LELB :: Diskusijas :: Par Baznīcu :: Vai tradīcija ir vienlīdzīga ar Svētajiem Rakstiem?

Diskusijas

Par Baznīcu

Vai tradīcija ir vienlīdzīga ar Svētajiem Rakstiem?

Ingars

Iesūtīts: 2010.09.29 13:04:24

Daudzi kristieši mēdz apgalvot, ka bībelē absolūti viss nav uzrakstīts un tā ir patiesība, taču tikai tādā nozīmē, kā ja mēs par pasaules karti sacītu, ka tajā viss nav parādīts, proti - visas nianses, katra lauku viensēta, katra pļava un krūms nav pasaules kartē parādīti. Taču galvenais ir parādīts un kopaina paliek nemainīga neatkarīgi no tā, ko atklāj atsevišķu reģionu kartes - tās visas ir tikai kā papildinājums, detalizētāks paskaidrojums kopējai kartei, taču neviena no reģiona kartēm nedod pilnīgu ieskatu visas pasaules ģeogrāfijā, bet gan tikai atsevišķu reģionu sīkākas detaļas. Tāpat arī neviena cita atklāsme no Dieva neizies ārpus Bībelē atklātajām mācībām un Dieva Valstības principiem, bet tikai papildinās un dos dziļāku ieskatu atsevišķos evaņģēlija aspektos. Tā nekad nebūs kā jauna mācība, itkā Zemeslodei pieaugtu klāt vēl viens jauns "gabals"

godwit

# Iesūtīts: 2010.10.08 09:51:46

Pīlēns Pēks
Līdz šim neviens luterāņu teologs nav ņēmies publiski aizstāvēt indriķa nekristīgo apliecību, ka "svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā".

Nu, tad es būšu pirmais.

Luteriskā izpratnē ticībai sekojošie labie darbi nav daļa no attaisnošanas jeb grēku piedošanas. Šādu nekristīgu mācību gan apliecina Romas baznīca.

Tas Indriķa citātā nav teikts. Arī es to nesaku. Indriķa citāta lasu par to, ka Dievs dara svētu, nevis cilvēks pats. Vai to ir tik grūti ieraudzīt?

Ja tev šķiet, ka no indriķa teiktā nekas tāds neizriet, tad pajautā kaut vai kādam neticīgam valodniekam, ko nozīmē ka kaut kas ir kaut kā cita neizslēdzams posms.

Būtu labi izlasīt plašāku tekstu, no kura citāts ir ņemts. Varbūt tur atklātos, ka Tev ir taisnība. Taču pats konkrētais citāts neko par cilvēka pašpestīšanos nesaka.

