Voldemārs 
|
Iesūtīts:
2010.11.05 12:03:11
Nez, kāpēc nevienam nav ienācis prātā parisināt tematu par pašlaik notiekošo festivālu? |
|
Sicilia  |
# Iesūtīts: 2010.11.14 20:09:03
jaanis
teorētiski es jums piekrītu, bet..... tu vienkārši nesaproti.... nu kā dzīvs var būt sažuvis koks un vēl tāda lieta kā klusums  |
danar  |
# Iesūtīts: 2010.11.14 21:39:07
Sicilia
vajadzetu uzrikot fstivalu..kur 3 dienas cilveki Dieva prieksa klusetu... |
Sicilia |
# Iesūtīts: 2010.11.14 22:02:38
danar
nezinu kā festivāli, bet rekolekcijas ir rīkotas. gan jau uz tādu aizietu tie, kam intresētu. mani pasākumi, kur skaļa mūzika tuci puci un kliegšana ar aplausiem, nesaista.. bet es klusuma pasākumu es aizietu.... |
***** [95.68.65.80] |
# Iesūtīts: 2010.11.14 23:08:47
Aivars
Es nevis nevēlos saprast, bet taisni pūlos saprast - kur taisni ir tā ķecerīgā atkrišana, kad cilvēki iznāk priekšā un lūdz Kristu kļūt par viņu dzīves Kungu. Un vai tas, ka cilvēks no sevis neko labu nespēj, nozīmē, ka viņam nekas nav jādara? Bet ja ir jādara, kur tad jāvelk robeža? Tas kas man konfesionālā luterāņa tipa tekstos liekas vājā vieta ir teorijas atrautība no prakses. Vai tad katrs pieaugušais, kurš kļūst kristietis, savā veidā neiznāk priekšā? Kaut vai aizejot un piesakoties iesvētes mācību grupā. Vai tad tas, ka viņš, to darot, neapzinās, ka tā nav viņa izvēle, bet gara pamudinājums, dara šo soli bezjēdzīgu un kaitīgu. Tad jau pieteikties uz iesvētes mācību ir neluteriski. Vai tā? Ar vārdu sakot, man gribētos dzirdēt kaut ko praktisi lietojamu.
Voldemāram pārmetis neko neesmu. Jautājis gan. |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2010.11.16 00:40:35
***** [95.68.65.80] Vai tad katrs pieaugušais, kurš kļūst kristietis, savā veidā neiznāk priekšā? Kaut vai aizejot un piesakoties iesvētes mācību grupā.
Arī savā iesvētības brīdī mēs iznākam visu priekšā... un galu galā arī sabiedrībā mēs kā pilsēta kalnā, kā zemes sāls kaut kādā mērā iznākam priekšā. Patiesi, kur ir tā ķecerība? Kur ir tie lielie maldi?
Arī "Kristus pieņemšanu" , ko te viens otrs nosodījis kā ķecerību, apustulis Pāvils uzskata par normu: "Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā..." (Kol. 2:6-7) Vai nav tā, ka Kristus ir mūsos un mēs Kristū?
Tiešām, gribētos dzirdēt kaut cik sakarīgu atbildi uz ***** [95.68.65.80] jautājumu! |
celtnieks [95.68.15.50] |
# Iesūtīts: 2010.11.16 14:59:55
Ja cilvēkam nav personīgas attiecības ar Jēzu ja nevari Dievu pieņemt kā mīlošu tēvu ,tad šī vajadzība pēc dvēseles piepildījuma ,šīs slāpes iepazīt ,saprast to mīlestību to spēku kas Vārdā vienkārši spiež .Jēzus atdod adama pazaudēto spēku mums un norauj lapu no priekšas atstājot kādi esam .....MIsija ...un kāda vēl ! Dievam ticam ,a spēka ta nav.....sākot katram no sevis ,ģimenes ,draudzes....ir cilvēki kas visu mūžu sēž baznīcu solos un nesaprot kam Kristus vajadzīgs.....pietiek demogoģijas un daram ko Kristus teica!....miers ar jums |
indriķis (labs)  |
# Iesūtīts: 2010.11.16 19:17:41
Lēnprātīgais Kā jau teicu, " Kristus pieņemšanas rituāla " problēma ( nerunājot par to, ka lūgšanai vienmēr var atrast piemērotus vārdus, lai tajā būtu pareizie akcenti ) parādās tad, ja to faktiski uzskata par kristības substitūtu vai arī par veidu, kā sajaukt galvu kristītiem kristiešiem - sak, tev nelīdz , ja esi kristīts, ja tici Kristum, bet neesi viņu pieņēmis tādā veidā, kā izaicinātājs uzskata par pareizu...("Bet vai tu Jēzu sirsniņā esi ieaicinājis?" )
Neuzskatu luterāņus par misijas lauku katram, kam nav slinkums, un tāpēc domāju, ka iespēju robežās tie jāsagatavo iespējamiem izaicinājumiem no prozelitēt kāriem sludinātājiem.
Bet iesvētes mācībās nav jāatsakās no iespējas uzaicināt iesvētāmos lūgšanā pateikties Kristum, ka Viņš tos ir pieņēmis.
Kas attiecas uz ap. Pāvila "Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši...", grūti būtu iedomāties ka pieņemšana būtu saprotama savādāk kā kristības rituālā mutes liecībā apliecinot sirds ticību Kristum.
|
:: Pievienot komentāru
|
