vilks 
|
Iesūtīts:
2008.02.06 13:41:41
Pāvils 1.Kor.13 raksta-`nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība.` Vienas citas diskusijas ietvaros man radās jautājums-kā rīkoties,kad sastopamies ar kļūdām. Te,LELB.lv forumā,mēs nekautrējamies palaikam vairāk vai mazāk asi norādīt uz to,ko,mūsuprāt,kādi dara nepareizi. Bet kā vajadzētu darīt,ja es redzu lietas,kas man šķiet aplamas? Zinu gan tekstus par runāšanu ar brāli personīgi un draudzes priekšā,gan to,ka draudzē par visu atbild mācītājs un Baznīcā attiecīgi prāvesti,bīskapi u.tml. Bet kā tas ir praktiski? Vai kristīgajā pazemībā vajadzētu klusēt par lietām,kuras atbildīgajiem cilvēkiem nešķiet būtiskas vai risināmas,vai arī vajag kaut kādā veidā runāt? Un,ja jā,tad kā?
Ateistus lūdzu atturēties no viszinīgu padomu došanas un komentāriem,izņemot gadījumus,ja jums tiešām sakāms kas tāds,ko Baznīcā būtu adekvāti pielietot. |
|
vilks neielogojies [195.189.142.203] |
# Iesūtīts: 2008.02.07 05:51:41
Esmu mēģinājusi savulaik gan klusēt,gan runāt, un sapratusi,ka gan ar vienu gan otru viegli var nošaut greizi.. interesanti,vai ir iespēja tomēr pieņemt daudzmaz labus lēmumus? |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2008.02.07 10:42:05
Arī šī prasme nāk ar pieredzi. Nav universāla "silver bullet" visiem gadījumiem. Skat, ko tev saka sirdsapziņa... Jo var jau gadīties, ka mēģini sev pa spalvai glāstīt - sak redz kāds es baznīcas aizstāvis un taisnais Ījabs, kas cieš netaisnīgi!
Tur sevi jāizmeklē!
Tad otrs virziens kur varētu parakt, varbūt tu pati vari uzņemties salabot to šaizi? Tas, protams, no šaizes atkarīgs! Jo ir tā otra problēmu grupa, kur kritizēt visi naski, bet kad pasaka "nu tad nāc un dari to... mēs to atbalstīsim" tad visa dedzība noplok!
Skaties!
protams, neteiksi jau kurš mācītājs krūmos činčikus pīpēja??? |
vilks |
# Labojis vilks: 2008.02.08 07:50:16
Nav jau šoreiz neviena konkrēta problēma,vnk Cūkasdziesmas jautājums vienā diskusijā manī izraisīja tādas gavēņa laika pārdomas. Vai tas ir ok,ka es,piemēram,forumā un ne tikai, mēdzu piedalīties visādu nebūšanu kritizēšanā,bet,kā Tu saki-reizēm tā mēdz būt sava kažociņa spodrināšana vai arī tāda malā stāvēšana un nepalīdzēšana..ek. Bet ir arī jautājumi,par kuriem īsti nevar klusēt,vienīgais,ka cilvēku domas par to,kad klusēt un kad runāt,ļoti atšķiras. Kaut kā savādi, un man nav ne jausmas,kā ir labāk. |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2008.02.08 10:26:09
esmu sastapies ar šādiem gadījumiem, ne pats personīgi, bet vērojot no malas, kā cilvēkus, kuri netikai vienkārši norāda uz nepilnībām bet paši aktīvi cenšas ko mainīt un uzstājīgi, neatlaidīgi iet uz šo mērķi, taču ir tāda kliķe, kas nelaiž viņus cauri un gluži vienkārši "izēd" no draudzes |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.02.08 11:31:09
vilks, ja tu nešņauc zeltu, tad vienmeŗ būs cilvji kam nepatiksi... bet mierinājums ir tāds, ka vienmēr ir arī cilvēki kam tu patīc un kamējie tevi atbalsta!
ar to šaubīšanos ir kā tai anekdotē par Iļjum Muramieti krustojumā... ja ilgi uz vietas mīņāsies, tepat pa šņukuru dabūsi! |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.02.08 12:00:37
vilks, nu tu tā jautā it kā tev ar Dievu nekāda sakara nebūtu!  Mums jau šams nepateiks neko vairāk kā tev... |
Noasveidīgais  |
# Labojis Noasveidīgais: 2008.02.08 12:14:42
Vilk,
cilvēki parasti diskutē, lai pierādītu savu asprātību un intelektuālo pārākumu.
