atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi askētisms utt.
então vilkasuns
Iesūtīts: 2007.01.25 08:29:28
Ar ko, jūsuprāt, atšķiras askētisms, spartisms un knapināšanās?
AutorsZiņas teksts
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.01.26 15:54:23
Askētisms ir viens galvenajiem līdzekļiem cīņā par dvēseles attīrīšanu no kaislībām. Jo brīvāka dvēsele no kaislībām, jo pilnīgāk var nodoties Kungam. Ne prāts klejo lūgšanu laikā un ikdienā, ne miesa kāro visādus pasaulīgus labumus.
Knapināšanās - - tā laikam daudziem ir piespiedu ikdiena un ar svētumu tur nav nekāda sakara.
Mulders
# Iesūtīts: 2007.01.26 16:00:54
A kas ir spartisms? Pirmo reizi tādu vārdu dzirdu!
Jānis no Liepājas [87.110.21.73]
# Iesūtīts: 2007.01.26 16:42:16
então vilkasuns!
Ko tu domā ar askētismu? Grieķu priekšstatus?
Knapināšanās t.i. trūcība?
Ja gribi pasacīt, ka ir tikai viens askēts - Jēzus Kristus, kas par visiem atgavējies un izsvīdis asinssviedrus un visi pārējie, kas to mēģina šodien atdarināt, ir bauslības vergi un debesu pelnītāji ar labajiem darbiem, tad saki skaidri un zināsim par ko te kašķis iesākts
então vilkasuns
# Iesūtīts: 2007.01.26 18:23:35
Diskusija domāta ar praktiski analītisku ievirzi. Varbūt man klibo latviešu valoda, ar spartiskumu domāju kaut ko kas cēlies no Spartas- tas ir, tādu dzelžainumu emocijās, emocionālu norūdīšanos (viņi tur toreiz vājus bērnus meta aizā, lai izdzīvotu stiprākie).
Ar askētismu es domāju aptuveni kā Saulespuķe saka- atteikšanos no visa, kas nav nepieciešams.
Un ar knapināšanos es domāju, teiksim skopulību.
Jautājums ir par to- cik daudz šodien cilvēks var atļauties un kapēc lai viņš kaut ko atļautos, piemēram,- vajag istabā gultu vai nevajag?
Iespējams, ka šis spartiskums (lai kā to vardu arī pareizi raksta) ir pasaulīgas izcelsmes, kurpretim askētisms ir garīgas izcelsmes.
Augstākminētais piemērs- pirmkārt, ir sociāls jautājums, ko 21. gadsimtā uzskata par "cilvēka cienīgu dzīvi"? Otrkārt, garīgs jautājums (vismaz man). No vienas puses, Dievs vēlas, lai cilvēks būtu laimīgs, lai viņam dzīvē būtu normāli apstākļi, Dievs ir mīlošs Tēvs, kas taču dod saviem bērniem. No otras puses, cik ir lasīts kas no pareizticīgajiem un katoļiem- rakstura audzināšanas labad jāzitiek ar pašu nepieciešamāko minimumu. Un tad- kadas konsekvences ir, izvēloties nekomfortablāku dzīvi labākas vietā. Nauda ietaupās- bet tas taču noved pie mantkārības. Patiess askētisms nevarētu iznīcinat vienu kaislību, bet radīt otru.
Tātad labi gribēts askētisms pariet kaut kādā pasaulīgā spartiskumā (jeb "pašizdomātā dievkalpošanā"?). Tā...
Lūdzu komentēt, pretoties, apstiprināt, apgāzt manu viedokli, reflektēt par tēmu..
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.01.26 21:12:05
Ec 16:49 "Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām , tāda bija viņas un viņas meitu dzīve."
Varbūt mūža nogalē par askētismu varēšu ko prātīgu teikt arī no savas pieredzes, pagaidām vairāk padodas tik lasīšana un domāšana par to. No pasaules un sevis mīlēšanas vieglāk atteikties pakāpeniski, soli pa solim. Neviens to Baznīcā neprasa un neuzspiež, tā ir katra cilvēka izvēle. Jo vairāk kāds vēlas sekot Kristum un mēģina to darīt, jo parasti skaidrāk ierauga, kas ir lietas, kas traucē to darīt - un viennozīmīgi tās ir cilvēku grēcīgās kaislības (rijība, lepnība, godkāre, lepnība, dusmas utt.). Nav jau cita ceļa, kā tās izdeldēt, kā atsacīšanās. Laimīgs cilvēks... Vai tas, kas uz mirkli apmierinājis savas kaislības, lai no jauna kristu par upuri to uzbrukumiem, vai laimīgs tas, kurš pat nabadzībā vienkārši nekāro neko vairāk, nesalīdzina sevi ar citiem, neuzstāda Dievam savas prasības, ka ir kaut ko vairāk pelnījis, bet saka paldies par to, kas ir? Es visbiežāk esmu pirmajā pozīcijā un tā ir tikai laimes mirāža. Jo vienkāršāks esi savā sirdī un ikdienas vēlmēs, jo vieglāk un laimīgāk dzīvot.
