Mācītāja Edija Kalekaura pārdomas par altāri

Arī dievnamā ir centrs, un tas nav skatuve, mūzikas stūrītis vai dažādu priekšlasījumu vieta. Baznīcas centrs ir altāris, vieta, kur Kristus pasniedz mielastu, un Viņš pats ir šis mielasts. Maize un Dzīvība.

Altāris nav mēbele. Tas ir:

– vieta, kur tiek nolikta maize un vīns,

– vieta, kur skan Jēzus vārdi: “Ņemiet, ēdiet... Ņemiet, dzeriet...”,

– vieta, kur Kristus dāvā savu Miesu un Asinis,

– vieta, kur žēlastība kļūst taustāma, ne tikai dzirdama.

Svētais Vakarēdiens ir Dieva klātbūtnes un piedošanas brīdis, kur mēs ne tikai atceramies, bet patiesi sastopam, piedzīvojam dzīvo Kristu.

Vecajā Derībā altāris bija upura vieta, kur cilvēks izlīga ar Dievu.

Jaunajā Derībā upuris ir viens un tas ir Kristus krusts. Bet altāris paliek kā vieta, kur šis viens upuris tiek pasludināts un izdalīts sakramentā.

Altāris ir žēlastības galds, kas iezīmē, ka šeit ir Kristus, šeit Viņš aicina, baro un vieno.

Baznīca jeb dievnams nav klase, kurā notiek lekcija. Tā nav telpa pasākumam vai koncertam. Tā nav cilvēku kopā nākšana vienkārši draudzības vārdā.

Baznīca ir vieta, kur pats Dievs nāk pie mums, kur mums tiek dots un piedots, kur tiekam stiprināti un vienoti Viņā.

Altāris atgādina, ka šis nav mūsu pasākums, bet Dieva darbs pie mums.

Vai var bez altāra?

Dievs nav piesaistīts mēbelēm. Bet Viņš vienmēr ir izvēlējies vietas, kur dot savas dāvanas:

– derības šķirsts tuksnesī,

– templis Jeruzalemē,

– tagad, Vārds un Sakraments.

Altāris nav burvju galds. Bet tas norāda: šeit notiek kas vairāk nekā redzams.

Tuvojoties altārim mēs nenākam ar bailēm, bet godbijību, ar pateicību, klusumu, lūgšanu. Nevis aiz bailēm, bet ar apziņu: “Šeit Dievs mani pieņem pie sava galda.”

Tāpēc altāris parasti ir dievnama centrā, nereti mazliet pacelts un rotāts

– Pacelts, lai godinātu Kristu.

– Centrēts, jo Viņš ir Baznīcas centrs.

– Rotāts, lai izteiktu svētumu un svinīgumu, ne cilvēku dēļ, bet Viņa klātbūtnes dēļ.

Altāris klusē. Bet tā klusēšana pasaka daudz. Tāpat kā iepriekš aplūkotie amata tērpi (alba, stola, talārs, befhens), klusēdami runā. Arī altāris vēsta, ka Kristus ir šeit. Viņš dod sevi. Viņš piedod. Viņš baro. Viņš vieno. Šis ir Viņa galds. Galds, no kura ēdam ne parastu maizi, bet Viņa miesu un asinis.

Bez altāra ir iespējama sapulce, lekcija, priekšlasījums, Vārda skaidrojums.

Bet ar altāri tā kļūst par mielastu.