atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par mīlestību Azartspēļu atkarība
Saulespuķe
Iesūtīts: 2008.01.10 18:58:51
Varbūt kāds varētu padalīties ar konkrētu pozitīvu pieredzi, kā cīnīties ar šo atkarību?
Cilvēks, par kuru ļoti sāp mana sirds, nav ticīgs klasiskā nozīmē, taču atzīst, ka, tikai pateicoties tuvinieku aizlūgšanām, viņš joprojām ir dzīvs savā 41 gadā. Nav runa par ļoti izglītotu un inteliģentu cilvēku (taču azartspēļu atkarība nešķiro savus upurus, viņu vidū ir daudz gaišo galvu), bet cilvēku, kam arī alkohols ir nopietna problēma. Tas turpinās jau 20 gadus, viņš pats neatzīst savu problēmu, kaut starplaiki starp kritieniem kļūst aizvien īsāki un kritieni garāki. Var strādāt kā zvērs un tad pāris diennaktīs 100% visu (runa ir pat par tūkstošiem) nospēlēt, paliekot ar pāris latiem.
Moralizēšana nelīdz, jo āda jau ļoti bieza. Uz Baznīcu nav piedabūjams. Ar varu jau aizvest nekur nevar - ne ārstēties, ne baznīcā.
Varbūt kāds var līdzēt ar kādu sakarīgu padomu vai pieredzi?
Ja tas nebūtu mans brālis, tad varbūt dusmās varētu teikt - lai saņem savu sodu...
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 18:59:31
Paldies.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 19:44:10
a_masiks
Ja tas nebūtu mans brālis, tad varbūt dusmās varētu teikt - lai saņem savu sodu... -
Nu un tiem, kas nav miesīgie brāļi - Tu tā arī saki???