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 09:55:45

Godwit , šis PP iemīļotais teikums bija atrodams vēl garāka šāda teksta pirmajā variantā:
Par ticību, kas izpaužas mīlestībā.
"Tāpēc mēs gribam N.N., atgādināt LTA pamatnostādnes šajā jautājumā, kā arī noslēgumā ilustrēt tās ar Svēto Rakstu vietu iztirzājumiem, dāvājot iespēju saprast savu vienpusējo, proti, nepareizo pieeju šajā jautājumā un atgriezties: Kristietības sarkanais pavediens ir attiecības starp ticību un darbiem, precīzāk, mijiedarbība starp abiem. Teoloģijas valodā šajā sakarā tiek lietoti termini taisnošana un svētdarīšana. Kurš ir satvēris šo sarkano pavedienu, tam pieder pati kristietība. Cilvēks ir taisnots bez darbiem ticībā no tīras Dieva žēlastības, un tanī pašā laikā – ticība bez darbiem ir neīsta ticība. Tas ir paradokss un pretstatu spriedze, kuru mijiedarbību pa īstam spēj izskaidrot tikai Dievs Svētais Gars. Luterisko ticības apliecību izcilības zīme ir tā, ka tā uztver un teicami atspoguļo šo Bībelē mācīto doktrīnu — šo būtisko un nesaraujamo saiti starp ticību un mīlestību (jeb darbiem) un prot parādīt gan paradoksālo, gan loģisko šajā dialektiskajā saitē „taisnošana – svētdarīšana”.
Ticība un mīlestība bija arī doktora Mārtiņa Lutera sprediķošanas galvenā tēma. Viņš lieliski prata parādīt šo pretstatu vienību: kā cilvēks ir taisnots ticībā bez darbiem un tanī pašā laikā, ka ticība un darbi nav nošķirami viens no otra. Luters atmaskoja viltus Kristus mācekļus – tādus, kas sevi sauc par ticīgiem, jo ir iemācījušies skandēt Kristus vārdus – kā papagaiļi, nesaprazdami to nozīmi. Bet viņu sirdis patiesībā ir palikušas aukstas un cietas pret Kristus vārdos ielikto jēgu. Tādi prot plaši runāt par taisnojošu ticību Dievam, kas viņus glābj, bet mīlestība uz savu tuvāko paliek tālu no viņiem. Tikmēr ticība bez mīlestības ir neīsta un tai nav nozīmes. Velti tādi viltus kristieši prātuļo par ticību, kas viņus glābj — viņiem tās vienkārši nav, jo ticība nav tikai prāta shēmā jeb tikai racionālā izpratnē, bet arī sirdī. Luteriskās ticības apliecības teicami atsedz šo tēmu.
Vēsts, ka cilvēks ir atbrīvots no bauslības lāsta, ir Evaņģēlijs. Taču Evaņģēlijs nav tikai kāds lozungs vai nodaļa kristīgajā mācībā, bet gan apsolījums par grēku piedošanu, kas tiek likts lietā attiecībā uz katru ticīgo konkrēti. Evaņģēlijs tātad nav abstrakcija, bet konkrēta piedošanas pielietošana cilvēkam. Tas nav tikai piedošanas solīšana, bet piedošana pati; nevis tikai Dieva žēlastības pasludināšana, bet – šī žēlastība pati.
Tātad cilvēks tiek taisnots ticībā bez darbiem, tomēr ticība bez darbiem ir tukša skaņa. Būtībā gan taisnošana, gan svētdarīšana ir viens veselums un svētdarīšana tajā ir neizslēdzama. Tieši šajā gaisotnē LTA māca, ka ticība nevar būt tikai pasīva pieņemšana, bet tā izpaužas arī aktīvā atbildē.
Dievs ticības dāvāšanā ir aktīvā puse: darītājs jeb subjekts, kamēr cilvēks ir pasīvs — viņš tikai saņem. LTA raksturo ticību kā aktīvu atsaukšanos uz saņemto Dieva žēlastību. Un šāda paļāvība pārveido cilvēku: tā dara viņu priecīgu, atvērtu un drošu attiecībās ar Dievu un arī ar saviem ticības biedriem. Tādēļ cilvēks priecīgi un bez spaida ir gatavs darīt labu visiem cilvēkiem, īpaši saviem ticības biedriem. Tā Svētais Gars darbojas ar ticīgo, pārvērsdams viņu jeb izņemdams no viņa dabīgo naidu pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem un dāvādams mīlestību uz tiem. Ar Evaņģēliju transportētais Svētais Gars atbrīvo no citu cilvēku nīšanas, intrigu pīšanas, sāncensības, savstarpējiem kariem u.tml. Tāpēc ticību ar pateicību un prieku saņēmušais „nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību.
Varbūt, ka luterisma pretinieki un kopā ar tiem arī luterāņu pašu vidū nereti sastopamie pseido ortodoksāļi (tie, kurus Luters dēvē par Dieva vārda papagaiļiem) to noraidītu, taču tā būtu viņu patvaļa, jo luteriskajās ticības apliecībās nepārprotami ir atsegta skaidra mācība par ticības dzīvi kā atjaunotni un jaunas dzīves iesākšanos. Tā ir Dieva taisnošanas radītā prakse cilvēkā. Lai neviens nesauc sevi par ticīgu, saprazdams Kristus dāvāto attaisnošanu mācību tikai teorijā! Mūsu ticības apliecību rakstu veidotāji Dieva spēkā un Svētā Gara vadībā skaidri ir nojautuši to postu, ko var nest abstrakta taisnošanas mācības gabalu apgūšana – šis Dieva vēstures īsais kurss, kas runā par ticību un ignorē mīlestību. Tās var radīt teoloģiskus monstrus, kas ar Dieva vārdu uz lūpām turpina nīst un nežēlīgi apkarot savus tuvākos, savu drošību un attaisnojumu meklēdami aplamā atsaucē uz Kristu.

