Eliina 
|
Iesūtīts:
2010.10.09 16:23:15
Jaunākajā "Svētdienas rītā" izlasīju mācītāja, vienlaikus arī LU Teoloģijas fakultātes dekāna Ralfa Kokina pārdomas par situāciju mūsu baznīcā. Daudz kam, nebūdama teoloģiski izglītota, varu piekrist. Mani interesē, vai paredzama kāda diskusija šī redzējuma sakarā? Ārkārtīgi gribētos kaut kādējādā veidā paust savu atbalstu autora viedoklim! |
|
Vienkārši balss  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 17:09:31
IVOZEIVOZE
Kad runa ir par varu un izdzīvošanu, visi kļūst par zvēriem.
Patiesi, patiesi, no sirds pilnības mute runā.
Jau kuro reizi pierādās, kāda taisnība ir tautas sakāmvārdam, ka katrs otru mēro ar savu mēru.
Godīgajam - visi godīgi.
Melim - visi meļi.
Blēdim - visi blēži.
Varskārajam - visi varaskāri...
Lai Dievs patiesi apžēlojas un šķīsta mūsu Baznīcu! |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 17:17:26
Vienkārši balss
Vai tad Jums visi nav šķīsti?  |
Pīlēns Pēks  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 17:22:56
Aivars
Es jau par to pašu, susuriņ, - par situāciju LELB, kad baznīcai sava ticības apliecība vienaldzīga palikusi, un tā vairāk uztraucas par adiaforām.
indriķi (labs) Tā ir tā baznīca, kuras ticības apliecības tev vienaldzīgas, bet tu nevēlies to pateikt, lai censtos radīt klausītājos maldīgu priekšstatu, ka daudzas romiešu mācības ir nekaitīgas pestīšanai.
|
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.10.11 17:39:04
Pīlēns Pēks
Ak, tad Tu pēkšņi esi mūsu Baznīcai piederīgs un zinošs visās lietās? Labāk būtu ēēdis! |
Pīlēns Pēks |
# Iesūtīts: 2010.10.11 17:50:13
Aivar
Es, protams, neesmu indriķis, kurš spēj sirds ticību saskatīt. Tādēļ es spriežu pēc publiski pieejamās informācijas - gan mācības, gan prakses. Ja, piemēram, susuriņš dusmojas, kad es iekopēju kādu maldu mācības nosodījumu no LTA, tad rodas jautājums, vai viņš šo savas baznīcas apliecību pacieš tikai kādu savtīgu iemeslu dēļ, vai tomēr tikai nesaprot vai pārprot. Ja ir tā, ka susuriņš vienkārši nezina, ko viņa baznīca māca, tad pīlēns viņam ir gatavs palīdzēt un pamācīt. Pīlēns netur ļaunu prātu uz pāridarītājiem. |
Pīlēns Pēks |
# Iesūtīts: 2010.10.11 18:06:53
Daži, laikam jau retoriski jautājumi:
Mani satrauc arī fakts, ka mūsu Baznīcai vairs praktiski nav sadraudzības ar lielāko daļu evaņģēliski luteriskajām Baznīcām Eiropā un pasaulē..
Vai ar tām, kurām savas baznīcas ticības apliecības vienaldzīgas un tās ir luteriskas tikai vārda pēc?
Protestantu pamatnostāja ir balstīšanās uz Svētajiem Rakstiem jeb sola scriptura princips. Un ja ko nezinām/nesaprotam, tad skatāmies, kā ir bijis apustuliskajā senbaznīcā..
Kur tad luteriskās ticības apliecības paliek?
Man nav ko iebilst ne pret Romas katoļu Baznīcu, ne pret tās teoloģiju..