Vēl nebiju pat nopietna kristiete, kad brāļa situācija lika par 180 grādiem savādāk sākt skatīties uz visiem šiem nelaimīgajiem. Pavisam senos laikos jaunības maksimālismā biju diezgan pilna ar nosodījumu vai ignoranci - sak`, kas man daļas, tagad ar katru gadu ticībā man aizvien vairāk sāp sirds par viņiem. Katru dienu, uz darbu braucot, redzu viņus Avotu ielā vai stacijā - jā, varu degunu saviebt, lai elpa neaizcērtas no alkohola un netīrības smakas, taču sirds automātiski sāk lūgt. Es noteikti vēl nespētu iet par viņiem rūpēties kādā patversmē, godīgi, tik mīlestības manī nav, diemžēl, taču sirds attieksme ir pilnīgi cita.
Šis mans pēdējais teikums izsaka to, ka ir lietas, uz kurām skatījums izmainās caur personisko pieredzi. Un tad šis personiskais tiek paplašināts tālu izejosāš robežās. Katru reizi, kad redzu viņus , man jādomā, ka ik krīzes laikā mans brālis ir tieši tāds pats. Un man ir jādomā, cik ļoti velna piemānīti ir šie civlēki, kurus Dievs radījis pēc Sava tēla un līdzības un kam ir sagatavotas Debesis. Un sen vairs nevaru novērsties ar nicinājumu arī tāpēc, ka ļoti skaidri, ar sirds asinīm apzinos - Kristus mira arī par viņiem. Kā viņus glābt šai dzīvē un mūžībai - nezinu. Es negribu, lai cilvēki iet pazušanā.
Par savu brāli pāri visam lūdzu, lai Dievs glābj viņa dvēseli. Jā, mūsu māmiņas dēļ, kas lēnām asiņo visus šos gadus, gribētos, lai notiek arī skaista šīs zemes aitdzimšana...
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 19:52:45
Doma nav slikta - atkarību ārstēt ar citu atkarību, taču pa šiem gadiem dvēselē jau radies tāds trulums un dzīves apnikums, ka nav no kurienes dzirkstelei uzšķilties. Tā ir jau degradējusies personība; kādreiz ar ļoti asu prātu un labu sirdi, šobrīd no tā visa sen nav nekā - tikai kalpošana spēļu automātiem un pudelei. Tā ir tāda verdzība, ko mums, neatkarīgajiem, laikam nesaprast
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 20:15:09
a_masiks
Tas pēdējais teikums bija vairāk domāts tiem, kam šī lieta ir pilnīgi sveša un neaktuāla, kas manai mammai un man simtām reižu teikuši tieši šāda veida tekstus - norakstiet, izslēdziet no savas dzīves vai ieslēdziet dzelžaino nežēlības attieksmi kā pret tādu, kas neuzvedas kā nākas utt. Tik reižu esam dzirdējuši šos citu dusmu pilnos tekstus, ka tieši tāpēc ar šo pēdējo teikumu centos tos "izslēgt" vismaz šeit. Tas ir mans brālis un es negribu dzirdēt dusmu tekstus no citiem ar aukstām pamācībām, no kurām labuma nekāda.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 20:51:31
Ctulhu
Puisim sen vairs citi nav atskaites punkts - tai nozīmē, ka viņš ir "mīkstāks" kā citi. Nu un? Un tas, ka viņš spēļu kastei kalpo - jā, viņš teorētiski atzīst, ka tā ir, bet viņa pašapziņai (ja tāda vispār vēl ir) no tā ne silts, ne auksts. Tieši tāpēc, zinot sacu bračku, novirzīt uz citu aizraušanos nez vai izdosies - veselīgas pašapziņas nav un arī nekāda dzīvesprieka un stimula nav. Kad skaidrā, tad tikai "rukā" mežā - ļoti smagu fizisku darbu, ko fiziski izturēt var varbūt, kā viņš pats saka, viens no tūkstošiem. Izģindis kā skals, nosmēķējis arī visu savu veselību. Kā viņš vēl turas un var tā strādāt - nesaprotu. Un viss aiziet automātos.
Esam vaicājuši, kur viņš saskasta savas dzīves jēgu - atbildes jau nav. Bet reālā dzīve apliecina, ka tas ir tāds vāveres ritenis - no tumsas līdz tumsai strādā, lai krīzē to visu notriektu. Un tas ritenis kļūst aizvien mazāks un žņaudzošāks.
No malas tas izklausās bezgala truli - un tā tas arī, protams, ir, taču tā ir realitāte ne vienam vien. Un aiz viņiem stāv reālas raudošas sievas, mātes un bērni.
