atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Lieldienas un to izcelsme
Adonika
Iesūtīts: 2011.04.11 13:18:23
Par pagānismu kristietībā:

1. Easter Lieldienu svinēšanas motīvi un mērķi

Tiem, kas svin un tradicionāli veic dažādus Easter Lieldienu pasākumus un rituālus, vajadzētu pārvērtēt savas rīcības motīvus un mērķus ar visām no tā izrietošām sekām, kā arī to – kā šādu rīcību vērtē zinošākas personas, sātans un Dievs; kam tas sagādā gandarījumu un kam nē.

Kaut arī Lieldienu, angliski Easter, laikā tā sauktā kristīgā pasaule piemin Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Bībelē nav atrodama neviena norāde, ka šie svētki būtu jāsvin tā kā to dara lielākā daļa mūsdienu kristiešu. Bībele runā par Pasā svētkiem, kas norādīja uz Kristu –„mūsu Pasā [Jēru]”.[1] Pēdējā Pasā Viņš nostājās uz robežas starp divām iekārtām un to diviem lielajiem svētkiem, un iecēla Svēto Vakarēdienu kā Sava upura piemiņu, kamēr Viņš nāks.
. 1 . 2 . >>
AutorsZiņas teksts
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:18:50
Daudzi joprojām visās pasaules malās piekopj Easter Lieldienu tradīcijas un rituālus ar krāsotām olām, zaķiem, trušiem, šūpolēm un maizītēm jeb kūkām, kuras angliski sauc hot cross buns, vai krieviski куличи. Šīm Lieldienu kūkām virsū mēdz izveidot krusta zīmi; reizēm tām virsū uzlej baltu glazūru un uzber sēkliņas. Kaut arī daudzi cenšas šos pasākumus savienot ar kristietības idejām un Kristus augšāmcelšanos, tomēr to izcelsme nav atrodama ne Kristus, ne Bībeles vienotajā mācībā.

Dievs neaicina piekopt Easter Lieldienu tradīcijas, kas ir pretrunā ar Viņa norādījumiem. Gluži pretēji, jau tajos laikos Dieva pravietis Jeremija aprakstot līdzīgas darbības, parāda Dieva nelabvēlīgo attieksmi pret šāda veida rituāliem:

„Bērni salasa malku, tēvi kurina uguni un sievas mīca mīklu un taisa raušus debesu ķēniņienei un upurē dzeramus upurus citiem Dieviem, Mani kaitinādami.”[2]

”Rauši” ebreju <3561> !W"K; kavvan {kav-vawn`}, kas nozīmē kūka jeb upurēšanas kūka, angliski cake, sacrificial cake, būtībā ir tā paša Lieldienu maizīte jeb kūka hot cross buns vai куличи. Savukārt „debesu ķēniņienes” pielūgsme ir tā pati Bībelē atkārtoti minētā pagānisma debesu karalienes Astartes jeb feniķiešu Ašeras pielūgsme, kuru sauc arī dažādos citos vārdos.[3] Šī „dieviete māte” dažādās vietās tika saukta arī Ištar, Ašearas (Ashtoreth), Kibele (Cybele), Demeter, Keres (Ceres), Afrodīte, Venēra, Freija un angļu-sakšu Ēastre. Tieši tādā virzienā ir meklējamas tradicionālo Easter Lieldienu svinēšanas, tradīciju un izdarību saknes.

Villa Duranta (Will Durant) „Civilizācijas vēsture”, Aleksandera Hislopa (Aleksander Hislop) „Divas Bābeles”, Vanca Ferela (Vance Ferel) „Ziemassvētki, Lieldienas un halovīni” u.c. pētnieku materiālos ir atrodamas liecības un atzinumi, kas nepārprotami atklāj Easter Lieldienu un arī citu svētku un tradīciju patieso izcelsmi. Šajos pētījumos skaidri atklāti daudzi jautājumi, kas saistās ar Easter jeb Lieldienām. A.Hislops runājot par Easter jeb Lieldienām raksta:

„Līdzīgi kā Ziemassvētku – ziemas saulgriežu svētku, tā arī Lieldienu, jeb angliski Easter izcelsme sakņojas pagānismā. Ko tad pats par sevi nozīmē apzīmējums Easter? Tas nav kristiešu vārds. Var teikt, ka tam ‘uz pieres’ ir uzrakstīta kaldejiešu izcelsme. Īster nav nekas cits, kā Astarte, kas ir viens no Beltis (pagānisma ‘debesu karalienes’ tituliem). Acīmredzot Ninīves iedzīvotāji viņas vārdu izrunāja identiski, tāpat kā arī tagad tajā zemē. Šis vārds, kuru Lajards (Layard’s, Nineveh and Babylon, p.629.) atrada uz Asīrijas monumenta ir – Istar, Ister, Ištar, Išter jeb Īster, un ir saprotams, ka tas apzīmē Astarti.”[4]