Kļūdas, kuras redzam citos, parasti ir atspulgs no mūsējām. Cīnīties pret citu kļūdām bieži nozīmē veidu kā neredzēt savējās.
Tāpēc es domāju, ka vienīgā lieta, ar kuru tiešām jācīnās gan sevī, gan ap sevi, ir nemaldīguma un nevainojamas patiesības izjūta. Tā pilnīgi paralizē cilvēka garīgo attīstību - jo kāpēc lai attīstītos tas, kurš jau sasniedzis pilnību?
Bet grēcīgumu kā tādu nav iespējams izskaust - pat no Baznīcas! |
verse [87.110.51.194] |
# Iesūtīts: 2008.02.08 18:45:36
Man reizēm tiešām šķiet, ka cilvēki draudzēs pārāk maz gatavi nopietni runāt & celt gaismā nesmukumus vai svētīgai kalpošanai traucējošas lietas. Vajadzētu būt drosmīgākiem & gudrākiem, bet ne līmenī - man patīk, man nepatīk. Bet runāties Baznīcā drīkst! Ja mācītājs dažkārt ir stienis, tad pagrūti, bet arī vajag! |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.02.08 23:00:05
Noasveidīgais
Tāpēc es domāju, ka vienīgā lieta, ar kuru tiešām jācīnās gan sevī, gan ap sevi, ir nemaldīguma un nevainojamas patiesības izjūta.
Kuram gan tā - lielākā vai mazākā mērā - nepiemīt?... Ja mēs šaubītos par ikvienu savu domu un vārdu un rīcību, vai mēs nebūtu kā Buridāna ēzeļi starp siena kaudzēm? Tā kā man šis netikums piemīt, tad principā tev ļoti piekrītu. Tomēr tu neatbildi uz vilka senseno un slaveno jautājumu - ko darīt? Vai tiešām nedarīt neko, ja kaut kas liekas pilnīgi nepieņemams draudzē? Vai tās ir tikai manas iedomas un mana paštaisnība? (Es šobrīd nerunāju par sevi.) |
Ingars |
# Iesūtīts: 2008.02.09 07:59:12
Vilcen, protams - un jo vairāk pakļausies Dievam, jo spēcigāki nāks uzbrukumi no sātana, pasaules un no pašas miesas prāta, godīgi varu atzīt, ka visbīstamākais pretinieks nav ne sātans ne pasaule, bet tieši paša miesa, jo tikai sava ļaunuma dēļ cilvēks var pazaudēt pestīšanu, sātans un pasaule var tikai veicināt grēkošanu, bet miesas prāts darbojas tiešā veidā.
Noasveidīgs ir būt taisnībs tikvien ikekš tādu būšan, kad cilvēks grib pašpaaugstināties un cīnās ar miesīgiem līdzekļiem. Bet tas nenozīmē, ka jāpiever acis - tjipa netiesāsim jau, lai kaut manā acu priekšā apzog nabagus un uzbrūk vājajiem, a man pofigs, ka tik miers pašam un sašam ar būs labi. |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.02.10 18:55:03
Hmm. Iespējams,ka ir jautājumi,kuri nerodas vai uz kuriem atbildes `atnāk pašas`,ja ir ļoti stipras un intensīvas attiecības ar Dievu, ikdienas un ikbrīža lūgšana un bieža Bībeles lasīšana. Un kas nu vēl piederas pie garīgā cilvēka stiprināšanas un mīlestības pilnām attiecībām ar Dievu.