Uz Minesotas programmu, kas esot labākais alkašiem , viņš neparakstās - nevarot atļauties tērēt tik daudz laika, jāpelnot (tas, ka krīzē laiks un nauda aiziet daudz vairāk, to atsakās saprast).
Pa laikam jau viņš gan ir domājis par visām kodēšanām utmldz. (jo ātrāk brīnumainā veidā kaiti ārstētu, jo būtu labāk - viņa princips), taču paziņu lokā ir piemēri, kas to darījuši, bet tāpat turpina, tā ka to arī atmetis. Taču no azartspēlēm jau tik viegli vaļā netikt.
Varbūt kāds zina, kas notiek Straupē?
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.10 20:54:59
a_masiks
Uzrakstot to teikumu - ļoti apzināti, starp citu, un kontrolēti - tā arī iedomājos, ka kāds tā vietā, lai tiešām mēģinātu pēc būtības runāt, jo ne izklaidējos, šādu tēmu ceļot, aizies uz šobrīd neaktuālo. Būtu priecīga un pateicīga, ja Tu varētu kādu labu domu par tēmu pateikt, jo cilvēkiem ir dažādas pieredzes, kas zina, kas kuro reizi noder.
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.12 01:03:47
Ja viņš atzīst, ka tā ir viņa problēma, iespējams, risinājums ir Minesotas 12 soļu programma, dažiem tā ir palīdzējusi (ar nosacījumu - ja ir motivācija).
Pārējais - aizlūgšanas un personīgās līdzatkarības ārstēšana, reizēm arī, pieņemot lēmumus, kas, no malas raugoties, var šķist nežēlīgi.
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.12 01:05:35
atkarības aizstāšana ar adrenalīna izdalīšanos veicinošiem sporta veidiem vai kādu citu, "maigāku" atkarību ir bulšits. netērē laiku, tas nedarbojas.
Saulespuķe
# Labojis Saulespuķe: 2008.01.12 17:27:07
maasa
Kā problēmu atzīst daļēji - tikai tik tālu, lai tās likvidēšanā nebūtu sevi jāpiepūlē. Ja piedāvātais risinājums ir pārāk laikietilpīgs, tad momentā tiek noraidīts. Vieglāk ieiet uz pāris dienām Jelgavas "psihenē" uz "atkačāšanu" un turpināt pa vecam. Uz Minesotu esam mēģinājuši pierunāt gadiem ilgi - tam pretī ir viņa argumenti, ka pazīstami (un tiešām ir pazīstami) tik daudzi, kam nav palīdzējis. Viņš kā mazs bērns gaida ātro brīnumterapiju - iedzer tableti un esi vesels! Un lai pašam nav jāpiepūlas.
Uz baznīcu bijām 1 reizi abi kopā pirms gadiem 4-5 - viņš piekrita aiziet uz Vasarsvētku draudzi (luterāņus kā "nedzīvus" noraidīja, katoļus, kuros kristīts bērnībā, arī) - tas "dievkalpojums" jau tāds īpatns, tāda sapulce mūsu izpratnē, taču viņam bija iespēja stundu runāties divatā ar bīskapu Jāni Ozolinkēviču, sarunas laikā par apraudājās. Viņam patika. Diemžēl ar to viss arī beidzās, kaut biju gatava iet visur līdzi un atbalstīt.
Kāpēc es tā pārdzīvoju un mēģinu kaut ko atkal un atkal līdzēt:
1.Man ļoti rūp viņa dvēseles nākotne mūžībā, redzot, kā attīstās notikumi, man cilvēciski bail, ka nāve var viņu satvert ātrāk kā viņš nāks pie prāta. Jā, protams, es zinu, ka viss Dieva rokās, taču ir gana daudz cilvēku, kas tā arī savā mūžā neizdara vissvarīgāko izvēli...
2. Nespēju noskatīties uz mūsu māmiņas mokām jau divu gadu desmitu garumā. Mans mācītājs jau sen teica, ka tāds var būt ikdienas krusts - noskatīties uz tuvu cilvēku ciešanām, nespējot palīdzēt. Tas ir mokoši tieši tāpēc, ka savējos ļoti mīlam. Es vēl varu reizēm paskatīties uz to vairāk vai mazāk attālināti, taču to nevar māte uz savu bērnu. Mana māmiņa tiešām ar sirdi fiziski izjūt, kad viņam ir kārtējais kritiens - sazvanās, jā, tā ir... Viņai jau ir 70 gadi, par viņas iesaistīšanos līdzatkarīgo programmā nevar būt runa, jo tie ir lauki, kur šāda programma nemaz nav.
Jā, mēs ar māmiņu lūdzam, ticam un ceram, jo Dievs grib, lai visi tiktu izglābti, taču tas viss ir ļoti grūti.
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.13 16:18:34
a_masik

