atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par mīlestību Piedošana
Mulders
Iesūtīts: 2007.02.14 09:15:28
Piedošana ir uzticības atjaunošana!
<< . 1 . 2 . 3 . >>
AutorsZiņas teksts
moritz :) [213.21.215.97]
# Iesūtīts: 2007.02.26 14:49:03
Jānis_Bitāns
Kāpēc cenšanās un apņēmība tiek tūdaļ traktēta kā pelnīšana??? KO? KĀPĒC?
***
jaani, es jau personiigi taa nedoomaaju... es uzskatu, ka kristietim dievs iedevis visu, lai vinjs gariigi augtu, bet vinjs sagaida, ka cilveeks pieliks puules (2.peet.1;5-11)... tai pashaa laikaa - ja tas kungs gaajumu neiedos, tad veltas puules... shaadaa kontextaa es nezinu, cik daudz kuraa situaacijaa izdaru es, cik daudz dievs: varbuut man jaaizdara 99%, bet bez taa 1% no dieva - nekaa... varbuut (droshi vien pamataa) mans darbs ir 1% un dieva 99%... bet bez vinja - nekaa... un bez manis arii nekaa...
taapeec man nav skaidra kaut.. un vinjam liidziigo meetaashanaas ar definiicijaam, kas vienkaarshi mulsina cilveekus un reaali noraida veselu leerumu Rakstu vietu...
Jānis_Bitāns
# Labojis Jānis_Bitāns: 2007.02.26 14:52:27
moritz [213.21.215.97]
Lielā mērā tev piekrītu.
Manuprāt, tieši šadu definīciju un frāžainu homīliju dēļ, gadu desmitu un simtu laikā ir izveidojies viedoklis, ka luterāņiem nav tik nopietni, tik stingri u.tt., ka ir iemācīts, ka pestīšanas kliņģeri no gaisa krīt.
Piedošanas kontekstā tas izpaužas tā, ka esmu piedevis tad, kad jūtos labi un nav diskomforta pēc pāridarījuma.
moritz :) [213.21.215.97]
# Iesūtīts: 2007.02.26 16:50:54
Jānis_Bitāns
vovo...
liturgs [87.110.5.87]
# Iesūtīts: 2007.02.26 20:27:49
Bitān, nevajag klišejas par luterāņiem. Ne "stingrajos" katoļos, ne pareizticīgajos ne tuvu nav tās stingrības, kas luterāņos. Legālistiskie formulējumi un tā saucamie baznīcas baušļi nepadara kristīgo tautu par vairāk disciplinētu un nopietnāku.
Jānis_Bitāns
# Iesūtīts: 2007.02.26 21:25:35
liturgs [87.110.5.87]
Uzrunā mani labāk, mācītāj vai Jāni Bitān! man tā labāk patīk, nelāgi ļaudis mani tikai uzvārdā saukuši.
Tores
# Iesūtīts: 2007.03.08 15:44:57
ES domāju, ka piedošana ir vajadzīga man pašai, ja es nepiedodu jūtos nelāgi un pati nesaprotu kāpēc, piedodot citiem, piedodot sev, daudzas lietas atrisinās pašas no sevis.
viktorija
# Labojis viktorija: 2007.03.08 20:54:04
Tores
...daudzas lietas atrisinās pašas no sevis...