Vai luteriskajām ticības apliecībam pret pāvestības mācību nekas nav iebilstams? |
Voldemārs  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 18:31:07
Man bija interesanti pārskatīt svarīgāko terminu lietojumu šajā rakstā. Manā skatījumā R.Kokins kā pozitīvu un svarīgu lietoja - protestants/protestantisms (dažādos locījumos ir 8x), luterāņi/luterisks (dažādos locījumos 15x) un Evaņģēlijs/evaņģēlisks (dažādos locījumos 15x). Problēma tāda, ka viņš īpaši neiedziļinās šo, kā es sapratu, viņaprāt pozitīvo, terminu definēšanā. Vienīgais patiesi skaidri formulētais uzstādijums bija atgriezties pie 1928.gada Satversmes. Te būtu vietā teoloģisks jautājums, cik godprātīgi evaņģēliski, luteriski, protestantiski ir iestāties par kādu partikulāru baznīcas kārtību? Atcerēsimies, Luters jau 1520.gadā svinīgi sadedzināja kanonisko tiesību rulli kā baznīcai lieku 
Sanāk, viņš kritizē kaut ko (iespējams, pamatoti), bet pozitīvo atstāj neprecizētu. Kaut kā nekonkrēti. |
Pīlēns Pēks |
# Iesūtīts: 2010.10.11 19:17:55
Mūsu Baznīca piedzīvo smagu identitātes krīzi, ko izraisījusi ilglaicīga, mērķtiecīga un sistemātiska atkāpšanās no protestantiskajiem pamatprincipiem.
Lai ko arī autors saprastu ar tiem protestantiskajiem principiem, apgalvojums par identitātes krīzi ir patiess.
Vai tā nav traģēdija baznīcai, kurai savā dzimtajā valodā ir pieejams Lutera Mazais un Lielais katehismi, Augsburgas ticības apliecība un tās Apoloģija, Šmalkaldes artikuli un Traktāts par pāvesta varu un primātu, Konkordijas formulas Epitome un Pamatdeklarācija?
Nu ņemiet savas baznīcas ticības apliecības un noskaidrojiet savu identitāti, ļautiņi mīļie!
|
Jānis Kalniņš  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 19:28:24
Voldemārs
Man likās visai jocīgs tavs komentārs. Ralfa mērķis taču nebija dot definīciju protestantismam, bet gan savu redzējumu par situāciju LELB, apriori pieņemot, ka ikvienam lasītājam ir skaidrs, kas domāts ar jēdzieniem protestatisks, evaņģēlisks, luterisks . Es vispār esmu ievērojis, ka daudziem ir nepārtraukta tieksme novirzīties no galvenās domas un "piesieties" atsevišķiem teikumiem, vārdiem. Nu kas tad nav skaidrs, kas ir nekonkrēts? Es personiski ļoti labi sapratu domu - LELB jaunā satversme mums piedāvā ļoti centralizētu vadības modeli, kurā 1) jautājumus uz sinodi var izvirzīt vienīgi virsvalde; 2) hierarhiskā uzbūve ļoti tuvinās Romas pārvaldes modelim; 3) ar šiem centieniem kaut kā ļoti saistītā finanšu modeļa krahs ir izraisījis daudzos pārdomas par to, ka bīskapiem ne vienmēr tomēr ir taisnība. Tev jāsaprot, ka viens maziņš rakstiņš nevar ietvert sevī teoloģiska traktāta saturu! |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2010.10.11 20:01:45
Jāni Kalniņ!
Lai runātu par tēmu/galveno domu, ir labi definēt tēmas būtību, it īpaši par lietām, kuras argumentē par labām esam
Runa ir par Ralfa rakstu. Tāpēc arī rakstu, ka, manuprāt, nav pati labākā metode kaut ko nokritizēt/noraidīt bez daudz maz precīza pozitīva redzējuma/idejas. Kur te būtu novirze no temata?
Ralfs izsaka kritiku, bet pozitīvā ir maz. It īpaši pamatlietās, kas tad ir tas protestantiskais, luteriskais, evanģēliskais? Pēc izlasītā šķiet, ka tas pilnīgi noteikti nav vīrāks, bet vai tā tiešām ir?
"ikvienam lasītājam ir skaidrs, kas domāts ar jēdzieniem protestatisks, evaņģēlisks, luterisks"
Un kas tas būtu? Pie tam, Tu jau formulēsi savu viedokli, bet es būtu priecīgs lasīt Ralfa viedokli
Un nu pēc teoloģiskās būtības, eklezioloģiski skatoties, formas vai struktūras luteriskajā teoloģijā, es sacītu arī bibliski, ir otršķirīga lieta. Tātad, ja Vanags uzsver vienu formu (Ralfaprāt, romisko), tad Ralfs argumentē par labu kādai citai (ta tiek saukta par protestantisku, evaņģēlisku, luterisku, bez definīcijas). Būtībā abi runa par vienu un to pašu, tikai par atšķirīgā formas izpausmē.