atvainojos par kategorismu, šī tēma man ļoti sāpīga.
Saulespuķe nepamato, ka 12 soļi nekam neder, viņa norāda uz to, ka ir daudzi, kam tas nepalīdz. Arī es savā komentārā rakstu, ka tikai dažiem tā ir palīdzējusi .

Atkarība ir neārstējama slimība. Vienīgais glābšanās ceļš ir Kristus. Pirmais solis - savas nespēcības atzīšana slimības priekšā. Atzīšanās tajā, ka es pats netieku ar šo problēmu galā. Ar to sākas arī Minesota (tiesa - te jau iepriekš bija diskusija par problemātiku, kas saistīta ar 12 soļu programmā lietoto "Augstākā spēka" jēdzienu).

Izvēloties substitūcijas metodi, atkarīgais joprojām tēlo dievu. Izliekas, ka spēs apmānīt savu neārstējamo slimību. Tāpēc, manuprāt, tas ir bulšits. Jo kā vienīgo ceļu es redzu bezspēcības atzīšanu.

Nekāds gribasspēks tur nedarbojas. Minesotas hrestomātiskais joks ir par caurejas apturēšanu ar gribasspēka palīdzību.

Protams, atzīstu, ka mans viedoklis ir ļoti subjektīvs un personīgu pārdzīvojumu sakairināts.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2008.01.13 17:00:57
"Pasēdēju" netā, vēl un vēl lasīdama par šo problēmu.
Kopsaucējs, kā to redzu visam cauri, ir viens - slimniekam ir jāatzīst sava atkarība un jāgrib no tās atbrīvoties, no tā izriet viss pārējais. Manis aprakstītajā gadījumā pat pēc 20 gadiem nav ne viens, ne otrs.
Varu, protams, savai mammītei racionāli pateikt - acīmredzot viņam jānokrīt vēl zemāk un vēl smagāk, lai, pazaudējot visu, meklētu glābiņu pie Kristus, taču tas nemazina viņas sāpes par sava dēla izvēlēto dzīves ceļu. Un mums liekas, ka sen jau vairs nav, kur tālāk krist (bet aizvein izrādās, ka var gan...). Personīgi es neticu, ka ir kāds cits ceļš kā Kristus, kas var līdzēt, bet es viņa vietā ieticēt nevaru, varu tikai lūgt un noskatīties.
Lai Dievs žēlīgs visiem šiem velna piemuļķotajiem un dod spēku līdzatkarīgajiem, kas tā vai savādāk ar viņiem saistīti!
Kāpēc šeit par to visu rakstu? - tīri cilvēciski - tā nasta ir ļoti smaga un gribētos dzirdēt kādu uzmundrinošu liecību, ka arī tepat Latvijā, tepat līdzās kāda dzīve ir pozitīvi mainījusies. Tas stiprinātu.
Balss
# Iesūtīts: 2008.01.13 19:03:44
Saulespuķe
Nav man personīgas pieredzes ar šīs nelaimes skartajiem. Bet ir man zināmi atbrīvošanās gadījumi tepat LV, kaut vai tas bij.alkoholiķis un cietumnieks, kurš pag.gadā kļuva par Tukuma pilsētas lepnumu. Par viņu bija apraksts žurnālā Tikšanās.
Zinu arī konkrēti par narkomānu rehabilitācijas centra rezultātiem Šveicē, kuru vada kristieši. Viņu darba efektivitātes rādītājs (Erfolsquote ) par atbrīvošanos ir krietni augstāks par līdzīgiem nekristīgiem centriem (par noturēšanos clean pēc centra atstāšanas).
Varbūt tu sava brāļa labā varētu noorganizēt aizlūgšanu maratonu par to, lai viņam Dievs dotu vēlēšanos sākt ārstēties? Jo tas ir pats pirmais priekšnoteikums, lai kaut kas notiktu. Vājas gribas cilvēkam, kas nevēlas iziet no saviem ierastajiem ceļiem, kurš nespēj mobilizēties, nebūs arī ne spēka, ne vēlēšanās uzsākt substitūtterapiju ar paraglaidingu vai ko citu, kā to iesaka masiks.
Balss
# Iesūtīts: 2008.01.13 19:09:55
a_masiks
Kā redzi, tas nav izdevies jau 20 gadus, un ir lietas - ko mēs jau zinām no brīvās gribas diskusijas - ka ir reizes, kad var glābt tikai īpaša Dieva žēlastība.
S-puķe [213.175.80.116]
# Iesūtīts: 2008.01.13 19:37:08
http://www.narcomania.lv/?catid=43&sadala=12&fails=1
Šodien kā reiz lasīju gan šo sadaļu, gan atbildes arī citās jomās šajā mājas lapā. Ja ar to nesaskaras, tad varbūt šī problēma neliekas tik briesmīga, taču, jo vairāk iedziļinās, jo lielāks purvs atklājas. Cik daudzi nodzeras un nospēlējas...
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.13 22:45:47
Piekrītu par "motivēšanu gribēt", taču diemžēl attieksme "kas tu esi par veci, ja rausti spēļu automātus, labāk izlec ar izpletni" nav tā, kas motivē gribēt.
Balss
# Iesūtīts: 2008.01.14 15:08:17
a_masiks
Tu apgriezi citātus ar kājām gaisā, resp., samainīji secību. Tas manuprāt, ir būtiski - ka gribasspēks, aicināšana un pierunāšana neko nav devusi 20 gadus, un ka ir reizes, kad cilvēcīgie aicinājumi un loģika neko nelīdz. Tas ir brīdis, kad mūsu palīdzība var izpausties stiprā, vienotā aizlūgšanu maratonā.
Tava ideja par izpletņa lēkšanu ir interesanta, bet nedomāju, ka tā varētu darboties šādā tik smagā gadījumā. Varbūt puišelim, kas dullojas ar mocīti šāda alternatīva derētu, nevis smagi atkarīgamm cilvēkam, kam jau ir izveidojies savs dzīves rituāls - strādāt, paļauties savai atkarībai un atkal strādāt - tas ir alkoholiķa režīms, kurš ir tuvu nogrimšanai.
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.14 15:45:58
a_masik ,

