vilks 
|
Iesūtīts:
2009.01.02 17:51:00
Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu pārdomāju jautājumu par degšanu ticībā. Atcerējos laiku, kad tikko biju ienākusi draudzē. Es biju gatava darīt jebko, lai tikai būtu baznīcā vai kopā ar cilvēkiem, kuri arī ir draudzē. Piedalīties talkās, paciest garus morāles lasījumus no dažiem draudzes cilvēkiem, agri celties svētdienās uz draudzes kori un palikt vēlu vakarā ar draudzes jauniešiem.. jebko.
Kopš tā laika ir pagājuši kādi 12 gadi, un tagad es ticu savādāk. Un, šķiet, arī nedegu vairs tik ļoti par ticību, par draudzi un tās cilvēkiem. Man gan negribētos domāt, ka esmu kļuvusi par "formālu kristieti", drīzāk savādāk. Komentāros draugiem.lv dienasgrāmatai, kur arī par šo rakstīju, vēl daži cilvēki minēja, ka arī pazīst šo situāciju. Kā ir ar jums, vai esat to piedzīvojuši un ko par to domājat? Vai tas ir labi vai slikti, ko nozīmē tas, ka ticība ar laiku mainās un vai vajag mēģināt atgūt to pirmo degsmi? |
|
*Duksis |
# Labojis *Duksis: 2009.01.02 20:56:39
Balss /Duksis pie sevis purpina: "Galīgi glupa uz vecuma palikusi... . Salasīt arī vairāk lāgā nespēj, ko cits uzrakstījis... ."/
Nu, paskaties uz to cilvēku ar pliko pauri un alus vēderiņu! Jā, jā uz to pašu. Ieskaties uzmanīgi! Tā ir Tava pirmā mīlestība. Izrādās, ka vienīgā vieta, kur atgriezties, ir Tavas atmiņas.
|
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:02:38
*Duksis
I ne veca esmu, i salasīt varu! 
Ha - hā! Manam vīram nav ne plika paura, ne alus vēderiņa! Viņš ir foršs vecis! Viņam ir viss, kas īstam vīram piederas!
Un Dievs ir vēl foršāks! Tikai kā to pirmo degsmi, to lidojumu atdabūt?! |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:05:54
Balss Vienīgā cerība uz vecuma plānprātu! Citas nav. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:07:06
*Duksis
Tas varbūt tev kā neticīgajam... Mums ir cita, daudz labāka cerība!  |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:08:43
Balss Oi... Ņe smešiķe moi tapočki! |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:10:09
*Duksis
Tas jauki, ka tu sāc arī smieties, ne tikai rūkt! Vai vismaz tavas tapočkas!! ! |
Dona Eriksone  |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:11:04
Vilks, es par sho arii shad un tad aizdomaajos. Bet nekadu atbildi neesmu atradusi. Un nesaprotu arii tos vaardus - atgriezie spie pirmas miilestiibas? Kaadaa veidaa? Uzkurinot maaksliigi emocijas, vai? |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:16:29
Atgriezies pie pirmas miilestiibas nozīmē: atnākt, pareizāk sakot - pirms nāves ar pēdējiem spēkiem atrāpot - un palūgt piedošanu par visiem tiem otram sagādātajiem kodieniem, skrāpējumiem, arī par nepiepildītiem sapņiem un cerībām, sagādātām ciešanām. |
Dona Eriksone |
# Iesūtīts: 2009.01.02 21:42:37
janis
es domaaju, ka vilks sheit runaa par miilestiibu pret Dievu. |
Dona Eriksone |
# Iesūtīts: 2009.01.02 22:02:04
janis
dazhreiz var buut saistiits, bet pa lielaakai daljai tomeer ne. Jo pirmaa miilestiiba parasti beidzas diezgan viegli un jauniibas bruuces aatri dziist. |
vilks |
# Labojis vilks: 2009.01.02 23:13:56
*Duksis
Dosim Vilkam pa mici!
Nu, diskusijas tēma nav gluži par mani personīgi.. bet, izejot no manas pieredzes, ceru nonākt pie kādiem plašākiem secinājumiem. Tomēr iespējams, ka arī labs pēriens palīdz pret ticības kūtrumu.. tiesa, šāda prakse mūsdienu draudzēs vairs nav sastopama.
Dona Eriksone
Vilks, es par sho arii shad un tad aizdomaajos. Bet nekadu atbildi neesmu atradusi. Un nesaprotu arii tos vaardus - atgriezie spie pirmas miilestiibas? Kaadaa veidaa? Uzkurinot maaksliigi emocijas, vai?
Jā, es pamēģināju (rezultāts - plašāks ieraksts par šo draugiem.lv dienasgrāmatā). Un nākošajā dienā gribēju (tās pašas atgriešanās ietvaros) aiziet agrāk uz baznīcu pirms dievkalpojuma, mierīgi sagatavoties Svētdienas skolai, parunāties ar cilvēkiem, noskaņot sevi u.tml. Un kas notika? Dabūju sarunu par to, cik briesmīgi, slinki un neiejūtīgi ir mācītājs, draudzes darbinieki un locekļi. Vārdu sakot, tādu sarunu, pēc kuras gribas iet pakārties vai nomazgāties, nevis uz dievkalpojumu. Un tad es sapratu, ka iet agrāk uz dievkalpojumu nav prātīgi, ja gribas spēt dievkalpojuma laikā arī koncentrēties uz kaut ko, kas tur tiek runāts/dziedāts.