Mans jautājums būtu, ja nu luteriskajā skatījumā (es ar to saprotu norma normans - Rakstus un norma normata - mūsu TA) formai ir pakārtota nozīme, kāda atšķirība ir starp Vanaga uzsvaru uz vienu veidu no Ralfa uzsvara uz otra veida? Tātad, man ir jautājums par raksta pamatu.  |
Pamatu jautājums [91.90.244.141] |
# Iesūtīts: 2010.10.11 20:35:58
Baznīcas forma tiešām ir adiafora, tomēr mūsu TA arī skaidri norāda, ka tajās lietās, kurās rodas iespaids, ka mēs piederam citai ticībai/evaņģēlija izpratnei (piemēram, pārmērīga dievkalpojuma līdzība Romas dievkalpojumam vai, mūsu gadījumā, pārmērīga episkopālās iekārtas līdzība Romas modelim), adiaforas pārstāj būt adiaforas.
Lietās, kuras var maldināt ticīgos, adiaforas nepastāv.
Diskusijas centrā LELB šobrīd ir jautājums par to, kas ir Baznīca un kur ir tās pilnība. Vieni saka - Baznīca un tās pilnība ir bīskaps. No viņa izriet mācītāju kalpošana un draudzes tikai reprezentē bīskapa klātbūtni konkrētajā vietā, otri - Baznīcas pilnība pieder draudzei, kas pulcējas ap vārdu un sakramentiem, un bīskapiem pieder reprezentatīvs raksturs (iespējams, derīgs, bet ne tāds, kuru drīkstētu sajaukt ar lietas būtību). |
Aßpiд  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 20:38:58
Voldemārs
Pirms Luters dedzināja kanonu rulli, viņš to bija izlasījis ... ir vērts dažreiz atcerēties, ka pirmais grāds Luteram bija jurisprudencē ... pat uz Romu viņš ceļoja, lai piedalītos disputā par kanoniskajām tiesībām ... un jautājumi, kas priekš daža (piemēram: labajam Indriķim) šķietas ķīniešu ābece: kam lielāka noteikšana – vietējai draudzes priekšniecei, vai Rīgas kungiem; - priekš Lutera būtu atrisināmi elementārā tiesību hierarhijas procedūrā ...
Avotu hierarhiju paturēt vērā ieteicams vienmēr – tas palīdzēs daudzos it kā sarežģītos gadījumos ...
Piemēram – atrodi luterisku atbildi jautājumam: vai baznīcas amats izriet no draudzes, vai draudze un no baznīcas amata? Un tu zināsi kāda ir saturiskā atšķirība starp tā saucamajiem R.Kokina un J. Vanaga modeļiem ...
|
Pīlēns Pēks |
# Labojis Pīlēns Pēks: 2010.10.11 22:25:41
Iz Zasses - KALPOŠANA UN DRAUDZE
Vēstules luterāņu mācītājiem, Nr. 8
1949. gada jūlijs
Citām baznīcām ir “kārtība, pēc kuras Tas Kunga vēlas, lai šī baznīca tiktu pārvaldīta,” kā to ir teicis Kalvins [Institutes, 4, 3, 1; LCC 41, 1053]. Tas attiecas gan uz Rietumu, gan Austrumu katoliskajām baznīcām un uz visām reformātu baznīcām. Tās atšķiras tikai jautājumā par to, kādai šai kārtībai ir jābūt – pāvesta vispārējai monarhijai, episkopāli sinodālajai baznīcas pārvaldei, kā tas ir Austrumu baznīcā un anglikānismā, prezbiteru, kas visi ieņem vienādu stāvokli, valdošajam senātam vai atsevišķu draudžu autonomijai, kā tas ir kongregacionālismā un baptistiem. Tās ir tikai dažas no vērā ņemamajām izvēles iespējām, no kurām savukārt visas pretendē uz to, ka tās pārstāv Jaunās Derības prasības attiecībā uz baznīcas pārvaldes formu.
