vilks 
|
Iesūtīts:
2009.01.02 17:51:00
Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu pārdomāju jautājumu par degšanu ticībā. Atcerējos laiku, kad tikko biju ienākusi draudzē. Es biju gatava darīt jebko, lai tikai būtu baznīcā vai kopā ar cilvēkiem, kuri arī ir draudzē. Piedalīties talkās, paciest garus morāles lasījumus no dažiem draudzes cilvēkiem, agri celties svētdienās uz draudzes kori un palikt vēlu vakarā ar draudzes jauniešiem.. jebko.
Kopš tā laika ir pagājuši kādi 12 gadi, un tagad es ticu savādāk. Un, šķiet, arī nedegu vairs tik ļoti par ticību, par draudzi un tās cilvēkiem. Man gan negribētos domāt, ka esmu kļuvusi par "formālu kristieti", drīzāk savādāk. Komentāros draugiem.lv dienasgrāmatai, kur arī par šo rakstīju, vēl daži cilvēki minēja, ka arī pazīst šo situāciju. Kā ir ar jums, vai esat to piedzīvojuši un ko par to domājat? Vai tas ir labi vai slikti, ko nozīmē tas, ka ticība ar laiku mainās un vai vajag mēģināt atgūt to pirmo degsmi? |
|
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 01:04:05
vilks
Nedomāju vis, ka tur būtu kāda nemācēšana (es no Jāņa komentāŗa gudrāka nekļuvu). Domāju, ka drīzāk vajadzīga izturība un uzticība. |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 15:22:11
vilks
No Taviem komentāriem man radās sajūta, ka Tu neesi uz laba ceļa. Tu saki: "man gribētos nezināt un nesaprast daudzas lietas, jo tad sirds ir mierīgāka. Bet tagad es vairāk zinu un saprotu, un tas sāp vairāk un uzliek arī vairāk atbildības, kuru ne vienmēr ir spēks un iespējas nest." Varu iedomāties, ka kādā draudzē notiek sliktas lietas. Tad jārunā ar mācītāju. Ja pats mācītājs dara dīvainas, nesaprotamas lietas, tad jārunā ar bīskapu. Risinājumam ir jābūt! Ja ne draudze, ne mācītājs, ne bīskaps vairs nespēj atrisināt tās problēmas baznīcā, kas Tevi tik smagi nospiež, tad patiesi var nonākt rezignācijā. Bet tāda nebūt nav mana pieredze. Visu var risināt un ar Dieva palīdzību gluži labi arī atrisināt, ja vien to patiesi vēlas. Varbūt šeit sākas atgriešanās... |
incognito  |
# Labojis incognito: 2009.01.03 18:08:12
Domāju, ka *Duksim taisnība, sakot:
Ar reliģiju ir viss pilnīgi tas pats, kā piņķēšanos ar narkotikām. Patīkamas sajūtas narkotiku lietotājs sasniedz pārsvarā lietošanas sākumposmā. Vēlāk eiforijas fāze paliek īsāka un neizteiksmīgāka.
Tas izklausās nedaudz negodbijīgi, bet dzīvē tā ir ar visu. Piemēram, cilvēks iemīlas un ir laimīgs pāri mēram, gatavs apkampt visu pasauli, lai dalītos savā laikmē un viņam liekas, ka vajag tikai būt kopā ar mīlestības objektu un laime būs nebeidzama. Nu un tas cilvēks, pieņemsim, iegūst to savu mīlestības objektu, vai tas būtu cilvēks, vai platekrāna televizors kā Alfas reklāmās vai, piemēram, nokristās un sāk apmeklēt draudzes sanāksmes un kādu brīdi ir ļoti labi, bet pēc kāda laika tas objekts vairs neizraisa tādu sajūsmu. Nu un tad cilvēks, atkarībā no noskaņas vai nu sāk pie tā vainot sevi, vai arī objektu. Vai nu ieslīgst depresijā, vai arī sāk mainīt televizorus, partnerus un konfesijas.
Bet patiesībā tā, man liekas, ir pēcgrēkākrišanas pasaules iezīme - viss iet pretī nāvei un beigām. Var būt, tas nemaz nav tik slikti, jo mēs esam spiesti kustēties, lai justos labi.
vilks
Jautājums tikai ir (...) kurā virzienā doties un kā saglabāt izaugsmi un attīstību tālāk?
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkam nepieciešams skolotājs. Indijas reliģijās to sauc par guru, bet tādi ir arī kristietības tradīcijās, духовник krievu pareizticīgiem vai biktstēvs katoļiem. Tas ir kompetents cilvēks, kas var no malas paskatīties uz situāciju un pateikt, ko vajadzētu darīt.
Nezinu, vai luterāņiem tādi ir?
|
Sieviete  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 18:42:00
incognito cilvēks ir nepastāvīga būtne visās savās izpausmēs, tur tā bēda. toties Dievs ir pastāvīgs un tā ir cilvēku vienīgā cerība ka viņa mīlestība uz mums neizdzisīs. tas dod cerību un spēku atjaunoties. |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2009.01.03 19:22:35
incognito : viss iet pretī nāvei un beigām. Var būt, tas nemaz nav tik slikti, jo mēs esam spiesti kustēties, lai justos labi.
Ja mūsu ticības dzīve un mūsu kalpošana draudzē ir ar nolūku - lai mēs justos labi, tad patiesi visa tā darbošanās neko daudz neatšķirās no jauna televizora iegādes vai narkotiku lietošanas. Labā sajūta kaut kad beigsies, jo tādā gadījumā patiesi viss iet pretī nāvei un beigām.