Tomēr tas lēmums-kad kaut ko darīt/sacīt vai kad tikai klusi lūgt ir ļoti sarežģīti pieņemams un prasa lielu dzīvesgudrību. Īpaši,ja attiecībā uz draudzi tas būtu vieglāk saprotams izdarāms,tad attiecībā uz visai Baznīcai nozīmīgiem jautājumiem ir sarežģītāk. Bet arī tad reizēm gadās brīži,kad ir grūti klusēt. |
verse [87.110.51.194] |
# Iesūtīts: 2008.02.10 19:19:32
vilks
Tu pareizi rūc! T.i., par intensīvām attiecībām ar Dievu, kam ir "+" rezultāts 100%. Redz, līdz tiem 100% visi neaizvelk. Pāvils kauko māca par šito, bet pacietības, lēnprātības, gudrības u.c., bet galvenais pilnīgas uzticēšanās Dievam, ka Viņš labos visnejēdzīgākās lietas draudzē un visā Savā miesā, diemžēl visiem vienādā intensitātē nepietiek. |
verse [87.110.51.194] |
# Iesūtīts: 2008.02.10 19:20:26
Man jau arī ne..... |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.02.10 20:11:30
verse [87.110.51.194]
man gan šķiet,ka problēmas nebūtu tik daudz ar paļāvību uz Dievu,ka Viņš vērsīs par labu visas nejēdzības,bet gan-kā saprast,kurā brīdī Viņš grib šīs nejēdzības novērst arī ar manām rokām? Jo Dieva rokas šai pasaulē esam mēs,Viņa bērni. Viņš,protams, varētu pašrocīgi pabarot visus izsalkušos un apģērbt nosalušos,bet Viņš uztic šo darbu mūsu rokām (skat.Jēkaba vēstuli). Tad acīmredzot arī nejēdzību novēršanai Viņam vajadzīgas mūsu rokas. |
verse [87.110.51.194] |
# Iesūtīts: 2008.02.10 20:17:32
vilks
Šitā Tu riskē ar lapas slēgšanos |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.02.10 20:38:47
verse [87.110.51.194]
ko Tu ar to domā? Vai Tev šķiet,ka es saku ko nebiblisku? Nepārproti-es neaicinu ne uz ko konkrētu,es te kopā ar jums apceru katra kristieša atbildību, kas izriet no vispārējās priesterības, un piesargāšanos no pašpaaugstināšanās un iedomības,ka man vienīgajai atklāta patiesība. Grūti atrast līdzsvaru starp šiem abiem. Vismaz man. |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2008.02.10 22:23:58
vilks, varbūt līdzvars nemaz nav vajadzīgs, bet gan tāda nemitīga kustība - līdzsvara meklēšana. |
Aivars Lapšāns  |
# Iesūtīts: 2008.02.11 01:16:36
vilks
Kas tad ir kristīgā pazemība? Ne jau klusēšana pret mācītājau, ja viņš dara ko sliktu. Jēdziens - kristīgā pazemība būs drīzāk , ka tu runāsi ar mācītāju , tādā veidā Dievs tev pateiksies , ka esi brāli brīdinājis no gaidāmajām briesmām. Un Dievs no tevis neatprasīs asinis. Ir arī pravieši. Kā tad viņi var sadzīvot , jo viņu dzīve grūti savienojama ar iedibināto baznīcu hierarhiju. Tādiem ir ļoti grūti būt mūslaiku baznīcā. Viņi pārsvarā izvēlās misijas grupas, jo tur hierarhija ir pēc Bībeles. |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.02.11 10:02:19
Aivars Lapšāns
Nu,praviešiem ir slikti jebkurā hierarhijā,skat. VD praviešus un arī Jāni Kristītāju. Tam nu nebūtu liela sakara ar Baznīcas kā organizācijas hierarhiju.
Bet-mūsdienās diemžēl sastopams arī pulciņš pašpasludinātu praviešu,apustuļu un mācītāju,kuri sludina ne gluži saskaņā Rakstiem. Tāpēc katru,kurš sevi uzskata par pravieti es tā uzreiz par tādu neuzskatītu. Un neesmu gluži pārliecināta par to,vai man šāda dāvana ir,tāpēc nevaru apgalvot,ka viss,kas man šķiet aplam citu cilvēku rīcībā,patiešām vienmēr tāds ir. Par dažām lietām es zinu,bet par daudzām arī ne.
Un tad palīdz kristīgā pazemība-nemesties ar katru sīkāko aizdomu vai nepatiku pret otra darīto viņu pārmācīt,bet censties viņa rīcībai atrast vispirms visus iespējamos aizbildinājumus. Un tikai Pēc tam doties ar viņu runāt. Jo Dievs jau nav mūs aicinājis kļūt vienam par otra apsūdzētājiem,ir kāds konkrēts gars,kas ar to gluži labi tiek galā. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.02.11 10:14:20
vilks, palasot Rakstus un arī Didathe (vai kā tur to darbu sauc) kļūst skaidrs ka Pravieši ir kaut kāda "paralēla" kustība Baznīcā, jeb drīzāk, šķŗsgriezumā... Viņu saistības ir tikai ticības analoģija un viņi nepakļaujas laicīgām hierarhijām! |
:: Pievienot komentāru
|