„ Nav iespējams atdalīt ticību no darbiem, tas ir tikpat neiespējami kā atdalīt degošu liesmu un tās doto gaismu no uguns (Konkordijas formulas Pamatdeklarācija IV). Taču šeit ir jāievēro kāda ļoti svarīga nianse: ticībā atdzimušo nepilnības un vājības nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu zaudēta attaisnošana. Taisnošanas un atjaunošanās nedrīkst sapludināt kopā, apgalvojot, ka bez ārēji redzamas atjaunošanās izpaliktu taisnošana. Tāda maldīga nostādne noved pie tā, ka tiek apstrīdēts grēku piedošanā saņemtais mierinājums un tā dāvātā drošība. Tātad nevis tā, ka atjaunošanos būtu taisnošanas „pierādījums”: tādu formulējumu mēs noraidām, jo atjaunošanās ārēji var arī neparādīties, jo arī maza, niecīga ticība glābj cilvēku. Tomēr arī šī mazā ticība nevar palikt bez savas izpausmes mīlestībā. Tāpēc ir svarīgi vienmēr paturēt vērā: grēcinieks, kas atzīst ne savu, bet Dieva taisnību, ir attaisnots Dieva priekšā īsteni un patiesībā, pat arī, tad ja viņš pats un visa pasaule nepiedzīvo viņa atjaunotni un taisnību kā ārējas izpausmes, viņš tomēr ir atjaunots un piedzimis no jauna. Tādā veidā LTA teologi nav pieļāvuši, ka luteriskā taisnošanas izpratne apsīktu ar kailu taisnošanas fakta konstatāciju, jo ticībai pats par sevi saprotami parādīsies, jāgūst sava izpausme konkrētos mīlestības darbos. „Ja taisnība ir tam, ka grēcinieks ticībā saņem grēku piedošanu un ka ticība negrēko, tad tādā pašā veidā arī par attaisnošanu ir pareizi teikt, ka tā nav iespējama bez atjaunošanās un labajiem darbiem. Tāpēc: taisnojošais vārds par grēku piedošanu un jaunā paklausība ir saistīti secīgi savā starpā — no ticības pilnīgi droši izriet mīlestība” , tā savā pētījumā par luterisko ticības apliecības teoloģiju raksta Edmunds Šlinks (Edmund Schlink). Turklāt šī izrietēšana neapzīmē vienu iespējamo variantu, bet gan vienīgo un nepieciešamo risinājumu”. To apstiprina arī Augsburgas ticības apliecības VI Artikuls: „Baznīca arī māca, ka tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi” , taču ticīgajam nav jāpaļaujas uz tiem., bet tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa veikto pestīšanas darbu.
Tādējādi Luteriskās ticības apliecības ir nevis radījušas savu teoloģiju, bet tikai uzticīgi fiksējušas to pretstatu vienību jeb dialektiku, ko par attaisnošanu un svētdarīšanu māca Svētie Raksti. Ticībā taisnotais cilvēks atgriežas un piedzimst no jauna – tas ir likumsakarīgi un nav atraujami no Dieva piešķirtās ticības taisnības. „No netaisna, cilvēks Svētā Gara spēkā top par dievbijīgu un svētu,” teikts Apoloģijā. Arī Luters, atbildēdams uz jautājumu, kā Dieva priekšā kļūt attaisnotam, teicis: „Vispirms tas notiek caur ticību, no kā [cilvēks] dabon citādu, jaunu sirdi.” Jaunais cilvēks šajā dzīvē var tikt mētāts no augšas uz leju. Visu turpmāko dzīvi arī patiesi atdzimušos cilvēkos norit nemitīgi cīkstēšanās starp miesu un garu. Kādu brīdi viņš var būt stiprs un nelokāms ticībā un paļāvībā uz Dievu, bet pienāk arī stundas, kad viņš ir vājš un šaubu šaustīts, izmisis un pagalam apjucis savā ticībā (sal. KF Pamatdeklarācija II, 68). Un tikpat nepilnīga, cik nepilnīga un trausla mēdz būt ticība, kas no Dieva žēlastībā ir uzņemta sirdī, tikpat nepilnīga ir arī pati jaunā paklausība un atdzimšana.
Pārdomas par šo tēmu no Svētajiem Rakstiem