Easter Lieldienu nosaukums - Easter, skaidri norāda uz to, ka Easter Lieldienas sāka atzīmēt ilgi pirms kristietības ēras. Easter bija tā pati Astarte, Ištar, jeb Ašeras (angļu val. Astoreth). Šī pagānu dieviete tika godināta dažādos vārdos daudzās zemēs vienlaicīgi ar saules ciklu ekliptikā.
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:19:12
2. Easter Lieldienu izcelsme

Lai šo Easter Lieldienu stāstu labāk saprastu, būtu jāsāk no sākuma. Pēc pirmo cilvēku grēkā krišanas un izdzīšanas no Ēdenes dārza, tas vēl labu laiku atradās uz zemes. Dārza vārtus austrumu pusē, lai cilvēki nevarētu piekļūt dzīvības kokam, sargāja eņģeļi „ar ugunīgiem zobeniem”.[5] Kad cilvēki nāca pie Ēdenes dārza vārtiem pielūgt Dievu, viņu sejas bija vērstas uz rietumu pusi, jo vārti bija pret austrumiem. Bet pienāca laiks, kad Ēdenes dārza uz zemes vairs nebija, un Bībelē nav pateikts, kad tieši Dievs to paņēma, kā arī nav nekādu liecību, ka pēc Noasa plūdiem tas uz zemes vēl būtu bijis. Senajos ķīļrakstos uz māla plāksnītēm ir saglabājusies tikai daļa no Gilgameša eposa, kas tiek uzskatīts par senāko šī laika literāro liecību. Tajā ir runāts par brīnumaino dzīvības spēkus atjaunojošo stādu, kuru eposa varonis devās meklēt aiz vai zem dziļiem ūdeņiem. Iespējams, tas bija Persijas jūras līcī, kur kādreiz varēja atrasties Ēdenes dārzs, bet pēc Noasa plūdiem šī teritorija bija iegrimusi zem jūras ūdens līmeņa.

Kad Ēdenes dārza uz zemes vairs nebija, tad sātans īpaši centās cilvēku prātus vadīt nepareizā pielūgsmes virzienā. Viņš vēlējās, lai tie nepielūgtu Dzīvo Dievu – Radītāju, bet gan radījumus. Un tā kā nākošā spožākā lieta, ko cilvēki varēja redzēt, bija saule, tad no rītiem, pagriezušies ar seju uz austrumu pusi, viņi sāka to pielūgt.

Jau radīšanas nedēļā Dievs pielūgsmei bija noteicis Sabatu. Bet sātans vienmēr ir centies panākt, lai cilvēki aizmirstu Sabatu un Radītāja pielūgsmi; lai tie tādā veidā aizmirstu patieso Dievu un tā vietā pielūgtu radītas lietas – sauli un citus izdomātus elkus.

1.Moz. 10. nodaļā varam lasīt, kā pēcplūdu civilizāciju izveidojās no Noasa ģimenes trim dēliem – Sema jeb Šema <8035> ~ve Shem {shame}, Hama <2526> ~x` Cham {khawm} un Jafeta <03315> tp,y (Yepheth). Turpat varam lasīt par Noasa mazmazdēlu Nimrodu no Hama:

„Bet Hama dēli ir: Kušs, Mizraims, Puts un Kānaāns. Bet Kuša dēli ir: Seba, Havila, Sabta, Raāma un Sabteka; bet Raāmas dēli ir: Saba un Dedans. Kušam piedzima Nimrods; tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. Viņš bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā, kādēļ tiek sacīts: kā Nimrods, tik varens mednieks Tā Kunga priekšā.Un viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Arakā, Akadā un Kalnē – Sineāras zemē.”[6]

Šī Bībeles ziņojuma konteksts par pēcplūdu civilizācijas izveidi liecina, ka „varenā mednieka” Nimroda galvenie „medījuma objekti” bija cilvēki, kuri jāpakļauj, lai dibinātu pirmās lielās pilsētvalstis. Tieši to apstiprina arī citi vēsturnieku atzinumi.

Piemēram, Justīna vēsture norāda, ka Nimrods iekaroja un pakļāva arvien plašākas teritorijas un ļaudis:

„Ninus stiprināja iegūtās valsts varenību ar aizrautību vai pat apsēstību. Pakļāvis savus kaimiņus ar spēku, viņš turpmāk kļuva vēl spēcīgāks. Tad atkal viņš gāja pret citām ciltīm, un katra jauna uzvara bruģēja ceļu nākošai. Tā viņš pakļāva visus Austrumu ļaudis.”[7]

„Varenais mednieks” – Nimrods, kas medīja cilvēkus dzīvoja aptuveni 3–4 gadsimtus. Būtībā Viņš bija pirmais pēcplūdu civilizācijas imperiālists, kurš rīkojās pretēji Dieva valdības principiem, kad pilsoņi ir brīvprātīgas un apzinīgas būtnes. Lai imperiālisti tautas masas vieglāk varētu turēt paklausībā, ir nepieciešama attiecīga ideoloģija un reliģija. Tādēļ arī Nimroda laikā vidējo austrumu apgabalā izplatījās dažādu pagānu reliģiju buķete.