Lutera lielais diženums un pārdrošība, formulējot savu teoloģisko pamatprincipu par strikto Bauslības un Evaņģēlija nodalīšanu, atklājas, redzot, kā, norobežojoties no visām šīm iespējām, viņš vientuļš iet savu ceļu: Kristus savai baznīcai nedeva nevienu likumu, kas noteiktu kādu [vienu] pareizu baznīcas struktūru, pārvaldes formu vai iekārtu (de constituenda ecclesia). Baznīcas pārvaldē ir izmantojams jebkurš veids, ja vien žēlastības līdzekļi tajā turpina darboties un netiek sagrauti.
Tomēr ir kas tāds, ko Tas Kungs savai baznīcai deva un kas pieder ne tikai pie tās labklājības bene esse, bet arī pie tās būtības esse: “Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pārvaldīšanai,” saka Augsburgas ticības apliecības V artikuls. Lai mēs iegūtu attaisnojošo ticību, par ko runāja iepriekš minētais artikuls, ir jāpasludina Evaņģēlijs un jāpārvalda sakramenti. Tādēļ Dievs ir iestādījis kalpošanas amatu, kalpošanas darbu, caur ko tas notiek. Tur, kur žēlastības līdzekļi tiek pareizi pārvaldīti, Dievs piepilda savu apsolījumu par to, ka [Viņa] vārds neatgriezīsies tukšā, un tur tiek radīta ticība, tur pastāv baznīca, svēto sadraudze, attaisnotie grēcinieki.
Nav doti nekādi norādījumi, kā būtu organizējama draudze, un līdzīgi nav arī nekādu norādījumu attiecībā uz baznīcas kalpošanas amatu. Apustuļi secināja, ka viņu kalpošanai nāktu par labu, ja viņi tiktu atbrīvoti no nabagu aprūpes un naudas lietām. Tā tika izveidots diakona amats, kuram bija paredzēts funkcionēt kā palīgamatam. Tomēr [jāatceras, ka] baznīca kā baznīca pastāvēja jau pirms šāda amata izveidošanas. Tādēļ baznīca jebkurā laikā var izveidot kādu palīgamatu, lai sekmīgi realizētu visu, ko prasa konkrētajā vēsturiskajā situācijā radušās vajadzības. Mēs varam aplūkot vairākus šādus piemērus no baznīcas vēstures – tāds bija episk*****a vai superintendenta amats un citi tamlīdzīgi amati. Bet tie visi drīkst pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr tie kalpo vienīgajam svarīgajam amatam – Evaņģēlija pasludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amatam. Bīskapam var tikt uzticēts uzdevums pārraudzīt lielu diecēzi, bet šim uzdevumam ir nozīme tikai tad, ja bīskaps tādējādi atbalsta un paver lielākas iespējas kalpošanas amatam. Viņa īstais amats ir mācītāja amats, arī tajos brīžos, kad viņš ir mācītājs mācītājam. Pateicoties cilvēku ieviestajai kārtībai, viņam var būt arī superintendenta amats. Pēc Dieva pavēles, viņa vienīgais uzdevums ir pasludināt piedošanu un grēcinieku attaisnošanu Kristus nopelna dēļ.
..
Tādēļ Jaunajā Derībā patiesībā nav iespējams nodalīt kalpošanu no draudzes. Tas, kas ir teikts draudzei, ir attiecināts arī uz kalpošanas amatu un otrādi. Kalpošanas amats nav kaut kas pāri draudzei stāvošs, bet vienmēr atrodas tajā. Apustuļu darbu grāmatas 13. nodaļā Antiohijas draudze sūta kā misionārus Pāvilu un Barnabu, lai gan viņi jau bija Tā Kunga sūtīti. Vai šī draudze ar roku uzlikšanu varēja dot Pāvilam kaut ko, ko viņš vēl nebūtu saņēmis tieši no augšāmceltā Kunga, kurš bija viņam uzdevis šo uzdevumu, izteiktās pavēles? Neskatoties uz to, sūtīšana ar nolūku tiek atkārtota ar roku uzlikšanas palīdzību. Amats un draudze nenodalāmi ir saistīti savā starpā.