I Kor 13 ir atsegta Jēzus Kristus nesavtīgā, sevi ziedojošā un bezgalīgā mīlestība: tajā mūsu Kungs bija nācis šajā pasaulē kā cilvēks starp cilvēkiem, lai mūs glābtu: šajā mīlestībā Viņš pats sevi nodeva nāvē, izlēja savas dārgās, nevainīgās asinis un atdeva savu dievišķo dzīvību par mums, jo tik ļoti Viņš mūs ir mīlējis. Kad mūsu priekšā ir nolikta tāda debešķīga un pilnīga mīlestība uz mums, tad arī mums ir jāmācas ielūkoties savā sirdī un visā nopietnībā prasīt: kā mums pašiem ir ar mīlestību? Jo tikai tad mēs esam patiesi Jēzus Kristus sekotāji, ja mūsu sirdīs kvēlo Viņa mīlestība, kā Viņš pats to ir apliecinājis: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” . (Jņ 13, 34-35).

Tas pats mīlestības apustulis Jānis ar lielu uzsvaru norāda savas pirmās vēstules trešajā nodaļā: „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt”. „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību ! Tāpat arī no 4. nodaļas: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.”
Dievs neprasa no mums mīlestību kā nosacījumu, lai dāvātu mums grēku piedošanu, attaisnošanu un mūžīgo dzīvošanu: mums tā nav jāpienes kā upuris. Mūsu taisnošana un pestīšana ir bez nekāda nosacījuma ticībā. Bet tur, kur Svētais Gars ar Evaņģēliju ir cēlis cilvēku sirdīs ticību — tur tā izpaužas un darbojas mīlestībā. Tā nu mīlestība ir patiesu kristiešu pazīme un emblēma.
Īsta mīlestība nevis pazudina, bet glābj un dāvā dzīvību. Kur tad to meklēt? Patiesa mīlestība ir jāmeklē kristiešu vidū, tātad draudzē. Draudzē ir citādi, tur viens otru neaprij un neiznīcina, bet mīl un atbalsta. Kristietība ir izplatījusies pa visu zemi tieši caur tādiem cilvēkiem ar īpašām runas dāvanām — viņi ir sludinājuši Evaņģēliju, un šajā sludināšanā cilvēki ir saklausījuši patiesības balsi un no tumsas tikuši vesti gaismā, izrauti no sātana varas un tikuši darīti par Dieva bērniem. Taču bez mīlestības visa šī sludināšana ir tukša skaņa, tā to māca Dieva vārds.
Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Šos vārdus apustulis Pāvils tikt tiešām var attiecināt pats uz sevi: viņam bija no Dieva dota prasme skaidri un precīzi sludināt par visiem kristīgās mācības jautājumiem, par tās noslēpumiem, t.i., par taisnošanas un sakramentu jēgu un nozīmi. Īsāk sakot — viņam bija tik liela atziņa šajās lietās, kā nevienam citam. Bet ko tas būtu devis, ja viņš ar savu atziņu būtu sēdējis aizkrāsnē? Ja viņš, piemēram, ar savu aso prātu būtu izdomājis, ka pagānu misija tomēr ir bīstama lieta un ka tā galā neatmaksājas: tur noteikti nāksies sastapties ar stipru pretestību un vajāšanām, un ka daudz labāk būtu, ja viņš nodarbotos ar teoloģiju savā privātmājā: drošībā un mierā rakstītu teoloģiskus rakstus un nelielā draugu pulciņā ar lielu