Mācītāja Edija Kalekaura pārdomas par amata tērpiem

Talārs (no latīņu talaris – “līdz zemei”) ir melns, gara piegriezuma apģērbs, ko valkā mācītāji, īpaši luteriskajā tradīcijā. Tā izcelsme meklējama Reformācijas laikmetā, kad daudzi protestantu kalpotāji, atsakoties no grezniem katoļu ornātiem (lai gan talāri mēdz būt ne mazāk grezni), pārgāja uz akadēmiska tipa apģērbu, ko valkāja teologi un juristi. Ar laiku tas kļuva par dievkalpojuma tērpu. Līdzīgi tāpat kā ar albu, tas domāts ne lai izceltu cilvēku, bet lai akcentētu kalpošanas būtību.

Īpaši Prūsijā, kur tika apvienotas luteriskā un reformētā Baznīca, talārs kļuva par vienotu garīdznieka tērpu. Šī prakse izplatījās arī Latvijā, kur luterāņu mācītāji pārmantoja šo vienkāršības, nopietnības un Evaņģēlija kalpošanas zīmi.

Kāpēc melns?

Melns simbolizē:

– nopietnību Dieva priekšā,

– grēka realitāti, no kuras cilvēkam nepieciešama pestīšana,

– pazemību, kas nepieprasa uzmanību sev, bet Kristum. Tā teikt, persona tiek ar talāru apklāta.

Kas ir befhens un kāpēc tas ir balts?

Befhens ir divas baltas, taisnas auduma lentītes, kas karājas uz krūtīm, piestiprinātas pie talāra apkakles.

Arī tā aizsākumi ir 17. gs. akadēmiskajā vidē, bet Baznīcā tas ieguva simbolisku nozīmi:

Divas lentītes simbolizē Dieva Vārda divejādo pasludinājumu – Bauslību un Evaņģēliju.

Bauslība: atklāj cilvēka grēcīgumu, Dieva gribu un taisnību.

Evaņģēlijs: pasludina piedošanu, pestīšanu un dzīvību Kristū.

Tās karājas uz mācītāja krūtīm kā redzama zīme, ka viņš ir Kristus kalps, kas pasludina piedošanu kā arī viņš nes Rakstu vēsti, nevis savu, bet Dieva autoritātē.

Ko šis tērps saka draudzei?
Talārs ar befhenu liecina, ka šis cilvēks šeit nav pats no sevis. Viņš nepārstāv sevi, bet ir amatpersona. Viņš kalpo ne ar savu gudrību, bet ar Dieva Vārdu. Viņš nesludina sevi, savu gudrību, atklāsmi, atziņas u.t.t., bet viņš nes Bauslību un Evaņģēliju. Tas ir tērps, kas apslēpj ego, lai parādītu Kristu.

Vai tas nav vecmodīgi vai teātrāli?

Cilvēks mūsdienās bieži uzskata, ka tikai iekšējā attieksme ir svarīga. Protams, tā ir. Bet redzamās zīmes nav pretrunā ar ticību un iekšējai attieksmei. Zīmes šo ticību un attieksmi padziļina, iemieso, ļauj sajust un uztvert šādā liturģiskā veidā.. Galu galā arī pati Bībele ir sarakstīta ar melniem burtiem uz baltām lapām. Melnie burti taču ir tikai simboli, bet tie saprasti nes līdzi saturu, vēsti. Tie pauž domu.

Tāpat arī talārs un befhens.

Melns un balts. Grēks un žēlastība. Talārs un befhens. Cilvēka trauslums un Dieva Vārda spēks. Un starp tiem kalpotājs, kuru Dievs aicinājis. Ne tāpēc, ka viņš būtu cienīgāks, svētāks, pareizāks, dievijīgāks, mazāk grēcīgs u.t.t., bet tāpēc, ka Kristus ir uzticams.

“Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kungu Jēzu Kristu.." 2.Kor. 4:5