|
Merlins  |
# Iesūtīts: 2010.10.11 23:55:43
Aßpiд
Cik nu es zinu no tā saucamā J.Vanaga , tad viņa modelī abi - gan draudze, gan amats izriet no Kristus. Modelis, kur amats izriet no draudzes šķiet līdzīgs Šleiermahera uzskatam par baznīcu kā reliģiozu indivīdu dibinātu apvienību, kas ir "sadevušies kopā labākai savu reliģisko vajadzību apmierināšanai." Un amata avots kā Jurim Cālītim - desmit cilvēki saka vienpadsmitajam: "Mums nav laika tik daudz bībeli lasīt. Mēs tev maksāsim algu, tu lasi un mums visu izstāsti." ATA skaidri pasaka, ka amatu ir iecēlis Dievs.
Voldemāram man šoreiz jāpiekrīt. R.Kokins savā rakstā terminus protestantisks , evaņģēlisks un luterisks lieto kā apzīmētājus savām paša prioritātēm, kāds pārvaldes modelis vai kādas ceremonijas personīgi viņam šķiet pareizākas un tīkamākas. Protams, viņam ir domu un uzskatu biedri. Bet nav īsti pareizi ceremonijās un pārvaldes struktūrās luterisma būtību saskatīt. Tur dzīvnieciņš Pīlēns ir atradis teicamu citātu. Diskusija par šodienas un 1928. gada satversmēm ir diskusija nevis par to, kura no tām ir luteriskāka, bet par to, kura no abām šodien labāk kalpo LELB misijas mērķu sasniegšanai. Par to, protams, var debatēt.
Par adiaforām - parasti aizrāda, kā Pamatu jautājums [91.90.244.141] drusku augstāk dara, ka lieta pārstāj būt adiafora, kad tā "rada iespaidu, ka mēs piederam citai ticībai/evaņģēlija izpratnei". Tomēr tas ir bezgala subjektīvi. Kādreiz R.Feldmanim citi amata brāļi pārmeta romanizēšanu par to, ka viņš dievkalpojumos bija ieviesis psalmu dziedāšanu jeb t.s. "antifonijas". Gandrīz visam pārējam mācītāju korpusam tolaik tas likās "tā kā pie katoļiem". Drusku vēlāk bija lieie strīdi par albu valkāšanu. Arī tas lielākajai daļai likās kā pie katoļiem. Kaut gan albas valkā un psalmus dzied luterāņi visā pasaulē. Dievkalpojuma formas, par kurām uztraucas Kokins, var bieži sastapt Zviedrijā un Somijā, arī Igaunijā un pat Misūri Sinodē. Pašķirstiet viņu Lutheran Service Book. Mūsu Rokasgrāmata tur blakus nestāv. Tā ka tas ir ļoti stiepjams jautājums, kurā brīdī kas kādam liekas. Īpaši kādiem "aizdomu slimniekiem", kas vienmēr savām aizdomām pierādījumus piemeklēs. |
Aßpiд |
# Iesūtīts: 2010.10.12 00:17:42
Pīlēns Pēks
Kristus savai baznīcai nedeva nevienu likumu, kas noteiktu kādu [vienu] pareizu baznīcas struktūru, pārvaldes formu vai iekārtu (de constituenda ecclesia). (Z.Zasse)
Nu redz’, Pīlēn Pēk – arī tik slīpēts teologs kā Zasse ir kļūdījies ... Kristus ir devis skaidru un precīzu likumu, kā Viņa baznīcai jātop veidotai ... un pīļu sū*a vērti tie teologi, kas sakās šo likumu nezinām ..
iegaumē: καὶ ὃς ἂν θέλῃ ἐν ὑμῖν εἶναι πρῶτος ἔσται ὑμῶν δοῦλος ... spēju pieņemt un īstenot lēmumus baznīcā tiešām neiegūst caur mantijām, mitrām vai likumu un kārtību ruļļiem ... tā iegūstama darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā ... tamdēļ jau daudzi sevi par „mācītājiem” saucošie sakās neko par šādu pavēli nedzirdējuši
Merlins : amata avots kā Jurim Cālītim - desmit cilvēki saka vienpadsmitajam
kas tas Calītis tāds ir? kāda vietēja autoritāte?
