rainars 
|
Iesūtīts:
2009.01.03 17:57:33
Mat.5:23 Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,24 tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. |
|
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.03 18:06:49
Ebr.10:19 Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ,20 ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu,21 un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu,
22 tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni. |
Sieviete  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 18:44:10
ko tu šeit jautā? grēksūdzē mēs atsvabināmies no savas ļaunās apziņas, sirdsapziņas pārmetumiem. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.03 18:57:35
Par izlīgšanu savā starpā pirms ziedošanas. |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 19:04:51
Ne tikai ziedošanair upurēšana, jaunajā derībā upurēšana ir pielūgme, slavas pienešana utt. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.03 19:14:41
Paldies Ingar ,labs stiprinājums.Palasi 5:23un 24 no Mateja evanģēlija
Bet Dieva Svētību šajāMūsu kunga Želastības gadā! |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 22:02:41
Tur ir runa par atrašanos altāra priekšā. Kā jau Ingars atzīmēja, mēs pie altāra nesam pateicības upuri, slavas upuri, mēs nesam arī paši sevi, savu pielūgsmi, nākam pie Dievgalda... Kā gan pārmainītos draudzes dzīve, ja mēs nopietni ņemtu vērā šos Jēzus vārdus: vispirms izlīgt ar savu brāli (māsu) un tikai tad nākt altāra priekšā! Citādi var iznākt tā, ka mēs ar pacilātām sirdīm dziedam "Svēts ir, svēts ir...", bet kāds mūsu brālis sēž mājās sarūgtināts par mūsu rīcību, vai par mūsu vārdiem, vai attieksmi. Pēc Mat. 5:24 iznāk, ka labāk būtu atstāt dievkalpojumu un iet uzmeklēt šo ievainoto brāli un izlīgt ar viņu. Var jau arī gadīties, ka aizvainotais brālis izlīgumu nepieņem, bet tas jau ir cits temats. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.03 22:49:43
pal+dies par skaidrojumiem varbūt vēk kādam ir ko sacīt.Gribas dzirdēt arī kādas domas kuras nav iemācītas ,bet kā tās saprot ārpus skolas beņķa. |
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.04 00:45:56
rainars Un kuras domas tev šeit liekas kā no skolas beņķa? |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.04 15:43:08
Vai jūs piekrītat šim Olitas formulējumam?
tāpēc arī sanāk, ka pie dievgalda vairums aiziet dziļi sirdī noglabātiem veciem aizvainojumiem, grēcīgām domām un saitītēm uz kādu no nāves grēkiem. Un tāpēc arī tā tīrā enerģija jeb svētais gars nonākot sirdī, tur neatrod sev mājvietu. |
||||| [81.198.233.21] |
# Iesūtīts: 2009.01.04 15:45:24
"tīrā enerģija jeb svētais gars" - skaidrs, no kurienes vējš pūš! |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.04 15:52:48
||||| [81.198.233.21]
Protams, mēs zinām, ka Olita ir māc. Plātes iesvētīta, vēlāk kļuvusi ezotēriķe. Bet, atmetot ezotēriku, ko saki par šo domu kā tādu? |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2009.01.04 18:39:49
Balss
Pieņemu, ka ir ļaudis, kas pie Dievgalda aiziet ar dziļi sirdī noglabātiem veciem aizvainojumiem, grācīgām domām u.t.t., bet mani izbrīna Olitas pārliecība zināt, ka tā dara VAIRUMS. Tā būtu ļoti skumja atziņa, ja tā būtu patiesa. |
Jānis Kalniņš  |
# Labojis Jānis Kalniņš: 2009.01.04 21:12:17
Piekrītu visam, ko raksta lēnprātīgais, tomēr es ar tādu eksegēzi būtu visai piesardzīgs. Skaidrs, ka tas ir sacīts tiem, kuri domājās, ka ziedojums templim var aizvietot mīlestību; tiem, kuri saka "korban" uz to, kas varētu nākt par labu mātei un tēvam. Es to tā arī saprotu, ka nekādi rituāli vai vispašaizliedzīgākā kalpošana baznīcai nevar atvietot ikdienas parādāmo mīlestību savam tuvākajam.