Tas jocīgais ir, ka agrāk tas nesāpēja tik ļoti. Tagad sāp.
lēnprātīgais
Vajag atgriezties pie pirmās mīlestības!
Principā tajā pantā nav runa par to, ka vajag atgriezties tieši pie pirmās mīlestības. Kā tu pats saki: "atgriešanās nenotiks tajā pašā līmenī (tieši tāpat kā jaunībā), bet gan citā emocionālajā, atziņas, gan arī praktiskās rīcības līmenī." Tur jau tā lieta, ka vajag pārdomāt, no kā esi atkritis, un atgriezties. Pārdomāt, pie kā ir svarīgi un vajadzīgi atgriezties.
Un, sasodīts, man reizēm gribas atgriezties pie tā laika naivuma, man gribētos nezināt un nesaprast daudzas lietas, jo tad sirds ir mierīgāka. Bet tagad es vairāk zinu un saprotu, un tas sāp vairāk un uzliek arī vairāk atbildības, kuru ne vienmēr ir spēks un iespējas nest. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc vieglāk ir norobežoties, aizmirst, nedomāt - jo domājot pārāk ļoti sāp.
Mēģinot to mazliet norobežot no personīgajām emocijām - ejot laikam, rodas lielāka izpratne par to, kā vajadzētu būt. Bet, ja nav iespēju to īstenot, rodas vilšanās un pazūd cerība. kas visai graujoši ietekmē ticības degsmi. Varētu būt tā? |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.02 23:15:56
janis Iesūtīts: 2009.01.02 22:14:47
te nu ir šī tiešā saistība.
Neesmu precējusies, tāpēc tiešu saistību neredzu. Paskaidrosi priekš neprecētajiem? |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.02 23:29:05
Balss
Ejot dziļumā ticības dzīvē (skat., piem. arh. Vanaga grāmatiņu Par kristīgās dzīves principiem - tur labi ieskicēts, kurā virzienā un kā doties.
Jā, man arī šķiet, ka izmaiņas ticības degsmē ne vienmēr liecina par atkrišanu. Nav jau cilvēka pienākums (nedz iespējams) visa mūža garumā saglabāt pirmo sajūsmu.. Jautājums tikai ir jau tas, ko minēji - kurā virzienā doties un kā saglabāt izaugsmi un attīstību tālāk? Diemžēl man Tevis minētās grāmatas nav un reiz Tu teici, ka tā neesot vairs nopērkama. Varbūt es varu kādreiz aizņemties? |
Balss |
# Labojis Balss: 2009.01.02 23:55:02
vilks
Vari aizņemties, bet vari arī nopirkt pati sev, jo ir izdota atkārtoti! 
pārdomāt, no kā esi atkritis,
Šī man liekas nozīmīga doma. Vai tikai no aizmiglotām acīm, no naivuma? No kā vēl?...
Šoks, ko tu piedzīvoji, varētu būt speciāli tev piespēlēts kārdinājums, lai tevi entmutigen. Lai tu netiektos, nelūgtu, nemeklētu, jo redz, cik nožēlojami viss beidzās. Secinājums lai rastos - nav vērts, nekas nav vērts... |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:17:39
janis
Ā, es jautāju par kaut ko par diskusijas tēmu (man likās, Tu mēģini runāt par to). Bet aizlūgt arī varu, kāpēc ne. |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:19:26
Olita
Es vairāk runāju par ticības praksi, nevis idejām vien. |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:37:47
Balss
Lai tu netiektos, nelūgtu, nemeklētu, jo redz, cik nožēlojami viss beidzās. Secinājums lai rastos - nav vērts, nekas nav vērts...
Jā, ja gribas šādu pieredzi, kalpošana draudzē ir lieliska vieta.
Jā, un man vienmēr izmisīgi gribas sev līdzās kādu, kam ir dāvana uzmundrināt un iedrošināt (ermutigen). |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:38:52
janis
Jā, tā ir iespēja. Ka cilvēki ar laiku iemācās degt lēnāk. Tādu ideju es arī dzirdēju - ka cilvēki ar laiku kļūst par slapjajām pagalēm, kas nevis uzliesmo un ātri izdeg, bet gan deg lēnām un pamatīgi, visu nakti līdz rītam. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:41:54
vilks
Domāju, ka tev šo šoku nesagādāja Dievs, bet gan...
Lasīju par kādu mācītāju, kurš bija agri no rītiem gājis uz baznīcu lūgties par savu draudzi, regulāri, nevienam nezinot un nesakot.
Augļi ienākušies. Klāt nestāvēju, nezinu. Rakstītais vārds... |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:49:29
Balss
Augļi jau ienākas gan, tikai pamazām.
Droši vien jau es nemāku pietiekoši lūgt (skat., ko janis rakstīja). |
:: Pievienot komentāru
|