Lietas pashas no sevis neatrisinās, gan jau tas ir Visuvarenā "roku darbs"
melnsvaarcis [87.110.133.88]
# Iesūtīts: 2007.03.08 22:26:46
Well, manupraat piedoshana ir ljoti saistiita ar to kaa saakas kalposhana. Kalposhana saakas ar savdabigu sirds satriektiibu. Taa saakas atrodoties uz celjiem un luudzot piedodshanu sev, un citam cilveeekam. Kristus to paraada mums ar savu piemeeeru atrodoties Jordaaanas upeee kopaaa ar citiem greeciniekiem.
domiga
# Iesūtīts: 2007.03.12 07:52:19
Svarīgi ir arī nesākt sevi tiesāt,ja nesanāk uzreiz piedot(vai kaut ko citu izdarīt),jo Dievs mūs pestī ne tikai mūsu centienu un darbu dēļ,bet arī parādot žēlsirdību.Un tieši tā apziņa arī par žēlsirdību palīdz dot to tālāk-netiesāt.Caur netiesāšanu nāk miers un piedošana.Caur žēlsirdību nāk patiesa mīlestība.
domiga
# Iesūtīts: 2007.03.12 08:10:37
Kāds mācītājs teica-mēs dzīvojam "šķistošās kafijas laikā",visu gribam ātri un uzreiz,kaut arī problēma reizēm ir radusies vairāku mēnešu vai pat gadu laikā.
Otrāmkārtām,piekrītu zauram,ka sākums ir Dievā,tad mūsos un tikai tad citos.Pirms domāt,kāpēc nesanāk piedot citiem,jāpalūkojas savā iekšienē un jābeidz pašiem sevi tiesāt.Tad caur iekšējo mieru un mīlestību to ir vieglāk(bet arī tā nav nekāda garantija,ka viss vienmēr uzreiz izdosies) dot tālāk citiem cilvēkiem!
Tores
# Iesūtīts: 2007.03.19 12:10:56
Piekrītu tev, viktorija, man `daudzas lietas atrisinās pašas no sevis` ir saistītas tikai un vienīgi kopā ar Dievu un es to nešķiroju
Magdalena
# Iesūtīts: 2007.04.20 10:39:30
es lūdzu piedošanu cilvēkam, kas man noteikti nepiedos, bet jūtos tagad labi, ka to darīju.., jo mana sirds vairs nav melna.. atbildi uz savu lūgšanu saņēmusi neesmu, bet tik un tā ir vieglāk..vainīgi jau parasti ir divi, gadījumos, kad piedošana jālūdz, tikai viens no viņiem ir spējīgs spert pirmais šo soli, un tad jau tā ir viņa darīšana, ko ar to darīt..
Amelly
# Iesūtīts: 2007.04.20 10:53:52
Kā jums šķiet, ja tagad saprotu, ka esmu kādu ievainojusi un tiešām nožēloju (esmu Dievam lūgusi piedošanu), vai man jāiet pie tā cilvēka un jālūdz piedošana? Es to neeesmu darījusi vairāku iemeslu dēļ - mūsu draudzība ir izjukusi, mēs neesam gadiem ilgi kontaktējušies, bet vislielākais iebildums - tas saistīts ar jūtām. Un katram no mums ir sava ģimene.
Balss
# Labojis Balss: 2007.04.21 03:10:43
Amelly Gudri ļaudis saka, ka to vajadzētu darīt (kaut vai rakstiski, ja citādi nav iespējams). Kāda veca, inteliģenta, patiesa kristiete, meklējot fizisku dziedināšanu, saprata, ka viņai pirms tam jāizsūdz un jānozēlo grēki. Un viņa, kas visu mūzu bija centusies dzīvot īsti kristīgu dzīvi, teica tā: Lūdzu Dievam, lai man uzrāda manus nenožēlotos grēkus, un kas viss man atklājās!!! Likās, ka esmu kā tāds pagāns! Vēl tik daudz ko Dievs man parādīja...
Viņa no visas sirds centās atrast tos cilvēkus, kas vēl bija dzīvi un palūgt tiem piedošanu. Un redzi, nebija pat draudzes vecajiem jānāk viņu svaidīt ar eļļu, kā viņa to bija lūgusi, kad viņas stiprās sāpes tika noņemtas un viņa varēja dzīvot bez pretsāpju līdzekļiem.

Mani nodarbina cits jautājums : ja esmu grēkojis pret kādu cilvēku domās vai savos aizmuguriskajos komentāros, vai būtu svētīgi iet pie šī cilvēka un izstāstīt, kādi ir bijuši mani vārdi vai domas? Vai ar to es šo cilvēku tieši neievainošu un nesāpināšu? (Lai pēc tam palūgtu piedošanu un atvieglotu savu sirdsapziņu?) Vai tie drīzāk nebūs egoistiski motīvi?
Balss
# Iesūtīts: 2007.04.25 00:43:53
Vai kāds varētu komentēt manu jautājumu?
klusētājs [81.198.252.173]
# Iesūtīts: 2007.04.25 09:52:39
..katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. /sal. mācītājs3-1/ .....man sķiet, Dievs dod iespēju izlīdzinājumam tajā brīdī, kad tuvākajam tas nāk par labu un Viņš arī dod mieru šo piemēroto brīdi sagaidīt, ne pašam inscinēt
Amelly
# Iesūtīts: 2007.04.25 10:01:05
Balss

Domāju, ka šādā gadījumā jāklusē. Ir jānožēlo grēki, bet iesaistot kādu cilvēku, viņam izstāstot par saviem sapņiem un fantāzijām, Tu it kā uzspied viņam savu gribu. Un, jā - protams, pastāv arī iespēja viņu dziļi ievainot.
Balss
# Iesūtīts: 2007.04.25 10:09:10
Amelly
Es gan domāju savu nesmalkjūtību un kritizēšanu, ne sapņus. Par sapņiem nav ko atvainoties - tie ir zemapziņas produkts, kas kaut ko atklāj mums pašiem par sevi, varbūt palīdz skaidrāk saskatīt to, ko mēs paši sev negribam atzīt.
Amelly
# Iesūtīts: 2007.04.25 12:42:02
Balss Vēl jo vairāk - domāju, ka tā būtu apzināta ievainošana.
vita33
# Iesūtīts: 2007.04.25 14:02:15
Arī man ir jautājums par piedošanu. Cik reizes var cilvēkam piedot? Es piedodu vienreiz, piedodu otreiz, piedotu trešo un n-to reizi. Bet šis cilvēks, ja arī vairs nedara man tādā veidā pāri, par ko esmu piedevusi, tad turpina darīt pāri savādāk, nesaprotot to galveno jēgu - nedarīt otram pāri.
<< . 1 . 2 . 3 . >>
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 56 , pavisam kopa bijuši: 617