pārliecību mācītu, ka misijai tāpat nav lielas jēgas un ka galvenais Evaņģēlija sludināšanas garants ir viņa, lielā teologa, labklājība un izdzīvošana? Vai tad viņa lielā atziņa nebūtu kļuvis viņam pašam par lāstu un pazudināšanu? Taču Pāvila ticība bija īsta. Tā izpaudās kā kvēla mīlestība uz Kristu un uz nabaga cilvēkiem, kuri bez Kristus Evaņģēlija smok nāves ēnā, pasaules un velna varā bez grēku piedošanas. Tā lika viņam celties un atstāt savus ērtos akadēmiskos apartamentus, un doties šajās briesmās un vētrās, sludināt Evaņģēliju un aicināt pagānus uz atgriešanos.
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mat 5, 13-16). No šī varam secināt, ka nepareizi ir mācīt, ka kristieši pasaulē var būt neredzami, ka viņi savās „horizontālajās attiecībās”, proti, savās darba un aicinājuma vietās var nespīdēt, neatstarot šo no Dieva Kristū saņemto gaismu. Nepareiza ir tāda kristietība, kas tieši vai netieši māca slēpt sveci zem pūra, sakot: tā vismaz tev pašam paliks kāda uguntiņa un atleks kāds labums. Nepareiza ir tāda kristietība, kas ar nodomu izlaiž šo un citus skaidrus Bībeles tekstus, kuri aicina būt par gaismu citiem pasaulē un apliecināt Kristu pasaules priekšā un dzīvot ar Dieva vārda misijas atbildību, bet tanī pašā laikā dižojas esam Evaņģēlija bākuguns. Vai var būt bākuguns, kurai nav gaismas? Viendimensionāla un nepareiza ir tāda kristietība, kas vairās no vārdiem atgriešanās, jaunā un piedošanu ieguvusī dzīve, svētdarīšana, jaunā paklausība, mīlestība un kalpošana, labie darbi utt. Paldies Dievam, ka tāda nav mūsu luteriskā kristietība , kas par grēcinieka attaisnošanu tikai ticībā māca skaidri: mums dāvātā objektīvā ticības gaisma nevar būt palikt neredzama, proti, šī ticība izpaužas jaunajā dzīvē — sekošanā kā Kristus gaismas atstarošanā."

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 09:56:52

Mod, vai mani neeksforumosi par to, ka šajā sadaļā atklāšu indriķa maldus?

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 09:59:19

indriķi (labs)
Vai Romas katoļu katehismā teiktais: "Attaisnošana [..] tātad sevī ietver grēku piedošanu, svēttapšanu un iekšējā cilvēka atjaunotni" ir tas pats, ko par attaisnošanu saka LTA?

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 10:00:55

godwit
Vai tu neparādītu, kur tieši LTA māca, ka attaisnošanai jeb grēku piedošanai kā viens no posmiem ir svētdarīšana?

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 10:03:34

Pīlēn Pēk , tu te apliecini tikai un vienīgi savus maldus.

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 10:06:05

indriķi (labs)
Vai bez anonīmā godwita un pāvestiešiem tev ir vēl kāda teoloģiska autoritāte, kas apliecinātu, ka svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā?

