Mācītājs Edijs Kalekaurs par Svētā Vakarēdiena liturģiju
Mūsu ceļš cauri Svētā Vakarēdiena liturģijai sasniedz augstāko punktu, katra dievkslpojuma kulmināciju. Pēc tam, kad esam dzirdējuši Kristus iestādījuma vārdus, atbildējuši ar ticības apliecinājumu, lūgšanām un izlīgumu, mēs nepaliekam kā vērotāji. Mēs tiekam aicināti nākt un saņemt to, ko Dievs Savā žēlastībā mums dāvā. Mēs tuvojamies Svētajam Vakarēdienam, Kristus klātbūtnei ne tikai vārdos, bet arī maizē un vīnā.
Maizes laušana un “Dieva Jērs” (Agnus Dei).
Kad maizē ir iemiesojies Kristus apsolījums, mācītājs to paceļ un lauž. Šis liturģiskais žests nav tikai praktiska nepieciešamība, bet tas vēstījums par Kristus miesas laušanu pie krusta.
Mācītājs: "Maize ko laužam ir viena miesa"
Draudze atbild: "Jo kā ir viena maize, tā mēs visi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki". 1. Kor. 10:16–17
Tam seko Miera sveiciens, kam pieskārāmies nedaudz pagājušajā reizē un dziedājums "Agnus Dei", kas nozīmē “Dieva Jērs”. Šis apzīmējums nāk no Jāņa Kristītāja vārdiem, kad viņš ieraudzīja Jēzu: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ. 1, 29)
Šie vārdi nav tikai skaista dziesma. Tā ir lūgšana. Tas ir pazemīgs sirds sauciens pēc žēlastības, kas atzīst Jēzu par patieso upura Jēru. Tāpat kā Vecās Derības Pashā jērs glāba izraēliešus no nāves, tā arī Kristus kā Pashā piepildījums glābj mūs no mūžīgās nāves ar Savām izlietajām asinīm.
Aicinājums pie Kunga galda.
Pēc šī dziedājuma mācītājs aicina draudzi nākt pie altāra. Aicinājums bieži skan ar vārdiem, kas sakņoti Evaņģēlijā: “Nāciet, jo viss ir sagatavots!” (Lk. 14:17) un “Baudiet un redziet, cik labs ir Tas Kungs!” (Ps. 34:9)
Šis aicinājums atgādina: Vakarēdiens nav mūsu rituāls, bet gan Dieva dāvana. Tā nav balva taisnajiem, bet barība grēciniekiem. Un mūsu vienīgais “ieguldījums” ir atvērtas, tukšas rokas.
Svētā Komūnija. Divkāršā vienotība.
Pirmkārt, vienotība ar Kristu. Mēs savienojamies ar Kristu un kļūstam par vienu miesu un asinīm ar Viņu.
Mācītājs saka: “Kristus Miesa, par tevi dota.”
“Kristus Asinis, par tevi izlietas.”
Luteriskā baznīca šeit nepieliek neko klāt, bet uzticas Kristus vārdam. Mēs ticam, ka Viņš ir reāli klātesošs, un Viņš mūs personīgi uzrunā un baro. Mēs saņemam pašu Kungu – nevis domās, ne simboliski, ne tikai garīgi, bet sakramentāli: “maizē un ar maizi, vīnā un ar vīnu”. Tāpat kā Dievs inkarnējās Jēzus bērniņā Betlemē, tā Jēzus Sevi iemieso maizē un vīnā.
".. par jums dota,.. par jums izlietas", tas nav tikai atgādinājums par piedošanu. Tā ir pati piedošana, ko Kristus ieliek tavā mutē. Vakarēdiens ir Evaņģēlijs taustāmā un baudāmā veidā tieši tev. Ļoti personiski.
Bet, te notiek vienotība arī savā starpā. Ne tikai vertikāli ar Dievu, bet arī horizontāli cilvēkam ar cilvēku.
Es un mans tuvākais pie viena galda. “Jo kā ir viena maize, tā mēs daudzie esam viena miesa, jo mēs visi esam vienas maizes dalībnieki.” (1Kor. 10:17)
Altāra kopība ir redzama zīme tam, ka mēs, dažādi cilvēki ar dažādiem raksturiem, grēkiem un vajadzībām, esam viena Kristus Miesa. Vakarēdiens ir ne tikai ticības, bet arī vienprātības un kopības sakraments.
Šeit mēs mācāmies skatīties uz līdzcilvēku nevis pēc viņa nopelniem, bet kā uz līdzmantinieku žēlastībā. Mēs visi dzīvojam no piedošanas un esam lūdzēji. Visi esam bērni, kas nāk pie viena Tēva galda.
Viss, ko Vakarēdiens sola, tagad kļūst pieejams. “Nogaršojiet (baudiet) un redziet, cik labs ir Tas Kungs.” (Ps 34:9)
Ticība kļūst iemiesota. Piedošana piedzīvojama. Miers, nododams tālāk.
Pārdomām un lūgšanai
Kad es saņemu Svēto Vakarēdienu, vai es uztveru to kā tikšanos ar dzīvo Kristu?
Vai vārdi “par tevi” uzrunā personīgi, kā beznosacījumu mīlestības vēsts?
Vai es nāku ar atvērtām, tukšām rokām kā izsalcis grēcinieks, nevis kā tāds, kuram "pienākas"?
Vai es apzinos, ka esmu daļa no vienas Miesas ar tiem, kas ceļos līdzās man pie altāra?
Nākamajā reizē par to, ka dievkalpojums nebeidzas pie altāra. Tas virzās tālāk pateicībā un svētībā, kas mūs sūta pasaulē. Mēs esam saņēmuši Kristus Miesu. Tagad mēs esam sūtīti būt par Viņa miesu pasaulē.
Dienas lasījums
Neredzamais – Dieva mūžīgais spēks un dievišķība – tas prātam atklājas Dieva redzamajos darbos, kas darīti kopš pasaules radīšanas. Tā ka viņiem nav ar ko aizbildināties.Rm 1:20
Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem
Ech 37:15–28; Flp 1:3–11; Mt 22:15–22
Ps 17:1–9; Ij 19:23–27a; 2Tes 2:1–5, 13–17; Lk 20:27–38
Krāsa: zaļa
AIZLŪGUMI. Daudzevas draudze, mācītājs Edmunds Keidens
Sadberijas dievkalpojumu kopa (Kanāda), diakone Inese Upmanis-MacDonald
Tezē kopiena (Francija)
Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.Mt 5:9
Sargieties, ka jūs neaizmirstat Kunga, jūsu Dieva, derību, ko viņš ar jums slēdza – netaisiet tēlus, kas jebko atveidotu, – tā Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis.5Moz 4:23
Papildu rakstvietasJer 36:1–10
Apd 14:8–18
Lk 7:36–50
Apd 14:8–18
Lk 7:36–50
Mēneša lasījums
DIEVS SAKA: PAZUDUŠĀS ES UZMEKLĒŠU, AIZKLĪDUŠĀS ES ATVEDĪŠU
ATPAKAĻ, SAVAINOTĀS ES PĀRSIEŠU, VĀJĀS ES SPĒCINĀŠU!Ech 34:16
ATPAKAĻ, SAVAINOTĀS ES PĀRSIEŠU, VĀJĀS ES SPĒCINĀŠU!Ech 34:16