Kā tiešs pielietojums tam ir liturģiskais sveiciens pirms sv. vakarēdiena saņemšanas - "Miers ar tevi!" Tas mums arī tā labi atgādina, ka jābūt mierā ar savu tuvāko un jādzīvo mīlestībā. Bet saskatīt tiešu norādījumu neiet pie altāra, ja esi nesaskaņā ar kādu no saviem līdzcilvēkiem ir visai bīstami - domāju, ka tādā gadījumā mums vispār nebūtu dievgaldnieku Tas gan būtu tas mazākais ļaunums, trakākais ir tas, ka tādējādi riskējam nonākt pie pašatpestīšanās un labo darbu teoloģijas. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.04 21:25:53
Paldies par interesantām un uzrunājošām atbildēm. |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.01.04 21:43:22
liturģiskais sveiciens pirms sv. vakarēdiena saņemšanas - "Miers ar tevi!"
Kas vieniem liturģiskais sveiciens, tas citiem visparastākā ikdiena ("šolom aleihem" vai "salam aleikum" - vienkāršs "lab-dienas novēlējums" ebrejiem un arābiem). |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.04 21:54:11
Bet ar Svētā gara starpniecību tas patiešām ir MIERA SVEICIENS,draudzē tas ir neviltots kā daškārt uz ielas starp neticīgajiem.
Dziedam arī :...nu Dievam ir uz mums labs prāts , jo visur MIERS tiek sludināāts un naidam nav vairs vaaras.
Pat sakamvŗdi skan ka nemiers posta mūs ,bet miers mūs baro.
Kādam nepiedodot ļaunums tiek nodarīts pašam nepiedevējem ,jo tas iznīcina pats sevi no iekšienes. |
*Duksis |
# Labojis *Duksis: 2009.01.04 22:12:30
rainars Pieņemsim, ka kāds ir nogalinājis tavu brāli. Vai tu vari viņam to piedot? Pēc ebreju likumiem - nevari. Piedot drīkst tikai tas cilvēks, kuram ir nodarīts ļaunums. Ja šī cilvēka vairāk nav, tad nav arī piedošanas. Tavs pienākums, starp citu - taisnības vārdā, būtu atriebt savu brāli. Tev vienkārši nav tādu tiesību piedot brāļa slepkavam. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.04 22:23:26
Cik noprotu tad ir ebreju likumi un Dieva bērnu likumi kuros pastāv piedošana.Raksti saka ka mums jāpidod vienam otram kā arī Jēzus mums ir piedevis.Kaut arī jūsu grēks ir kā asinis tas taps kā sniegs.Lūdziet Dievu par saviem ienaidniekiem .Nav tiesību nepiedot jo mēs neesam kuriem būtu jātiesā bet viss jāatdod radītāja rokās.Mēs arī nekādi nevaram zināt vai tas kas ir pret mums kaut kādi noziedzies nav panācis sava grēka izlīdzināšanu ar Dievu.Ir viena liecība kur kāds vīrs savas sievas slepkavu pēc soda izciešanas uzaicina uz maltīti.Tāda lūk ticība un paļāvība sastopama uz Dievu caur Jēzu Kristu Svētaja garā.Jautājums ko cilvēks iegūst piedodot.-CILVĒKS IEGŪST BRĪVĪBU. |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.01.04 22:29:48
rainars Lieta ir tāda, ka dažkārt piedodot vainīgajam, piedevējs ir netaisns pret cietušo, netaisnības upuri. ... . CILVĒKS IEGŪST BRĪVĪBU tikai tad, kad viņš ir izpildījis savu pienākumu. Tikai izpildīts pienākums padara cilvēku brīvu. Nekas cits. Vienā gadījumā tas var būt pienākums piedot, citā - atriebt. Punktum. |
rainars |
# Iesūtīts: 2009.01.04 22:31:01
Valsts vara ir prekš tam lai nestu arī zobenu. |
:: Pievienot komentāru
|
