petros 
|
Iesūtīts:
2008.04.14 18:02:14
"Garīgās disciplīnas Dievs mums ir devis kā līdzekļus Viņa žēlastības saņemšanai" |
|
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 18:20:29
Mani ir bieži mulsinājuši šādi citāti. Kā līdzekli žēlastības saņemšanai vienmēr esmu uzskatījis ticību, kura satver Kristu. Kristus pie mums nāk Vārdā un sakramentā (žēlastības līdzekļos)un ticība ir tā kas satver Kristu. Caur šiem pašiem žēlastības līdzekļiem, Vārdu un sakramentu Dievs rada mūsos ticību un to uztur.
Kas jūsprāt ir garīgas disciplīnas kuras Dievs ir devis kā līdzekļus Viņa žēlastības saņemšanai? Kā jūs to saprotat?
I |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2008.04.14 18:25:42
petros, es pilnīgi piekrītu Luteriskajam formulējumam!
Tobiš... man palīdz šāda līdzība to saprast!
Sakramenti un Vārds ir līdzeklis - tb reāla "kastīte" kurā Dievs ir ielicis garīgu mantu "žēlastību" un ar šiem materiālajiem līdzekļiem savienojis sniedz to mums. Mūsu ticība ir kā ROKA garīga, kas paņem šo lietu un attiecina to uz mums... padara to par daļu no mūsu esības!
Līdzīgi kā līdzeklis, lai tev iedotu uguni var būt aizdegta svece. Pašu uguni diez ko nevar paņemt... vai siltumu... tas tev jāiedod ar kaut kādu materiālu līdzekli. Un tu savukārt ar roku paņem šo sveci un ienes mājā... un tās gaismā redzi ceļu ejamo!
Dievs vienkārši iestādīja 3 šādus līdzekļus, lai dažādās situācijās mēs varētu saņemt šo žēlastību un Evanģēlija Vārdu!
Jo tik bieži ticīgie saka... es ticībā saņēmu Dieva žēlastību! Bet kad viņiem pajautā, kā Dievs tev to sniedz... tad atbilde ir... nekāda! Un tā ir mana apsūdzība pret anabaptistu novirzienu - ka viņi ir būtībā atstājuši tik vienu žēlastības līdzekli - Dieva Vārdu - un tādējādi laupot šo lietu cilvēkiem, kas nav spējīgi to saņemt caur Dieva Vārdu (bērni, garīgi slimie, fiziski slimie) |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.04.14 18:27:03
Garīgās disciplīnas ir veids, kā būt tādā stāvoklī, teiksim, vai vietā, kurā mēs labāk spējam Dievu sadzirdēt, pieņemt, kurā Dievs var pie mums darboties - mūs veidot.
Teiksim, sakaltis māla pikucis nav pārveidojams. Bet ūdenī atmērcēts tas atkal ir valkans un veidojams. No tāda var izveidot kaut ko skaistu un vērtīgu. Caur šīm disciplīnām mēs dodam Dievam iespēju mūs veidot par kaut ko vērtīgāku nekā esam šobrīd. |
petros |
# Labojis petros: 2008.04.14 18:37:03
Balss Nu tieši šādu stāvokli es sauktu par " atrašanos ticībā". Ja tu netici - tu Dievu nevari sadzirdēt, ja tu netici - tu nevari Dievu pieņemt, ja tu netici - Dievs nevar pie tevis darboties un tevi veidot. ( tu neļauj Dievam sevi veidot un Dievam pie sevis darboties) |
vilks masikam [195.189.142.203] |
# Iesūtīts: 2008.04.14 18:50:40
Kā lai saka..tas ir apburtais loks,jūsu tomēr ir iespējams pārraut. Lūdz, pavisam nopietni,lai Dievs ar Tevi runā, lai Tu Viņu vari dzirdēt un paklausīt. Un Viņš Tev atbildēs. Kas meklē,tas atrod. Un kas klauvē,tam tiek atvērts. Bet citiem-apburtais loks. |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 18:51:59
a_masiks Tas ir cilvēciskam prātam nesaprotams. Ja esi izglābts - tā ir Dieva žēlastība, tapsi pazudināts - tava vaina. |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 19:03:55
a_masiks Tad dod godu ģenerālim un lūdz lai Tas par tevi grēkāzi apžēlojas.