Luteriskā autoritāte par to saka skaidri:
Und damit ichs noch klarer sage: wenn ein Häuflein frommer Christenlaien gefangen und in eine Wüstenei gesetzt würden, die nicht einen von einem Bischof geweihten Priester bei sich hätten, und würden allda der Sache eins, erwählten einen unter sich, er wäre verheiratet oder nicht, und beföhlen ihm das Amt: zu taufen, Messe zu halten, zu absolvieren und zu predigen, der wäre wahrhaftig ein Priester, als ob ihn alle Bischöfe und Päpste geweiht hätten.
An den christlichen Adel deutscher Nation (M.Luther 1520 )
|
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.10.12 00:21:07
Merlins
Cik nu es zinu no tā saucamā J.Vanaga , tad viņa modelī abi - gan draudze, gan amats izriet no Kristus.
Klau, lāga cilvēk, vai vari izskaidrot, ko šie vārdi nozīmē? Pirmajā brīdī izklausās pēc kaut kādas putras un ķīseļa krustojuma. (Klīsteris laikam saucas) Iesākumā atmetam visādu tur Cālīšu un citu teologu kritiku, (tas ir vienkārši lēti) un vienkārši paskaidrojam:
1) Kas ir J. Vanaga modelis?
2) Kur un kādiem līdzekļiem tas ticis iedzīvināts Baznīcas dzīvē? (vai arī tas ir tikai kārtējais marginālais sapņojums)
3) Ko praktiskā dzīvē nozīmē `draudze & amats izriet no Kristus"?
Par kā amatu ir runa? Kas tiek saprasts ar draudzi? Visbeidzot... ko nozīmē visnotaļ feminīnais `izriet`, kas drīzāk piederētos I. Ziedoņa poēmai par pienu
Citiem vārdiem sakot, ko īsti (izņemot R. Kokina noniecināšanu) Tu gribēji teikt? Pārlasīju 4 reizes un tiešām nepielec. Vai pašam vismaz ir skaidrs?
|
Merlins |
# Labojis Merlins: 2010.10.12 00:35:03
Jānis Kalniņš
Tu laikam neesi uztvēris t.s. Jaunās Satversmes būtību. Tajā ļoti skaidri ir nodalīta saimnieciskā un garīgā darbība. Saimniecisko darbību vada un uzrauga Virsvalde virsvaldes sekretāra vadībā. Draudžu, kalpošanas un mācības pārraudzības jautājumi ir bīskapu kolēģijas un kapitula ziņā, ko vada arhibīskaps. Tā ka Tavs 3.punkts satur kļūdainu priekšstatu par dažādu pārvaldes orgānu darbības jomām. Arī "1) jautājumus uz sinodi var izvirzīt vienīgi virsvalde" nebūs taisnība. "Jaunās satversmes" 74.13 pants skan: [Latvijas Sinode] galīgi izšķir draudžu, iecirkņu, diecēžu, Virsvaldes, mācītāju konferenču, atsevišķu LELB amatpersonu un atsevišķu draudzes locekļu ierosinātos un Latvijas Sinodes izlemšanai nodotos jautājumus. Vai tikai Tas, kurš tev stāstīja, ka jautājumus uz sinodi var izvizīt tikai virsvalde, nebūs gribējis Tevi piemānīt? Kā, piemēram, sinodes darba kārtībā nokļuva jautājums par sieviešu ordināciju? Vai to izvirzīja virsvalde? Nē, to izvirzīja divi iecirkņi un apstiprināja mācītāju konference, kaut gan bīskapi bija pret. Virsvalde tikai izveido Sinodes dienas kārtību, bet iekļauj tajā jautājumus, kas ir nākuši no 74.13 pantā uzskaitītajiem subjektiem. Tas gan taisnība, ka tas notiek zināmā kārtībā un tagad vairs nevar katrs piecelties sinodē un ierosināt, piemēram, tūlīt un uz vietas mainīt satversmi. Un labi ka tā.