Kāpēc tu neatbildi ne uz vienu jautājumu? Tas ir pat pat pilsoniski netaisnīgi.

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 10:10:49

PP , Tas ir pat pat pilsoniski netaisnīgi .
Raksti petīciju ombudsmenam.

A. V.

# Iesūtīts: 2010.10.08 10:26:36

Pīlēns Pēks

Izskatās, ka Tev tomēr daļēja taisnība ir, attiecībā uz Indriķa ticības izpratni, bet tikai daļēja. Jūsu abu dialogs ir Pāvila un Jēkaba vēstuļu šķietamo pretrunu dialoga turpinājums. Arī Luteram tāpat likās, ka Jēkabs runā maldus, tomēr tas ir un paliek Dieva Vārds. Ja mēs neprotam lasīt Jēkaba vēstuli, tad problēma ir mūsu pašu atziņā, nevis Svētajos Rakstos. Tā nu Pīlēns seko Pāvilam, bet Indriķis Jēkabam, un es Jums abiem saku: Sekojiet Kristum! Tad Jūs abi savus uzskatus samierināsiet, un ieraudzīsiet, ka runājat par vienu un to pašu!

A. V.

# Iesūtīts: 2010.10.08 10:27:51

šobrīd man jādodas projām, līdz citai reizei!

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 10:49:21

A.V Šo sacīdams -
Pāvila un Jēkaba vēstuļu šķietamo pretrunu dialoga turpinājums
tu pieļauj paviršību attiecībā uz augšminētajā teoloģiskajā tekstā - Par ticību, kas izpaužas mīlestībā. (un kurā nav atrodams PP piesauktais `posma` teikums ) atspoguļoto ticības izpratni, itin kā tajā izklāstītās atziņas būtu - apustuļa Jēkaba pretnostatījums apustuļa Pāvila mācībai,
kuru pretrunu šķietamību tu pats atzīsti.
Tur nav nekā , kas būtu pretrunā ar apustuļa Pāvila mācību par ticībā Kristum attaisnotā ticīgā dedzību labajos darbos.
Taču Pāvila ticība bija īsta. Tā izpaudās kā kvēla mīlestība uz Kristu un uz nabaga cilvēkiem, kuri bez Kristus Evaņģēlija smok nāves ēnā, pasaules un velna varā bez grēku piedošanas.
Tā lika viņam celties un atstāt savus ērtos akadēmiskos apartamentus, un doties šajās briesmās un vētrās, sludināt Evaņģēliju un aicināt pagānus uz atgriešanos.

Mēs šo Pīlēna Pēka "teoloģisko metodi" darbībā personisko rēķinu kārtošanai labi esam iepazinuši,
kāda te vēl pretrunīgu teoloģisko uzskatu samierināšana.
---
To apstiprina arī Augsburgas ticības apliecības VI Artikuls: „Baznīca arī māca, ka tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi” ,
taču ticīgajam nav jāpaļaujas uz tiem., bet tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa veikto pestīšanas darbu .

Ticībā taisnotais cilvēks atgriežas un piedzimst no jauna – tas ir likumsakarīgi un nav atraujami no Dieva piešķirtās ticības taisnības.

Ticībā atdzimušo nepilnības un vājības nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu zaudēta attaisnošana.
Taisnošanas un atjaunošanās nedrīkst sapludināt kopā, apgalvojot, ka bez ārēji redzamas atjaunošanās izpaliktu taisnošana.
Tāda maldīga nostādne noved pie tā, ka tiek apstrīdēts grēku piedošanā saņemtais mierinājums un tā dāvātā drošība.
Tātad nevis tā, ka atjaunošanās būtu taisnošanas „pierādījums”: tādu formulējumu mēs noraidām, jo atjaunošanās ārēji var arī neparādīties, jo arī maza, niecīga ticība glābj cilvēku.
Tomēr arī šī mazā ticība nevar palikt bez savas izpausmes mīlestībā.

