Mācītāja Edija Kalekaura pārdomas par amata tērpiem - alba

Mūsu izturēšanās, skatiens, poza, stils, pat tas, ko uzvelkam, tas viss pauž kādu vēstījumu.

Uzvalks pasākumā pavēsta: “Es cienu šo notikumu.”

Sporta forma: “Es piederu šai komandai.”

Gredzens: “Esmu laulībā.”

Tas nozīmē, ka arī apģērbs ir simbols un simboli palīdz mums saprast un sazīmēt, kas ir svarīgs. Tie savieno redzamo ar neredzamo.

Vai tad baznīcā, lai būtu citādi?

Baznīca pasludina neredzamo Dievu. Tāpēc tā vienmēr ir izmantojusi redzamus simbolus, lai ticība kļūtu uztveramāka – baznīcas tornis, krusts, sveces, altāris... un arī amata tērps.

Kas ir alba un kāpēc to velk?

Tā nav balta kleita. Alba ir liturģisks tērps, gara, balta drāna, ko dievkalpojumos valkā mācītājs vai cits kalpotājs. Tā ir raksturīga daudzām kristīgajām tradīcijām gan luterāņiem, gan katoļiem, anglikāņiem u.c.

Nosaukums alba nāk no latīņu "albus", kas nozīmē “balts”. Šī krāsa nav nejauša.

Tā simbolizē nevis cilvēka paštaisnību, bet Kristus dāvāto šķīstību (Jes. 61:10).

Tā nav ārēja greznība, bet zīme svētumam, kas tiek saņemts Dieva žēlastībā. Tā neliek uzmanību uz cilvēka personību, bet gan uz Kristus klātbūtni un uzdevumu, ko Viņš uztic saviem kalpotājiem.

Tērpa vienkāršība atgādina, ka kalpošana ir pazemīgs pienākums un ne gods sev, bet veltījums Dievam. Tādēļ alba nav modes elements. Tā ir sakrāla zīme, kas bez vārdiem vēstī: “Šeit kalpo ne privātpersona, bet Kristus sūtnis. Klausies ne mani, bet Viņu."

Apustulis Pāvils saka: “.. jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū." Gal.3, 27

Agrīnajā Baznīcā jaunkristītajiem tika uzvilkta baltas drānas, kas simbolizēja to, ka viņi nu ir “ietērpti Kristū”, Viņa šķīstumā un taisnībā. Šīs kristību drēbes kļuva par priekšgājēju albai, ko vēlāk sāka valkāt liturģiskie kalpotāji, kad tie kalpo Kristus vārdā un spēkā.

Tātad, kad mācītājs uzvelk albu, tas ir ne tikai formas jautājums. Tā ir vizuāla atsauce uz kristību, uz Dieva žēlastību, kas “apģērbj” un sūta kalpot.

Vai liturģiskais tērps vēl ir vajadzīgs?

Ir cilvēki, kas iebilst tērpiem, sakot: “Tas viss ir ārējs. Nevajag drēbēs meklēt svētumu.” Un tomēr, tie paši bieži izvēlas citu apzinātu stilu, piemēram, džinsus, t kreklu vai sporta jaku, lai radītu iespaidu: “Esmu viens no jums.”

Arī tas ir simbols. Arī tās ir drēbes. Un arī tās pauž vēstījumu varbūt neapzināti, bet skaidri: “Neesmu atšķirīgs.”

Tādējādi simbols joprojām pastāv pat tad, ja tas tiek noliegts, jo katrs apģērbs kaut ko saka.

Jautājums nav par to, vai mēs lietojam simbolus, bet gan kādu vēstījumu tie nes. Vai tie vērš uzmanību uz sevi - vai uz Kristu?

Kristīgā liturģijā simboli nesaka: “Skaties uz mani.” Tie saka: “Skaties uz Kristu!”

Un tieši alba ir domāta, lai palīdzētu noslēpt cilvēku (personu), un, lai parādītu Kristu.

Lai arī kādi būtu mūsu uzskati par simboliem, tos nevar noliegt. Tie var tikt pārprasti, izkropļoti vai atstāti bez izskaidrojuma, bet dzīva simbolika ir tilts:

no redzamā uz neredzamo,

no laicīgā uz dievišķo,

no cilvēka sirds uz Dieva klātbūtni.

Nenoniecināsim šos tiltus. Tie var pateikt to, ko vārdi nespēj.

"Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd tronī, un Jēram!" Atkl.7, 9 - 10