„Babilonijas dievs Bels, Feniķijā tika saukts par Baālu. Gan Sīrijā, gan Babilonā pielūdza Mardoku (Merodach). Sīriešu mīlestības dieviete Ištar jeb Astarte tika godāta arī Ēģiptē. [.. tā izveidojās] pagānu politeisms un ticējumi, ka šie pagānu dievi kontrolē cilvēku likteņus, debesis, zemi, ūdeni, vētras un uguni. Šie ticējumi bija pretēji Dievam, debess un zemes Radītājam, kas ir devis cilvēkam izvēles un lēmuma pieņemšanas brīvību.”[8]

Hallejs pauž domu, ka Nimrods varēja būt Bābeles torņa celšanas ierosinātājs. (Halley’s Bible Handbook, Mineapolis, Minnesota: Grason Company, 1962, 43). Ja tas bijis tā, tad Nimroda pūles iekarot pēc torņa sabrukšanas var uzskatīt par centieniem izklīdinātos ļaudis atvest atpakaļ un pakļaut savas impērijas pārvaldē.[9]

Vēsturnieki liecina par to, ka Nimroda sievas vārds bija Semiramis. Un viņa, pēc vīra nāves ļaudīm apgalvoja, ka Nimrods patiešām biji saules dievs, ka viņa gars joprojām ir dzīvs un mājo uz saules. Lai ļaudis godātu viņu pašu, Semiramis apgalvoja, ka viņas gars ir uz mēness, un kad viņa nomirs, tad viņa mājos mēnesī tāpat kā Nimrods saulē.

Tādā veidā sātans turpināja savus melus, lai sagrozītu to, ko sacījis Dievs. Tāpat, kā Ēdenē pie aizliegtā koka viņš teica, „mirt nemirsiet vis”, bet „būsiet kā Dievs”, tā arī tad, kad Nimrods nomira, viņš iedvesmoja ticēt, ka Nimrods bija dievs. Sātanam vienmēr ir paticis izplatīt dažādus maldus. Un tā „saules dievu” ar dažādiem vārdiem sāka godāt un pielūgt Babilonā, Ēģiptē, Grieķijā, Romā un citur. Tieši tāpēc ļaudis sāka svinēt saules ciklu un saulgriežu svētkus.[10] Arī Latvija nav izņēmums, jo, pētot latviešu folkloru, ir skaidri redzams, ka Jāņos apdziedātais „Jānis” ir tieši tas pats „saules dievs”, tikai citā vārdā.

Pēc Nimroda nāves Semiramis vairs neapprecējās. Patiešām, kā gan „debesu ķēniņiene” varētu aprecēt kādu vienkāršu cilvēku?! Bet pēc dažiem gadiem, 25. decembrī, viņai piedzima dēls ko nosauca par Tammuzu. Semiramis ļaudīm stāstīja, ka saules gars – viņas vīrs Nimrods ir Tammuza tēvs un tauta, kuru pārvaldīja Semiramis, sveica Tammuzu kā saules dēlu. Tammuza vārda pirmais burts kļuva par simbolu saules pielūgsmei. Uz koka krusta, kas atgādināja šo burtu, saules dievam tika pienesti cilvēku upuri. Viņa dzimšanas diena 25. decembrī tika svinēta aizvien biežāk un pirmā nedēļas diena, nosaukta par saules dienu (angļu val. Sunday, vācu val. Sontagh). Vēlāk Dieva pielūgsmei noteiktā svētā Sabata diena nomainīta ar šo pirmo nedēļas dienu – saules dienu.

Vēlāk, lai godātu Semiramis, tauta noteica laiku, kad godāt mēnesi. Tas bija pirmais pilnmēness pēc pavasara ekvinokcijas. Pirmā saules diena – svētdiena pēc šīs ekvinokcijas tiem bija liela svētku diena. Šī pirmā pilnmēness diena ir tā pati Easter Lieldienu kulminācijas diena, kas tika iefiltrēta viduslaiku atkritušajā baznīcā un kristietībā.[11]

Pēc tam, kad jaunais vīrs Tammuzs, līdzīgi savam piedēvētajam tēvam, gāja bojā medībās, kad tam uzbruka meža cūka, tad valstī sākās lielas sēras. Tika noteiktas 40 dienu ilgas sēras pirms pavasara ekvinokcijas pilnmēness svētkiem.[12]

Tā sātans centās noskaņot ļaudis ticēt viltus „dieva dēlam” – Jēzus Kristus sāncensim. Visos laikos sātans ir kārdinājis Dieva ļaudis sekot svešām mācībām un reliģijām, nevis vienotajai Kristus un Bībeles mācībai.