Jānis no Liepājas [85.254.179.155]
# Iesūtīts: 2007.01.26 22:20:03
...cik ir lasīts kas no pareizticīgajiem un katoļiem- rakstura audzināšanas labad jāzitiek ar pašu nepieciešamāko minimumu.

Un ko raksta par to pašu luterāņi. Varbūt mēs varētu sākt ar to?
viens no Didžiem [80.70.23.25]
# Iesūtīts: 2007.01.26 23:05:40
Luterāņi par to raksta, ka lietas pasaulē lietojamas pēc vajadzības, ne pēc kārības. Kā atšķirt vajadzības no kārībām? Tas nāk 1. no pieredzes, 2. labi ja blakus ir pieredzējušāks brālis vai māsa ar padomu. Lieliski par to raxta vecais mācītājs Johans Arndts. Iesaku- īsts luterāņu starecs.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.26 23:26:13
viens no Didžiem [80.70.23.25] Kur var palasīt, ko raksta pieminētais "vecais mācītājs Johans Arndts" ?
Vai gan atturība nebūtu ierindojama to lietu kategorijā, kas ir noteikti vajadzīgas ikvienam? Ceru, ka te nav neviena, kam askēze pati par sevi ir pašmērķis (kārības kategorijā), tāpat ceru, ka te nav neviens, kurš uzskata, ka pat nav jāmēģina sevi nekādā veidā ierobežot.
viens no Didžiem [195.13.216.10]
# Iesūtīts: 2007.01.29 15:05:11
Johana Arndta grāmatas var atrast Lutera Akadēmijas bibliotēkā. Latviskie tulkojumi diemžēl veci, bet saturs labs.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.02.08 19:22:41
Man gan gribētos būt tādiem kā viņi - lielie askēti, kas jau uz zemes varēja skatīt ko no Debesu godības un kurus Dievs par uzticīgu sekošanu (uz tādu gan, uz kuru ne visi aicināti, tā ka var elpot mierīgi un sev - un arī viņiem kā aicinātajiem - nepārmest) jau šeit apbalvojis ar tādu dāvanu, ka caur viņu lūgšanām slimie tika dziedināti un galvenais, neticīgie atgriezās. Jo, kad skatos uz saviem neticīgajiem tuviniekiem, (par, kuriem, protams, lūdzu) kuri iet pazušanā, mana sirds lūzt...
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.02.08 19:25:46
Un viņiem bija pilnīga skaidrība par to, ko Kristus pie krusta izdarījis, un viņu mērķis nebija tas, ko mēs viņiem cenšamies reizēm piekabināt - ar darbiem Debesis nopelnīt un saviem spēkiem svētiem tapt. Nē, viņi visi sevi uzskatīja par lieliem grēciniekiem, kuri dzīvo tik no Dieva žēlastības un, ja ko labu var, tad tikai Viņa nopelna dēļ.
Balss
# Iesūtīts: 2007.02.08 22:25:05
Grēciniece
Arī es lūdzu par saviem neticīgajiem tuviniekiem un draugiem, jau gadiem pat. Un tici vai nē, daudzi jau ir nākuši pie ticības. Lielākas vai mazākas, bet ne mums to vērtēt. Mūsu uzdevums ir liecināt, aizlūgt, nest viņus Dieva priekšā.
Bet ir kādi, kas aiziet mūžībā, un mēs nezinām, kas būs... Mes varam tikai paļauties uz Dieva neizmērojamo mīlestību un žēlastību.
Varbūt (droši vien) teologi atkal iebildīs, ka ar acu aizvēršanu viss ir beidzies un apzīmogots. Bet ko gan mēs zinām par Dieva suverenitāti?... Mēs viņa žēlastībai rāmjus neuzliksim.
Zaurs
# Iesūtīts: 2007.03.02 09:26:33
Askētisms un spartisms abi liek cilvēkam iepazīt sevi un valdīt pār sevi. Knapināšanās... valda pār cilvēku.
Pirmie divi pakļauj ķermeni idejai - viens, lai labāk kalpotu Dieva valstībai, otrs - lai kalpotu tēvzemei. Trešais liek cilvēkam meklēt to, kā nav un, iespējams, izraisa kādu pārīti skaudīgu domu utt.
Pirmie abi ir audzināšanas jautājumi, trešais - naudas jautājums.
Pirmais nāk no visu lietu iznīcības izpratnes, otrais - no visu lietu nevajadzības sapratnes, trešais nesaprot, par ko tas viss.
Tāda īsumā ir atšķirība starp askētismu, spartismu un knapināšanos.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.04.18 21:54:00
Kāds gudrs vīrs par askēzi rakstījis sekojoši, komentējot Mt.9:14-17 :

"Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: "Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?" Un Jēzus tiem sacīja: "Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks. Arī jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli."