Bet, ja es pateicībā Dievam par grēku parāda nastas dzēšanu, pateicībā par stiprinājumu un palīdzību ikdienā, pateicībā par visām Vņa labajām dāvanām, pateicībā par mūžīgās dzīvības cerību, nerūpējoties par to, kādas sajūtas mani pārņems gribu būt Viņam patīkams un tāpēc cenšos dzīvot saskaņā ar Viņa prātu, kā tas atklāts Bībelē (un Viņa prāts ir, lai es būtu draudzē, lai es kalpotu savam tuvākajam, lai es mīlētu savu tuvāko, arī to, kas man tik labi nepatīk) - tad šādā kalpošanā, šādā mīlestībā es varu vienīgi pieaugt. Šādai pieaugšanai nav robežas, jo tā neiet pretī nāvei un beigām, bet gan pretī aizvien jauniem piedzīvojumiem un galu galā arī mūžīgajai dzīvei debesīs.
Atgriezties pie pirmās mīlestības nenozīmē ķert kaifu senās atmiņās vai palielināt narkotiku devu, bet gan atgriezties pie sākotnējā aicinājuma - ar pateicību pieņemt visu, kas nāk no Dieva rokām un pazemībā un mīlestībā darīt labu visiem cilvēkiem, un vispirms jau saviem brāļiem un māsām, lai arī par to nesaņemam atzinibu, bet varbūt tikai pārmetumus.
|
Ingars  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 19:29:24
lēnprātīgais
Lūk atšķirība starp ticīgo labajiem darbiem un neticīgo labajiem darbiem, diemžēl ticīgie vēl bieži vien netiek vaļā no vecā ieraduma |
incognito |
# Labojis incognito: 2009.01.03 20:41:49
lēnprātīgais
Ingars
Es piekrītu jums, tikumīgie brāļi (aizņēmos šo uzrunu no Marvina  ), ka tāda glābšanās pasaulīgajās baudās kā tauriņam, kas lidinās no vienas vēlmes pie otras, nav perspektīva, es tikai gribēju teikt, ka grēkā kritušā pasaulē tas ir raksturīgi.
Droši vien ir alternatīva, - pieaugšana ticībā. Bet diez vai tā arī ir lineāra, gan jau arī tur ir savas krīzes un grūtības, jo jebkurš augšanas process neiztiek bez tām. Bet mums, neticīgajiem, par to grūti spriest. |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2009.01.03 22:15:46
incognito
Tā jau ir, augšanas procesā dažkārt bikses kļūst pa šaurām un kurpes sāk spiest... Nomest vecās drēbes, uzdrošināties sākt ko gluži jaunu dažkārt prasa iet cauri pārdzīvojumiem, pārbaudījumiem, arī šaubām. Un tomēr, lai arī kādi apstākļi nebūtu, tas miers, kas ir augstāks, nekā cilvēku saprašana, neatstāj. Ir tā, kā apustulis Pāvils raksta korintiešiem: "Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši." (2.kor. 4:8-9) |
vilks. [91.203.96.36] |
# Iesūtīts: 2009.01.04 14:13:39
Paldies par vērtīgajām domām, es atbildēšu,kad varēšu tikt drusku ilgāk pie interneta. Ir dažas tēmas, kuras man gribētos izvērst-gan par garīgo briedumu, gan to, kā attiecības ar Dievu nosaka attiecības ar cilvēkiem. |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2009.01.04 18:32:04
Olita
Mana izpratne nu ir tāda,kāda tā ir. Atvaino, ja esmu Tevi kaut kā aizskāris, bet tas nebija mans nolūks. Man šķita, ka šeit katrs var nākt ar savām domām! Vai es būtu ko pārpratis?
Ja es mēģinātu atbildēt uz Tavu jautājumu par to, cik daudz Latvijā ir patiesi ticīgi luterāņi, tad es iekristu kārdinājumā tiesāt savus brāļus un māsas. Nedomāju,ka tas būtu labi un pareizi. Katrā ziņā man ir laimējies atrasties sirsnīgu, pateicīgu un no sirds ticīgu luterāņu vidū. Pārbaudījumi un klupšanas ir visiem, par to jau nav runas, bet pāri visam tomēr paliek ticība, kas balstīta dziļā pateicībā Dievam par grēku piedošanu. Ja vien Tu kaut reizi piedzīvotu to prieku un atvieglojumu, ko dod grēku piedošana, tad Tu nebrīnītos par maniem vārdiem un nepārmestu man. |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2009.01.05 02:17:10
Olita
Paldies par apjautašanos. Nē, nejūtos vientuļš. Mana dvēsele ir tāda, kāda tā ir - ar patiesu cerību uz Dievu un ar prieku būt kopā ar citiem apžēlotajiem grēciniekiem. Šodien vien bija patiess prieks sastapt dievnamā daudzas patiesas dvēseles, patiesus Dieva bērnus. Domājot par Tavu nelaimi, ka nevari sastapt nevienu patiesu cilvēku, man nāk prātā bērnībā sienas segā izšūtie vārdi: "Visi man labi bija, ja es pati laba biju". |
vasara  |
# Iesūtīts: 2009.01.05 13:34:02
Man šķiet, ka tā [degsme] ar laiku pārmainās, bet nezūd. |
:: Pievienot komentāru
|