Dieva Vārdā lasām, ka pat Jeruzalemē:

„Pie Kunga nama ziemeļu vārtiem sēdēja sievas, kas apraudāja Tammuzu. Un Viņš man sacīja: ‘Vai tu to redzi, cilvēka bērns? Bet tu redzēsi vēl lielākas negantības nekā šo.’ Tad Viņš veda mani Tā Kunga nama iekšējā pagalmā. Tur es redzēju - pie ieejas starp priekštelpu un altāri stāvēja kādi divdesmit pieci vīri; tie, pagriezuši muguru pret Tā Kunga Templi un vaigu pret rītiem, pielūdza sauli”.[13]

Varam lasīt arī to, kā jau tika minēts, ka:

„(..) bērni salasa malku, tēvi kurina uguni un sievas mīca mīklu un taisa raušus debesu ķēniņienei un upurē dzeramus upurus citiem Dieviem, Mani kaitinādami.”[14]
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:19:53
3. Easter Lieldienas un saules kults

Lielā pagānisma reliģijas atšķirības zīme bija saules diena – svētdiena, bet Dieva ļaužu zīme – Sabats (Ec. 20:12-20). Un tā gadu simtiem un gadu tūkstošiem ilgi līdzās ir pastāvējušas divas grupas. Dieva ļaudis, kas pielūdza dzīvo Dievu, Radītāju un ievēroja Viņa baušļus un Sabatu, kā arī pagāni, kuri „radītas lietas ir lielākā godā turējuši un tām vairāk kalpojuši kā Radītājam”.[15] Pagāni ievērojot saules dienu – svētdienu, pielūdza sauli un upurēja saulei savus bērnus, sadedzinot tos ugunī, un sita krustā savus upurus, lai novērstu iedomāto dievu dusmas.

Kāds autors ievērojamā periodikā raksta, ka saules diena – svētdiena ir bijusi vismežonīgākā brīvdiena visos pagānisma laikmetos. Tieši šajā dienā tika veiktas visļaunākās saules kulta darbības. Pārāk bieži arī Izraēls darīja tās pašas lietas, bet Dievs pastāvīgi sūtīja vēstis, aicinot tos paklausīt Viņam. Taču bieži šie Dieva vēstneši tika nicināti un vajāti.[16]

Beidzot šajā pasaulē Dieva mīlestībā nāca pats Dieva Dēls – Jēzus Kristus. Taču arī Viņš tika nicināts un krustā sists pie saules pielūdzēju simbola –Tammuza iniciāli atgādinošā krusta.

Visos laikos sātans centās radīt iespaidu, ka saules dievs ir lielāks par patieso Dzīvo Dievu. Tomēr tas ir tikai relatīvs vērtējums. Kādā analogā gadījumā Dieva pravietis, kādus mēdza saukt par redzētājiem, izteica svarīgu principu:

„Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem. Un Elīza lūdza Dievu: „Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīzu."[17]

Kaut arī sātans bija ietekmējis godināt un upurēt saules dievam, Kristus krusta agonijas laikā saule tika aptumšota.[18] Kad Jēzus Kristus mira pie saules pielūgsmes simbola, tad dēmoni gavilēja. Bet Viņš augšāmcēlās saules dienā kā mūžīgs uzvarētājs pār neīstu elku un saules pielūgsmi.

Pēc Kristus krusta nāves sātans ir uzvarēts ienaidnieks, jo panākot nevainīgā Dieva Dēla nāvi, viņš ir skaidri atklājis savu meļa un slepkavas dabu. Viņš ir zaudējis jebkādas simpātijas visa Universa būtņu priekšā. Un tagad darbojas kā uzvarēts ienaidnieks.

Pēc pirmo gadsimtu kristiešu nežēlīgām vajāšanām no elku pielūdzēju puses, Romas imperatora Konstantīna lielā kompromisa laikā, 4. gadsimta sākumā sātans mainīja taktiku. Pagāni joprojām godāja sauli un saules dienu. Sātans „iečukstēja” Dieva ļaudīm „ausī”, ka tiem vajadzētu censties panākt pagānu labvēlību un tiem vairāk līdzināties. Tādā veidā popularitāti guva ideja par to, ka jādara tas pats, ko dara pagāni, tikai kaut kādā veidā jāattiecina uz Kristu. Kristieši sāka svinēt saules dēla Tammuza dzimšanas dienu 25. decembrī, pielāgojot tai Kristus dzimšanu. To turpina darīt arī mūsdienās neskatoties uz to, ka Bībeles pētnieki un zinātnieki vienprātīgi uzskata, ka Kristus ir dzimis citā laikā – pāris mēnešus agrāk. Par cik Kristus mira un augšāmcēlās pavasarī Pasā svētku laikā, tad to pielāgoja lielajam pagānu mēness un Semiramis jeb Astartes, Īster un citos vārdos sauktās debesu ķēniņienes Easter Lieldienu svētkiem. Bet 40 dienu Tammuza apraudāšana tika nosaukta par lielo gavēni pirms Easter Lieldienām, angļu Lent.[19]

Būtībā pagānisma konceptu eklektiskus sinkrētisma piejaukumus, sagrozījumus un kristietības sadalīšanos jau agrāk pirms 4. gs. Romas imperatora Konstantīna iezīmēja Romas bīskaps Viktors I un Easter Lieldienas.