Es gribētu tomēr pieturēties pie tēmas. Ja tev ir ar ko padalīties , lūdzu. |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 19:15:01
Tieši tas man interesē, ko cilvēks saprot, kad baznīcā dzird terminu " garīgas disciplīnas". |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 19:40:32
Mani uzrunāja vārdi " ... tie runā tikai par sekošanu Kristum, Kristus atdarināšanu - kas viņiem pašiem jādara un par ko jākļūst, par pazemību, lūgšanu, sevis aizliegšanu u.t.t. Viņi to iztēlo kā izcilāko dievbijības veidu, it kā paši būtu visnopietnākie kristieši. taču aiz tā visa slēpjas vienīgi dziļas nebeidzamas ilūzijas par viņu nopietnās dievbijības vērtību , jo viņi nemaz nejūtas samaitāti un pazudināti grēcinieki, kas dzīvību un mierinājumu iegūst tikai ticībā Kristus izpērkošajām asinīm. Pat ja viņu prāts pareizi apliecina ticības mācību, viņu sirds joprojām ir aizņemta ar to ko dara viņi paši un ko tiem vajadzētu darīt." /Rozeniuss/. Vai bieži aiz " garīgajām disciplīnām" neslēpjas kaut kas līdzīgs? |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 20:59:36
Artos Šāda interpretācija man liekas vēl apdomājama. Bet man liekas aplami ja tas tiek saprasts kā " ... kā līdzekļus Viņa žēlastības saņemšanai". Tas ko tu saki varētu būt tas ko Bībele saka " turēt baušļus" ( varbūt izņemot gavēšanu, par to būtu atsevišķa tēma ko mēs katrs saprotam ar gavēšanu). |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.14 21:45:44
ja tu netici - Dievs nevar pie tevis darboties un tevi veidot.
Pastāsti vēl ko Dievs nevar?
Un vai Lācars ticēja, kad Kristus viņam teica: "Lācar nāc ārā"? |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.14 21:52:00
Laikam nepārāk precīzi esmu izteicies. Varbūt tā, ka Dievs ar varu neuzbāžas. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.14 22:01:19
petros  |
Ēvalds Bērziņš |
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2008.04.14 22:21:18
Man jau liekas, ka ar vārdu `žēlastība` saprast tikai un vienīgi pestīšanu no grēkiem, ir visai vienpusīgs ieskats, kuru daži mēdz konfrontēt ar žēlastības jēdzienu, kurā ietverta arī svētdzīve.
Mazliet īsāk: žēlastība=pestīšana
tāpat arī žēlastība=pestīšana & svētdzīve
Starpība tur ir un liela. Tomēr tās abas konfrontēt ir liela muļķība, jo svētdzīve un labie darbi arī ir liela žēlastība.
Tikpat varētu strīdēties par dvēseles pestīšanu no nāves un velna varas un pestīšanu no bezdievīgas un aplamas dzīves. Nez kāpēc par to neviens nestrīdas?
Vai tad īsti labie darbi ir cilvēka nopelns?
Nē, nav.
Kas tad?
Dieva žēlastība.
Vai liekulīgi labie darbi ir Dieva žēlastība?
Nē, nav. Tie ir cilvēka nopelns, par kuriem viņš sev krāj sodu. |
petros |
# Labojis petros: 2008.04.14 23:37:51
Es turos pie pārliecības, ka gan pestīšana, gan svētdzīve ir Dieva žēlastība. Tāpat arī pie tā, ka Dievs caur žēlastības līdzekļiem ( Vārdu un sakramentu) rada un uztur manī pestījošu ticību, kura nevar būt neauglīga, bet gan ness labus augļus, kuri parādās manā dzīvē ( svētdzīve ). Pestijoša ticība nevar palikt neauglīga, tā neprasa kādus labos darbus man būs darīt, tā tos vienkārši dara. Tā kā svarīgāko es uzskstu sludināt Evaņģēliju, kurš rada mūsos ticību saskaņā ar Rom.10:17. Man šķiet, ka daudziem nepacietīgiem neredzot tūlītējus augļus gribas ķerties klāt pie " garīgām disciplīnām" un bauslības sludināšanas. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.15 09:37:07
Ēvalds Bērziņš, nu nevajag jau konfrontēt ticību ar darbiem, tie ir viena vilciena lokomatīve un vagoni! Vizināties ar lokomatīvi kā tādu drezīnu pa pliku dzelzceļu deiz kas nav... a bet vagoni bez lokomatīves nekur nekustēs! |
Ēvalds Bērziņš |
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2008.04.15 13:48:57
Mulders
Pilnīgi pareizi, Mulder, nevajag konfrontēt ticību ar darbiem (īstajiem, no Dieva žēlastības darītajiem). Tieši to es arī gribēju pateikt.