Ieraugot šos citātus - Lūgšanām ir tikai placebo efekts un arī tikai tad ja slimais tām tic. lūgšanas ir lieka laika tērēšana, jo pozitīvu efektu nedos. , kļūst skaidrs, ka runājam dažādās valodās.
maasa
# Iesūtīts: 2008.01.14 16:29:49
Ctulhu ,

kādi ir efektivitātes kritēriji?

Saulespuķe
# Labojis Saulespuķe: 2008.01.14 17:49:38
Konkrētajā gadījumā tuvākie radinieki, kas par viņu lūdz, ticības ceļu uzsāka pirms 8-9 gadiem. Jā, ir lūgts gan individuāli, gan baznīcā, tas tiesa.
Ir kādas interesantas nianses - vairākas reizes mans brālis ir bijis ārkārtīgi tuvu nāvei, taču brīnumainā veidā palicis dzīvs (tā arī no tā gan neko prātīgu, liekas, neiemācīdamies). Viena epizode - strādājot mežā, viņš netīšām uzzāģējis milzīgam lapseņu pūznim, pāris mirkļos viņu sadzēla neiedomājams lapseņu skaits (vairs precīzi neatceros, cik), viņš nokritis zemē, jo sirds stājusies. Darbabiedra tuvumā neviena, telefons arī laikam bija izlādējies. Gulējis un ... lūdzis Tēvreizi un vispār Dievu (jā, Trīsvienīgo), tad "atslēdzies". Brīnumainā kārtā tur gadījušies cilvēki, kas aizveduši uz slimnīcu. VISI ārsti teica, ka no tā lapseņu daudzuma BIJA jāmirst. Vairākas reizes viņam krituši virsū koki, sadragājot kaulus, bet tomēr laimīgi, vismaz vienu reiz ir uzgāzies virsū viss malkas vezums... Visās tajās reizēs, kā viņš pats teicis, viņš ir lūdzis Dievu. Viņa stipri nodzertais prāts joprojām ir gana ass (viņš būtu bijis ļoti labs šahists, daudz labāks par mani, kaut es sasniedzu daudz) un viņš ar savu aso loģiku un racionālismu atzīst, ka tikai mūsu lūgšanas vēl palīdz viņam dzīvot.
Par iespēju aizraut ar ko citu - mēs šos 20 gadus dzīvojam visai tālu viens no otra un tas ir mazliet savādāk, kā tikties diendienā un pamazām "smadzenes skalot". Nupat jau tas 41 gadu vecais vīrietis ir tādā stadijā, ka viņu tiešām neinteresē NEKAS. Tāds pilnīgais trulums. Es nezinu, kā tas tā var būt, jo neesmu to pati piedzīvojusi, tikai pēc pazīmēm redzu, ka tā tas ir
Mulders
# Iesūtīts: 2008.01.14 18:28:32
SPuķe, es protams te tagad no malas gudro padomdevēju tēlošu, bet par to aizraušanu ar ko citu! Ja tu saki, ka šis ir ar asu prātu, moš to tu vari viņam uzsvērt ar domu...

"Man te darbā/skolā/mājās/pagalmā pajautāja to un to... tu man tāds gudrs brālis, moš vari i-neta uzmeklēt un paanalizēt un palīdzēt man ar referātu par Augustīna laika/telpas izpratni"

Nu tā... lai šis domā, ka darbojas savas mazās māšeles labā un lai palasa kaut ko... Protams nevajag uzreiz ar rakstiem pa galvu, būs aizdomīgi... bet kaut ko tā... attāli... Par Augustīnu nerastos pat aizdomas, jo šams arī sekulāristiem filosofijā ir jāstudē!

Tb nevajag, lai VIŅU interesē, apelē pie ģimenes attiecībām... nu ar domu, lai palīdz māsai šaha uzdevumus risināt
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 131 , pavisam kopa bijuši: 3997