Turpinājums
Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:22:21
Adonika
Klau, kāds sakars Lieldienu nosaukumam mūsu valodā ar Ašēru? Varbūt, bailēs no ašēras arī uz Austrumu pusi (EAST) nedrīkst kristietis soļot?
Par kūkām, olām utt, labāk paskaties pat to pašu ebreju Pashā mielasta kulināriju. Bet vispār, kāpēc Tu iespringsti par tādām blēņām?
Palasījusi būtu, ko Pāvils šai sakarā raksta!
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:28:38
kāds sakars Lieldienu nosaukumam mūsu valodā ar Ašēru
Abi ir pagānismam piederīgi.

Par kūkām, olām utt, labāk paskaties pat to pašu ebreju Pashā mielasta kulināriju. Bet vispār, kāpēc Tu iespringsti par tādām blēņām?

Pashā galvenais mielasta ēdiens bija jērs - zināms, ka Kristus bija upura jērs, kas upurēts par visas pasaules grēkiem. Pagānisma simboliem, kas kļuvuši tik tuvi kristietībai ir pavisam cita nozīme.
Bet vispār es ne uz ko neiespringstu - jau labu laiku nesvinu šos pagāniskos svētkus ne pagāniskajā ne kristietības apdarinājumā. Vienkārši laiks tagad atbilstošs, lai par to runātu.

Pagānisma simbolu leģenda:

Easter or Ishtar, also known by her biblical name Semiramis and later called the "Queen of heaven" was the widow of Nimrod and mother of Tammuz. Easter is the bare breasted pagan fertility goddess of the east. Legend has it that she came out of heaven in a giant egg, landing in the Euphrates river at sunrise on the first Sunday after the vernal equinox, busted out, and turned a bird into an egg laying rabbit.

To honor this event, pagan sun-worshippers would go out early in the morning and face to the east to watch their sun-god arise over the horizon before having a mass (sacrifice) in which the priest of Easter would sacrifice three month old human infants and take the eggs of Easter and die them in the blood of the sacrificed infants. The blood-red colored Easter eggs would later hatch on December 25th, the same day her son Tammuz the reincarnate sun-god would be born...how convenient!
Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:39:05
Adonika
Ak vai...
Tu vispirms painteresējies, ko ebreji iesāka to jēru sakarā, kad Templis bija sagrauts.
Atvaino, bet nu ja Tu vēlies, vari neēst olas, tādēļ ka "pagāni" tās ēd, un neslaucīt dibenu, tādēļ, ka šie tā dara. Bet kāda velna dēļ kristiešiem būtu jāatsakās svinēt savus svētkus Kristum par godu, tādēļ vien, ka stāsta, ka reiz tajā dienā kāds cits savus svētkus varētu būt svinējis.
Nu Lieldienu datums tiek noteikts pēc lunārā kalendāra jau no Mozus laikiem. Un atvaino, pa ja tās `iekristu` pašos Valpurģos, tādēļ jau nesvinēšu Valpurģus, bet gan Kristus Augšāmcelšanos.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 13:45:07
Uz koka krusta, kas atgādināja šo burtu, saules dievam tika pienesti cilvēku upuri. Viņa dzimšanas diena 25. decembrī tika svinēta aizvien biežāk un pirmā nedēļas diena, nosaukta par saules dienu (angļu val. Sunday, vācu val. Sontagh). Vēlāk Dieva pielūgsmei noteiktā svētā Sabata diena nomainīta ar šo pirmo nedēļas dienu – saules dienu.
- mjā, nu tādas stulbības vienīgi `zeitgeistā` varētu gaidīt.
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 14:11:11
Tu vispirms painteresējies, ko ebreji iesāka to jēru sakarā, kad Templis bija sagrauts.
Priekš kam? Man mērķis nav sekot maldiem un kļūdām, bet tikai tam ko Dievs pats noteicis - ļoti skaidri un kategoriski. Atceramies ka par svētku nesvinēšanu pareizajā laikā bez attaisnojoša iemesla (ar iemeslu bija jāsvin mēnesi vēlāk) bija pavēlēts iznīcināt, kas liecina vien tikai par to cik tas bija svarīgi Dieva acīs - svētku svinēšana pēc Viņa norādījumiem nevis pagāniskajām tradīcijām.

Atvaino, bet nu ja Tu vēlies, vari neēst olas, tādēļ ka "pagāni" tās ēd, un neslaucīt dibenu, tādēļ, ka šie tā dara. Bet kāda velna dēļ kristiešiem būtu jāatsakās svinēt savus svētkus Kristum par godu, tādēļ vien, ka stāsta, ka reiz tajā dienā kāds cits savus svētkus varētu būt svinējis.
Tu būtību netver. Nav runa par to, ka nesvinētu Kristus augšāmcelšanos dēļ tā, ka sakrīt ar pagāniskajiem svētkiem - runa ir par to ka mūsdienās kristieši nez kāpēc svin pagāniskos svētkus un ir pilnībā atmetuši to, ko Dievs noteica. ES svinu Kristus augšāmcelšanās svētkus atbilstošajā laikā - tad kad ir Dieva noteiktie Pashā svētki.

