Ļoti bieži esmu dzirdējis no dažādiem ļaudīm, ka mūsu Baznīca (šeit nerunāju par citām baznīcām un konfesijām) nespēj, nevar, nemāk (negrib?) būt kas vairāk, kā dogmu un cermoniju reproducētāja. Pārsvarā mācītāji ir dzīves negudri un nespēj vadīt (ganīt) ļaudis. Šo nespēju slēpj aiz teorijas zināšanām un ceremonijām un lekcijveida sprediķiem, kas sen jau "nedarbojas". Cilvēki vēlas mūsdienīgus (brīvus no nedzīvas rečitēšanas liturģijas, un nesaprotamu (mūsdienu ausīm, bet pašiem "neaizskarami svētu" tekstu) svētsvinīgumu. Kāpēc nav oficiālu modernu oficiālu dievkalpojumu versijas? Citās luterāņu baznīcās pasaulē (tai pašā ASV Misouri sinodē) ir. Un tie pulcina cilvēkus un sniedz daudziem prieku par viņu ticību... Lūk, tieši prieka trūkums par ticību mums šeit izstrūkst un šķiet, apzināti netiek audzināts un veidots. Viss ir smagnēji... kā arhibīskapa kabinetā... (bija publicēts netā - atvērtajās dienās) Vai nav tā, ka Baznīcas vadība saprot un māk tikai šo smagnējo ceļu? KO IESĀKT?