„No netaisna, cilvēks Svētā Gara spēkā top par dievbijīgu un svētu,” teikts Apoloģijā.
Arī Luters, atbildēdams uz jautājumu, kā Dieva priekšā kļūt attaisnotam, teicis: „Vispirms tas notiek caur ticību, no kā [cilvēks] dabon citādu, jaunu sirdi.”

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 13:06:07

A. V.
Kāpēc nerunāt skaidru un gaišu valodu, sekojot Reformācijas laika pāvestībai un nolādot luteriskās baznīcas mācību par attaisnošanu jeb grēku piedošanu vienīgi no Dieva žēlastības vienīgi ticībā Kristus nopelnam? Minētais romiešu katehisma citāts ir pretrunā ar LTA mācību un pretrunā ar kristīgo ticību.

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 13:15:26

indriķi (labs)
Tavi palagi kļūst manāmi garāki par manējiem un pierāda tikai to, ka tu nespēj atšķirt bauslību no Evaņģēlija vai arī uzskati, ka tam nav nekādas nozīmes. Tev nerada problēmas apgalvot pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas lietas.

Kāpēc, piemēram, taisnošanas posmu autors jau sen kā vairs publiski neaizstāv savu "neveiklo" izteikumu un bez anonīmā godwita un romiešiem neviens nav meties tavus maldus par taisnošanas posmiem apliecināt?

Esmu jau tev piedāvājis labākos skaidrojumus - tu uzticējies šī palaga autoram, bet pats nemaz tekstu nebiji izlasījis; vai arī biji pār mēru alu lietojis, kad parakstīji; vai arī tā noguris no garo palagu lasīšanas, ka vairs nespēji saprast, ka paraksti ķecerīgus izteikumus.

Savukārt stingrā turēšanās pie šīs maldu mācības tiešām norāda, ka tu īsti vai nu nesaproti, vai arī nemaz netici attaisnošanai tikai no ticības.

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 13:52:59

Pīlēn Pēk, runādams par kādu teikumu,
kas izņemts no teksta Par ticību, kas izpaužas mīlestībā, tieši dēļ sava neveiklā izteiksmes veida,
kā par ticības apliecību, tu apzināti maldini foruma lasītājus.
Kas arī ir tavs nolūks.
Mēs šo Pīlēna Pēka "teoloģisko metodi" darbībā personisko rēķinu kārtošanai labi esam iepazinuši.
Tu atkal piemirsti, ka augšminētā teksta mērķis ir atspēkot un nosodīt sekojošas pārprasta konfesionālisma tendences -
Mūsu ticības apliecību rakstu veidotāji Dieva spēkā un Svētā Gara vadībā skaidri ir nojautuši to postu, ko var nest abstrakta taisnošanas mācības gabalu apgūšana – šis Dieva vēstures īsais kurss, kas runā par ticību un ignorē mīlestību. Tās var radīt teoloģiskus monstrus , kas ar Dieva vārdu uz lūpām turpina nīst un nežēlīgi apkarot savus tuvākos, savu drošību un attaisnojumu meklēdami aplamā atsaucē uz Kristu.

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 14:11:08

indriķi (labs)
Kad kristieši lūdz "piedod mums mūsu parādus", vai viņi ar to nelūdz piedošanu par reāliem grēkiem? Kāpēc tu nevēlies vienkārši atzīt, ka esi smagi kļūdījies, bet tā vietā aizstāvi acīmredzami nekristīgu mācību? Tu laikam būsi viens no tiem svētajiem, kas citiem var darbus tirgot.

Jau iepriekš esmu tev norādījis - lai kur arī būtu rakstīts "Dieva nav", šāds izteikums ir muļķīgs. Tieši tāpat ir ar tavējo. Tas ir klajā pretrunā ar citiem citātiem, kas tavā palaga sapeistoti. Bet tas tikai liecina, ka tev ir vienalga, ko un kā apliecināt. Vai tiešām tev liekas, ka ticība jebkam ved debesīs?