Nu Lieldienu datums tiek noteikts pēc lunārā kalendāra jau no Mozus laikiem. Un atvaino, pa ja tās `iekristu` pašos Valpurģos, tādēļ jau nesvinēšu Valpurģus, bet gan Kristus Augšāmcelšanos.
325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist .

Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 14:27:19
Adonika
Nu tur bija garāks tas stāsts, un nav tā kā tu saki.
Redzi, kaut vai nākamgad, ja neņem vērā, ka jūdi svin sestdienu, bet kristieši godā dienu, kurā Kristus augšāmcēlās, jūdi un Rietumu kristieši svinēs gandrīz vienlaicīgi, attiecīgi 7-9 aprīlī, kas vēl ņemto vērā laika joslas... nu stipri sakritīs
Protams, salāgot lunāro kalendāru, īpaši specifisko jūdu, un solāro nav tik vienkārši.

Second-century controversy
For more details on this topic, see Quartodecimanism.
See also: Easter controversy and Passover (Christian holiday)

By the later 2nd century, it was accepted that the celebration of Pascha (Easter) was a practice of the disciples and an undisputed tradition. The Quartodeciman controversy, the first of several Paschal/Easter controversies, then arose concerning the date on which Pascha should be celebrated.

The term "Quartodeciman" refers to the practice of celebrating Pascha or Easter on Nisan 14 of the Hebrew calendar, "the Lord`s passover" (Leviticus 23:5). According to the church historian Eusebius, the Quartodeciman Polycarp (bishop of Smyrna, by tradition a disciple of John the Evangelist) debated the question with Anicetus (bishop of Rome). The Roman province of Asia was Quartodeciman, while the Roman and Alexandrian churches continued the fast until the Sunday following, wishing to associate Easter with Sunday. Neither Polycarp nor Anicetus persuaded the other, but they did not consider the matter schismatic either, parting in peace and leaving the question unsettled.

Controversy arose when Victor, bishop of Rome a generation after Anicetus, attempted to excommunicate Polycrates of Ephesus and all other bishops of Asia for their Quartodecimanism. According to Eusebius, a number of synods were convened to deal with the controversy, which he regarded as all ruling in support of Easter on Sunday.[13] Polycrates (c. 190), however wrote to Victor defending the antiquity of Asian Quartodecimanism. Victor`s attempted excommunication was apparently rescinded and the two sides reconciled upon the intervention of bishop Irenaeus and others, who reminded Victor of the tolerant precedent of Anicetus.

Quartodecimanism seems to have lingered into the 4th century, when Socrates of Constantinople recorded that some Quartodecimans were deprived of their churches by John Chrysostom[14] and that some were harassed by Nestorius.[15]
Third/fourth-century controversy and Council

It is not known how long the Nisan 14 practice continued. But both those who followed the Nisan 14 custom, and those who set Easter to the following Sunday (the Sunday of Unleavened Bread) had in common the custom of consulting their Jewish neighbors to learn when the month of Nisan would fall, and setting their festival accordingly. By the later 3rd century, however, some Christians began to express dissatisfaction with the custom of relying on the Jewish community to determine the date of Easter. The chief complaint was that the Jewish communities sometimes erred in setting Passover to fall before the northern hemisphere spring equinox. Anatolius of Laodicea in the later 3rd century wrote:

Those who place [the first lunar month of the year] in [the twelfth zodiacal sign before the spring equinox] and fix the Paschal fourteenth day accordingly, make a great and indeed an extraordinary mistake[16]

Peter, bishop of Alexandria (died 312), had a similar complaint

On the fourteenth day of [the month], being accurately observed after the equinox, the ancients celebrated the Passover, according to the divine command. Whereas the men of the present day now celebrate it before the equinox, and that altogether through negligence and error.[17]

The Sardica paschal table[18] confirms these complaints, for it indicates that the Jews of some eastern Mediterranean city (possibly Antioch) fixed Nisan 14 on March 11 (Julian) in AD 328, on March 5 in AD 334, on March 2 in AD 337, and on March 10 in AD 339, all well before the spring equinox.[19]

Because of this dissatisfaction with reliance on the Jewish calendar, some Christians began to experiment with independent computations.[20] Others, however, felt that the customary practice of consulting Jews should continue, even if the Jewish computations were in error. A version of the Apostolic Constitutions used by the sect of the Audiani advised:

Do not do your own computations, but instead observe Passover when your brethren from the circumcision do. If they err [in the computation], it is no matter to you....[21]

Two other objections that some Christians may have had to maintaining the custom of consulting the Jewish community in order to determine Easter are implied in Constantine`s letter from the Council of Nicea to the absent bishops:

It appeared an unworthy thing that in the celebration of this most holy feast we should follow the practice of the Jews...For we have it in our power, if we abandon their custom, to prolong the due observance of this ordinance to future ages by a truer order...For their boast is absurd indeed, that it is not in our power without instruction from them to observe these things....Being altogether ignorant of the true adjustment of this question, they sometimes celebrate Passover twice in the same year.[22]

The reference to Passover twice in the same year might refer to the geographical diversity that existed at that time in the Jewish calendar, due in large measure to the breakdown of communications in the Empire. Jews in one city might determine Passover differently from Jews in another city.[23] The reference to the Jewish "boast", and, indeed, the strident anti-Jewish tone of the whole passage, suggests another issue: some Christians thought that it was undignified for Christians to depend on Jews to set the date of a Christian festival.

