtēt? Ko mēs ar šo lielo dāvanu esam darījuši? Vai esam saudzīgi to kopuši un tās vērtību vairojuši?  Mēs dažkārt jūtamies vīlušies, mums dažkārt šķiet, ka mūsu tautas vienotības, mūsu brīvības ideāli šodien ir nodoti. Mēs norādām ar pirkstu uz atsevišķiem ļaudīm, uz kādiem valdības ministriem, uz kādiem ierēdņiem, kas mūsuprāt visu dara nepareizi. Bet kā sena gudrība saka: kad tu rādi ar pirkstu uz priekšu, trīs pirksti rāda atpakaļ – uz tevi pašu. 

Vācu teologs un moceklis Dītrihs Bonhēfers saka, ka katrs no mums ir atbildīgs par notiekošo pasaulē. Dievs nevienu no mums neatbrīvo no atbildības par visu, kas notiek ne vien mūsu zemē, bet arī citur. Izmantojot mums piešķirtās spējas, katram savu iespēju robežās ir jāietekmē notikumu attīstība savā tuvākajā apkārtnē un valstī, un ja nav citu iespēju, tad to darīt ar savu attieksmi. Ar savu skaidri noteiktu attieksmi pret notikumiem, arī tiem, kas notikuši agrāk, arī tad, kad mēs vēl nebijām dzimuši, mēs uzņemamies atbildību par morālas un ētiskas dabas problēmām, kas skar visu pasauli. Dievs neprasīs ne tev, ne man, kāpēc tu neapturēji Otro pasaules karu ar visām tām šausmām. Tas nebija mūsu spēkos un daudzi no mums tad vēl nebija dzimuši, bet Dievs prasīs, kāpēc tu klusēji par šīm un līdzīgām lietām, kāpēc tu neizteici skaidru savu attieksmi savā ģimenē, savā darba vietā, draudzē, vai kur citur, kur tev bija izdevība un vajadzība to darīt? Šodien ar savu attieksmi pret šobrīd notiekošo, kā arī pret agrāk notikušo šeit Latvijā un pasaulē, mēs nostājamies patiesības vai nepatiesības pusē, mēs nostājamies labā vai ļaunā pusē, mēs nostājamies upura vai varmākas pusē.

Šodienas sarežģītajā pasaulē, kad vecā pasaules kārtība sāk brukt un jaunā vēl nav īsti nostiprinājusies, ir īpaši svarīgi paust savu nostāju – gan par karu Ukrainā, gan par mēģinājumiem sadalīt pasauli ietekmes zonās vareno valstu starpā. Ja mēs paliksim klusi, viņi mūs nospēlēs savās kāršu spēlēs. Tā vien šķiet, ka Hitlera un Staļina rēgi ir atgriezušies. Šie tumšie spēki grib mūs padarīt pakļāvīgus, grib atņemt mums Dieva dotās tiesības būt brīviem – būt brīviem savās domās, savos vārdos un savā rīcībā.

Jau pieminētais vācu teologs Bonhēfers Otrā pasaules kara laikā konsekventi sekoja iekšējai prasībai nesamierināties ar ļaunumu, nesamierināties ar sabiedrībai uzspiestajām klišejām, un ar savu personīgo nostāju rādīt savu attieksmi pret pasaulē notiekošo. Par to viņš samaksāja visaugstāko cenu – savu dzīvību. 

Viņš nepiederēja pie tiem neauglīgajiem kritiķiem, kas brīdī, kad nekas nedraud, izgāž savu nepatiku pret šīs pasaules varenajiem. Viņš aicina cilvēku katrā atsevišķā gadījumā ar Dieva doto atbildības sajūtu sirdī būt vai nu uzvarētājam, vai zaudētājam, bet nepalikt vienaldzīgam. Tā ir uzdrīkstēšanās savas tautas, savas valsts dēļ nekļūt arī par jūsmīgiem līdzskrējējiem, bet dažkārt, kur tas nepieciešamas, skaidri nostāties pret vairākumu, pret valdošajiem viedokļiem, pieņēmumiem, aizspriedumiem un rīcību. Šādā nozīmē mēs katrs joprojām esam uz barikādēm.

Ik pa brīdim ļaužu sarunās, gan dažādās virtuālās diskusijās atskan vēlēšanās atkal piedzīvot barikāžu laika pacilājumu, vienotību. Ja mēs patiesi to vēlamies, ja mēs patiesi gribam atkal reiz piedzīvot tādu vienotību, tādu mērķu skaidrību un tādus panākumus, kādus guvām Barikāžu laikā, tad mums atkal jāatrod ceļš uz dievnamiem, jāatzīst sava nomaldīšanās un jāizlūdzas palīdzība tam Vienīgajam, kas spēj palīdzēt. Jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet gan tā ir garīga cīņa, kā to dzirdējām šīsdienas lasījumā no apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem. Visam, kas šobrīd notiek pasaulē, ir garīgi cēloņi. Tāpēc arī mūsu problēmām vispirms jārod garīgi risinājumi, izcīnot garīgas cīņas ar patiesību, taisnību, ticību, ar lūgšanām un ar Dieva vārdu. Tad Dievs arī rādīs, kas darāms, un dos spēku un izdošanos.

Dieva vārds 37. Psalmā saka: “Taisnajiem nāk palīdzība no Tā Kunga, Viņš ir viņu patvērums bēdu laikā.  Tas Kungs viņiem palīdz un tos izglābj, Viņš tos izglābj no bezdievīgo rokas un sargā tos, jo tie paļaujas uz Viņu”  

 Dieva vārds nemelo. Pārbaudīsim, vai Viņš mūs nesvētīs, ja patiesi un no sirds atgriezīsimies pie Viņa, ja lūgsim Viņu, paļausimies uz Viņu. Vai Viņš nesvētīs mūsu roku darbu, vai Viņš nesvētīs mūsu laukus un mūsu pilsētas, vai Viņš nesvētīs mūsu attiecības, ka mēs atkal varētu viens otram uzticēties, vai Viņš neliks izgāzties nesvētu cilvēku nodomiem, kas grib mūs iedzīt jaunās vētrās, postā un bezcerībā?                                                    

   Pārbaudīsim to.  Un ja mēs to darīsim patiesā ticībā, no sirds uzticoties Dieva svētībai,  mēs no jauna piedzīvosim kā barikāžu laika ugunskuri liks aizdegties mūsu sirdīm, un mums nekas vairs nebūs par grūtu, nekas mums nebūs neiespējams, jo Dieva vārds saka: “Tas visu spēj, kas tic.” 
Amen