Tu joprojām neesi atbildējis ne uz vienu manu jautājumu. Arī par to, vai citāts no katoļu katehisma saskan ar LTA.

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 14:19:28

Luters atmaskoja viltus Kristus mācekļus – tādus, kas sevi sauc par ticīgiem, jo ir iemācījušies skandēt Kristus vārdus – kā papagaiļi, nesaprazdami to nozīmi.
Bet viņu sirdis patiesībā ir palikušas aukstas un cietas pret Kristus vārdos ielikto jēgu. Tādi prot plaši runāt par taisnojošu ticību Dievam, kas viņus glābj, bet mīlestība uz savu tuvāko paliek tālu no viņiem. Tikmēr ticība bez mīlestības ir neīsta un tai nav nozīmes. Velti tādi viltus kristieši prātuļo par ticību, kas viņus glābj — viņiem tās vienkārši nav, jo ticība nav tikai prāta shēmā jeb tikai racionālā izpratnē, bet arī sirdī.
Luteriskās ticības apliecības teicami atsedz šo tēmu.

Sacīdams - jāklausa man, kad saku patiesību, pat ja es pats tam neticētu un to neievērotu! tu sevi pielīdzini šādiem papagaiļiem .
Un Patiesība mums pieejama arī bez tavas apšaubāmās ( neticētu un to neievērotu ) starpniecības.

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 14:32:04

indriķi (labs)
Vai tu pirms Vakarēdiena arī pārbaudi cilvēku sirdis, nevis viņu mutes liecību? Vai tad mīlestība neizpaužas darbos - patiesības apliecināšanā un maldu noraidīšanā?

Vai tava klusēšana nav līdzīga farizeju negribēšanai atbildēt uz Jēzus jautājumiem, jo tad nāktos apliecināt patiesību? Tātad:

Vai katoļu katehismā teiktais par attaisnošanu saskan ar Raktiem un LTA?

Kur tieši LTA saka, ka taisnošanai kā posms ir svētdarīšana?

Vai tu joprojām pieturies pie taisnošanas posmiem tādēļ, ka tici šiem maldiem, vai arī vienkārši negribi atzīt, ka esi nekompetents luteriskajā teoloģijā?

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 14:38:44

PP apliecināt patiesību?
Patiesība mums pieejama bez tavas apšaubāmās ( ja es pats tam neticētu un to neievērotu - tavi vārdi ) starpniecības.
Tu paliec garlaicīgs...

Pīlēns Pēks

# Iesūtīts: 2010.10.08 14:49:33

indriķi (labs)
Kaut kur jau par to garlaicību dzirdēts - gan no grieķu mutes, kas par augšāmcelšanos gribēja citu reizi dzirdēt, gan no Hēroda mutes, kurš Kristītāju līdz galam nevēlējās klausīties, gan no Fēliksa mutes, kam nebija vaļas Pāvilā klausīties.
Galvenais indriķi, lai tu, ticēdams, ka svētdarīšana (tavi darbi) nepieciešama attaisnošanai, nepaliec bez svētku drēbēm - Kristus taisnības - un tev nav jāklusē, kad nama tēvs tev prasīs, kāpēc bez tām esi ieradies. Viņa priekšā ne romiešu, ne pravoslavu, ne latviešu tradīciju parpalas nederēs.

indriķis (labs)

# Labojis indriķis (labs): 2010.10.08 17:52:47

Pēk , tu jau nepavelc ne līdz Jānim Kristītājam, ne līdz Pāvilam, pļāpa,
ko ar tevi velti muti dzesēt.
Vai maz tev līdzīgu sektantu iznāk sastapt,
kas pārņemti no saviem punktiņiem.
Tavējais ir a la luterisms, tā arī vienīgā atšķirība.

:: Pievienot komentāru