This controversy between those who advocated independent computations, and those who wished to continue the custom of relying on the Jewish calendar, was formally resolved by the First Council of Nicaea in 325 (see below), which endorsed the move to independent computations, effectively requiring the abandonment of the old custom of consulting the Jewish community in those places where it was still used. That the older custom (called "protopaschite" by historians) did not at once die out, but persisted for a time, is indicated by the existence of canons[24] and sermons[25] against it.

Some historians have argued that mid-4th century Roman authorities, in an attempt to enforce the Nicene decision on Easter, attempted to interfere with the Jewish calendar. This theory was developed by S. Liebermann,[26] and is repeated by S. Safrai in the Ben-Sasson History of the Jewish People.[27] This view receives no support, however, in surviving mid-4th century Roman legislation on Jewish matters.[28] The Historian Procopius, in his Secret History,[29] claims that the emperor Justinian attempted to interfere with the Jewish calendar in the 6th century, and a modern writer has suggested[30] that this measure may have been directed against the protopaschites. However, none of Justinian`s surviving edicts dealing with Jewish matters is explicitly directed against the Jewish calendar,[31] making the interpretation of Procopius`s statement a complex matter.
http://en.wikipedia.org/wiki/Easter#Second-century_controversy

Bet vispār, palasi Pāvilu Romiešiem 14:4 Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt.
5 Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!
6 Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam.
7 Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam.
8 Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.
9 Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.
10 Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!
11 Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam.
12 Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.
13 Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.
14 Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts.
Adonika
# Iesūtīts: 2011.04.11 14:47:03
Redzi, kaut vai nākamgad, ja neņem vērā, ka jūdi svin sestdienu, bet kristieši godā dienu, kurā Kristus augšāmcēlās, jūdi un Rietumu kristieši svinēs gandrīz vienlaicīgi, attiecīgi 7-9 aprīlī, kas vēl ņemto vērā laika joslas... nu stipri sakritīs
Protams, salāgot lunāro kalendāru, īpaši specifisko jūdu, un solāro nav tik vienkārši.

Pashā svētki nav piesaistīti noteiktai nedēļas dienai. Piem. šogad sanāk, ka Kristus augšāmcelšanās diena ir 21. aprīlī jeb 4dienā.

Par Romiešiem 14. nodaļu ne īsti saprotu kontekstu. vai es kādu te tiesāju?

Un vēl vērts atcerēties 2. Kor. 6. nod.:
15 Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo?
16 Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.
17 Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 14:58:22
Adonika
Nu bet tieši tādēļ, ka Kristus augšāmcēlās nedēļas pirmajā dienā, kristieši aizvien ir svinējuši Svētdienu kā Kristus Augšāmcelšanās dienu, ar to iesākot katru savu nedēļu dzīvot. Tieši tur jau arī visa tā aklendārā ķīmiķošana ir, kā salāgot Pashā un Augšāmcelšanās dienas svinēšanu.

Un nav tur kur piešūt kādam pagānismu. Tas ir vairāk nekā tiesāšana
Rosalie
# Iesūtīts: 2011.04.11 15:35:49
Aivars - +1
dāvis [134.2.165.11]
# Iesūtīts: 2011.04.11 16:14:43
par tēmas Easter izklāstu pat man ir sakāms tikai viens: BS
muga34
# Labojis muga34: 2011.04.11 16:39:02
Aivars - Nu Lieldienu datums tiek noteikts pēc lunārā kalendāra jau no Mozus laikiem. - ne pareizi musdienas lieldienas nosaka pec pavasara ekvinokcijas gluzi kato darija pagani - jaunais menes ir sekundars nosacijums - noskidro kartigi so jautajumu...
Ingars
# Iesūtīts: 2011.04.11 16:59:51
1. cilvēkam, kurš vismaz vienu reizi lūdzot Svētā Gara vadību ir izlasījis Jauno Derību būtu jābūt skaidram, ka pēc tam, kad Jēzus izpildīja Vecās derības bauslības prasības, mums vairs nav par pienākumu ievērot visas Mozus bauslības ārējās un ceremoniālās prasības. Tas pats attiecas arī uz svētku dienām un sabatiem (pat necentīšos citēt visiem zināmās rakstu vietas no vēstulēm ebrejiem, galatiešiem utt., tas jau nu kristiešiem būtu jāzina) – Dievs ir atļāvis brīvību šajā lietā, vien ar nosacījumu, ka viss tiek darīts Viņam par godu
2. Kas tu tāds/tāda esi, ka vari tiesāt Dieva kalpus un kalpones, kuri svin tos vai citus svētkus Dievam par godu un pasaulei par liecību? Kas attiecas uz lokālām praktiskām lietām, kuras attiecas tikai uz konkrēto laiku un vietu, Bībelē mums nav sīki, smalki reglamentēta katra dzīves joma, kā tas bija Vecajā Derībā. Ja Dievs šodien mūs vada, ka mēs svinam ziemassvētkus un lieldienas Viņam par godu un pasaulei par liecību, tad kurš tagad būs tas, kuram pietiks dūšas tiesāt tos, kuri darbojas Paša Dieva uzdevumā? Bet, ja kāds Dievam par godu un pasaulei par liecību demonstratīvi nesvin ne ziemassvētkus, ne lieldienas – arī tas ir labi un arī šo cilvēku nedrīkst nosodīt, jo viņš dara Dieva prātu savā konkrētajā un specifiskajā situācijā.