Par tavu piemēru. Daudzreiz esmu stāvējis pie pārbrauktuves, lai palaistu vienu pašu lokomotīvi bez vagoniem, lai gan sagaidīju sastāvu ar daudz vagoniem. Pretrunas tur nav, jo citādi pārbrauktuvi taisītu ciet tikai lieliem vilcienu sastāviem.. bet tomēr to taisa ciet pie mazākās kustības uz dzelzceļa. |
petros |
# Iesūtīts: 2008.04.15 14:03:47
Ēvalds Bērziņš Garīgās disciplīnas - žēlastības saņemšanai. Tas būtu pestīšanas, svētdzīves, apsardzībai, visa tā, kas vajadzīgs miesai un dvēselei u.t.t.. Vai es pareizi saprotu? Man interesē kādā veidā un tieši kādas garīgās disciplīnas ir līdzeklis Dieva žēlastības saņemšanai? |
petros |
# Labojis petros: 2008.04.15 16:43:05
Kādā tekstā lasīju šādi: "Lai Dievu piedzīvotu, ir nepieciešamas garīgās disciplīnas. Kā zināms, mūsu labie darbi pestīšanai ir nenozīmīgi. Taču arī ticība bez darbiem ir nedzīva. Bet ar taisnošanu vien mūsu dzīve nebeidzas. Ir taisnošana un ir svētdarīšana. Jebko, ko mēs darām, ir jāmācās darīt. Lai sasniegtu debesu valstību, mūsu gars ir jāvingrina ( izcēlums mans). Nepietiek tikai ar to, ka mēs svētdienas rītos apmeklējam dievkalpojumu baznīcā." Garīgās disciplīnas dalās trijos virzienos: iekšējās disciplīnas, ko veido meditācijas, lūgšanas, gavēšana, Svēto Rakstu studijas; ārējās disciplīnas: vienatnība, vienkāršība, paklausība, kalpošana; kolektīvās disciplīnas: ticības apliecināšana, dievkalpojums, dzīves vadība, savas māceklības svinēšana.
..... Rekolekcijas, svētceļojumi, garīgās disciplīnas kļūst aizvien nozīmīgākas, jo tās iemāca cilvēkam piedzīvot Dievu dziļi personiski, tā ka nav iespējams Viņa klātbūtni apšaubīt. Līdz ar to racionalitāte kļūst aizvien nesvarīgāka."
Cik daudz jūsprāt tam var piekrist un kam tomēr nevar?
|
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.04.15 17:17:20
petros, nepiekrītu!
Lai sasniegtu debesu valstību mums nekas nav jādara. To Kristus mūsu vietā ir izdarījis. Bet vot, kad esam TUR, tad gan gars ir jāvingrina un jāpakļauj miesīgās kārības, jo tāpat Debesu Valstība "atfiltrēs" nederīgo un tad skaties, kāds tu tai Debesu valstībā - vai plix vai tomēr ar kaut kādu kapitālu... Laigan pat ar neko tajā pasaulē būs vairāk nekā visbagātākais šaipasaulē!
Būt Debesu Valstībā nozīmē dzīvot saskaņā ar to... Nonākam mēs tur par velti, arī spēku tur būt mums dod Dievs! Kāmēr neesam Paradīzē, tikmēr neko nespējam paši no sevis darīt! |
:: Pievienot komentāru
|