Starp citu, 1928.gada satversmē tāpat ir nodalīta saimnieciskā un garīgā dzīve. Namturību un administrāciju vada virsvalde ar virsvaldes prezidentu priekšgalā. Kurš atbild par namturību un administrāciju? Tas, kurš vada virsvaldi. Saskaņā ar 65.p. piezīmi bīskaps var būt un var nebūt virsvaldes prezidents. Tādā gadījumā baznīcas garīgais vadītājs ir viens (bīskaps), bet administratīvais vai saimnieciskais vadītājs ir cits (virsvaldes prezidents). Ļoti līdzīgi šodienas satversmei.
Tas vēl ir ļoti diskutabls jautājums, kura satversme ir vairāk centralizēta un episkopāla. 1928. gada satversmē ir noteikts, ka bīskaps prāvestiem un mācītājiem "dod instrukcijas", kuras taču viņiem acīmredzot ir jāpilda. Tā kā nav konkretizēts, kādas instrukcijas viņš var dot, tad jāsecina ka jebkādas. Tā ka 1928. gada satversmē episkopāta modelis izskatās visnotaļ monarhistisks. "Jaunajā Satversmē" bīskapu tiesības ir konkretizētas un līdz ar to salīdzinoši varbūt pat ierobežotākas. Un vai tad "Atdzimšanas un atjaunošanās II" mērķis nav ieviest bīskapu pārvēlēšanas? Tātad nevar sacīt, ka viņi vēlas atjaunot 1928.gada satversmi, kurā tāda lieta nav paredzēta. Un ne jau nu satversmes rakstītāji toreiz aizmirsa to ielikt, bet pārvēlēšanas neatbilst 1928.gada satversmes priekšstatiem par bīskapa amatu. |
Merlins |
# Labojis Merlins: 2010.10.12 00:49:05
Aivars
Tā nonicināšana Tev spokojas. Es nenoniecinu R.Kokinu, bet piekrītu Voldemāra vērtējumam, ka konkrētajā rakstā viņš nedefinē vārdus "protestantisks" un "luterisks" bet vienkārši pielīdzina tos saviem priekšstatiem par baznīcas iekārtu un dievkalpojuma formu, bet ne viena, ne otra lieta īsti nepieder būtiskajām luterisma pazīmēm. Es nenoniecinu arī J.Cālīti, bet gan citēju viņu - ja ne vārds vārdā, tad vismaz ļoti tuvu viņa oriģinālajam un bieži lietotajam garīgā amata aprakstam. Es nenoniecinu arī Šleiermaheru, bet arī citēju, kā savukārt uz viņu atsaucas E.Rumba.
Kad cilvēks skatās caur dusmu atslēgas caurumu, viņš saredz tikai to, ko sagaida saskatīt, par ko varēs dusmoties. Tad jau arī neko citu kā klīsteri neierauga. Bet parasti tas klīsteris tad ir paša dusmīgā cilvēka galvā. Tad nav brīnums, ka neko nevar saprast pat 4 reizes lasot. Varbūt tie, kam jāsaprot, sapratīs, konkrēti Aßpiд, kurš izteicās par Vanaga un Kokina modeļiem un kuram tas arī bija domāts.
|
Sesx1 [83.99.173.223] |
# Iesūtīts: 2010.10.12 00:50:24
Nu cik es zinu un dažus no "opozīcijas" pazīstu personīgi, nav viņiem mērķis nogāzt vai pārvēlēt bīskapus. Lai kā man nepatiktu Kokins un vēl daži "spīdekļi" to nu ir jāatzist. Tur ir runa par to, kas ir, un kas nav luterisks.
Kaut gan es nevaru iztēloties kā viņi paši par to vienosies jo tur taču katrs vilks uz savu pusi.
Skaļi un tendenciozi bļausīties ir viens un reāli ko piedāvāt ir akal kautkas cits. Tā kā domāju - ar labunakti. Pabļāva, pabaudīja popularitāti un tā arī paliks. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.10.12 00:51:47
Merlins
Tev gan ir burvīgas acis, caur savu atslēgas caurumu veroties!
Bet tā arī neatbildēji ne uz vienu no jautājumiem. Vai tomēr paskaidrosi, vai arī tā frāze bija tikai klīsterīga gaisa jaukšana? |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