Citiem vārdiem – kristieši mīļie, kļūstiet reiz pieauguši un saprotiet, ka te vispār nav runa par svētku svinēšanu vai nesvinēšanu, bet gan par to, ka laika ir maz un mums visi iespējamie līdzekļi ir jāizmanto, lai glābtu pazudušos.

Tam, kuram vēl joprojām gribas tiesāt un nosodīt ziemassvētku un lieldienu svinētājus – ko tu cilvēk teiksi, ja kāds neticīgais, kuram varbūt ziemassvētki vai lieldienas ir vienīgās reizes, kad viņš vispār dzird Dieva Vārdu un tā iespaidā atgriežas un top izglābt? Vai vēl tev ir dūša, vai vēl tev nav kauna nosodīt tik brīnišķīgu Dieva darbu?
Aivars
# Labojis Aivars: 2011.04.11 17:17:47
muga34
Vai tu neesi tomēr viens stūrgalvīgs nezinis? Kā tev šķiet, kā paši jūdi ar savu lunāro kalendāru gadu gaitā nesajauca ziemu ar vasaru? Tādēļ, ka arī viņi to tomēr piekoriģēja pēc saules rituma, t.sk. piemetot pie vajadzības papildus mēnesi Adar Rishon jeb Adar Alef, kam sekoja Adars, kurš noslēdza gadu un nāca pirms Nisana jeba Abiba, kas skaitījās gada pirmais mēnesis, un kura 14 datumā tika svinēti Pashā svētki.
Citiem vārdiem sakot, arī jūdi ņēma vērā to pavasara ekvinokciju, un nav te ko blamēties!
muga34
# Labojis muga34: 2011.04.11 17:57:25
Aivars - piedod - nebiju ticis lidz veikalam kad sacohniju ka nokludijos ja - atsaucu savu komentaru...
Aivars
# Iesūtīts: 2011.04.11 18:04:23
muga34
Nav problēmu. Vienkārši turpmāk netici vairs uz vārda tik viegli pašpasludinātiem praviešiem, kas runā ko paši nezina!
muga34
# Iesūtīts: 2011.04.11 18:27:13
Adonika - par lieldienam piekritu tev - tie mana uzskata ir paganisma un kristietibas mistrojums...
nepiekritu tani kad butu jasvin Pasha svtki jo tie ir Vecas Deribas iestadijumi Kristus sledza Jaunu Deribu un ik reiz kad lauzam maizi Vinu pieminot mes Vinu godinam un to var darit tik pat labi ka sabata ta ari cita diena - Junaja Deriba mes neesam saistiti ar ne ar veciem ne jauniem svetkiem tas protams netrauce tev to darit un ja tu dari to pec judu kalendara un svetku cikla tas man liekas ir vispareizakis veids jo tas ir tas laika cikls kadu Dievs ir iestatijis...
παλαιό ανόητος
# Labojis παλαιό ανόητος: 2011.04.11 18:31:03
Adonikai jau labi - viņa ir sieviete. Bet vīriešiem, lai svinētu Pashā, vispirms būtu maza daļa sevis jāziedo:

"43 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Šis ir likums par Pashā. Nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
44 Bet ikviens vergs, pirkts par naudu, ja vien tas ir apgraizīts, var to ēst.
45 Piedzīvotājs un algādzis lai neēd no tā.
46 Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim.
47 To lai ievēro visa Israēla draudze.
48 Bet, ja kāds svešinieks dzīvo pie tevis un vēlas svētīt Tā Kunga Pashā svētkus, tad lai ikviens, kas vīriešu kārtas, tiek apgraizīts; tad viņš var tuvoties, lai tos svētītu, jo viņš uzskatāms kā iedzimtais tanī zemē; bet neviens neapgraizītais lai no tā neēd ." (2.Moz.12)

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 37 , pavisam kopa bijuši: 1348