Kungam pavaicāja: kāpēc Viņa mācekļi negavē? Viņš atbildēja: tāpēc, ka vēl nav pienācis viņu laiks. Un tad līdzību runā parādīja, ka ārējās askēzes stingrībai jāatbilst iekšējo gara spēku atjaunotnei. Vispirms aizdedzies ticībā, tik tad kāpini pret sevi arī stingrību miesas disciplinēšanā: jo tikai tādā gadījumā tevī būs jauns iekšējs spēks, kas palīdzēs to paveikt. Ja, nebūdams dedzīgs, ķersies klāt askēzei, tikai aizraujoties vai vadoties no citu piemēra, vai lai izrādītos citu priekšā, tad tam nebūs nekāda labuma. Mazliet vēl šajā stingrībā noturēsies, bet pēc tam atslābsi un atkritīsi. Un būs tev vēl sliktāk nekā bija. Askēze bez iekšēja gara - tas ir tas pats kā jaunas vadmalas ielāps uz vecas drēbes vai jauns vīns vecos traukos. Ielāps atkritīs un caurums būs vēl lielāks; bet vīns saplēsīs trauku, pats aizies postā un vēl trauku padarīs nederīgu. Bet tas, starp citu, nenozīmē, ka askēze ir nederīga, bet to, ka visu vajag darīt secīgi. Vajag panākt, lai vajadzība pēc askēzes nāktu no iekšienes, lai tā apmierinātu sirdi, nevis tikai spiestu kā ārējs žņaugs.
Mulders
# Iesūtīts: 2007.04.19 11:23:46
Grēciniece, pievienojos tevis teiktajam. Tamdēļ jau Kristus un apustuļi runā, ka primārais ir ticība. Mums jātop vispirms pieslēgtiem pie "spēka trubas" un tikai tad mēs varam ar spēka darbiem nodarboties. Tikai tad, kad ir uzaudzēti ticības muskuļi mēs varam neticības bluķus valstīt. Ja kāds iedomājas, ka viņam muskuļi radīsies no lielu bluķu cilāšanas uzreiz, tad viņs maldina sevi, jo tādu šis bluķis nospiedīs. Dieva namā vajadzīgi ne tikai stūra akmeņi bet arī durvju rokturīši, lai katrs netiecas pāri tam, kas viņam dots. Bet problēma jau ir tajā, ka cilvēki netic, ka viņiem ir dots, viņi grib ko citu, un cenšās to iraut ar savu izrādīšanos!
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.04.19 11:46:23
Mulder
Nereti problēma ir arī tajā, ka mūsu gars ļoti skaidri zina, ko grib, bet dvēsele un miesa nevelk līdzi. Tad nu gadās, ka cilvēks nevis kāpj pakāpienu pēc pakāpiena un tā harmoniski virzās uz priekšu (kaut tas prasa gadu desmitus), bet uzreiz lec olimpiskā augstumā. Nu tā i lēkā, mēli izkāruši, bet jēgas nekādas. Beigās i paši pārmocījušies, i savus līdzcilvēkus ar vaimanām par savām neveiksmēm nobeiguši. To es tā mazliet par sevi paironizēju
Kulaciņš [81.198.190.2]
# Iesūtīts: 2007.08.28 13:37:01
Šajā sadaļā par askēzi ir daudzas un labas lietas izrunātas, bet tas viss ir ļoti teorētiski. Pagriezīsim šo jautājumu no citas puses - skaudri un tieši! Sakiet lūdzu, teologi, mediķi, psihologi u.c. zinoši kristīgi ļaudis, ko darīt ar tādu lietu kā sevis apmierināšanu? Tā ir liela daļa no citu acīm neredzamās dzīves. Ko darīt ar šīm fantāzijām, ko darīt ar šo psihisko un fizisko spiedienu? Vai onānisms ir grēks? Vai arī šeit ir kāda gradācija, kad tas jau kļūst par grēku? Reliģija un seksualitāte ir gana saistītas un bibliskas tēmas! To, ko modernie žurnāli saka, tas mums visiem ir zināms, bet ko saka ticīgie brāļi un māsas?
Mulders
# Iesūtīts: 2007.08.28 16:00:31
a_masiks, kāda knapināšanās... tā vienkārši ir cita poza
Sieviete
# Iesūtīts: 2007.08.28 17:21:05
Kulaciņš
Reiz biju kādā kristīgā sanāksmē, kurā kāds jauneklis uzdeva šo pašu jautājumu. Lektors, cienījams, gudrs mācītājs atbildēja, ka šis ventilis ir dots cilvēkam, īpaši jaunietim, kas vēl nav precējies, un ka tas nav uzskatāms par ko sliktu un nosodāmu. Droši vien nevajadzētu pārspīlēt... vai padarīt to par sportu...

Veči, vai jūs te nelaižat par šerpu?
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 30 , pavisam kopa bijuši: 1119