atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Moderno mītu pasaulē
Aivars
Iesūtīts: 2011.10.20 13:33:14
Raimonds skāra interesantu jautājumu par modernā cilvēka dzīvošanu mītos.
Pēc Mirče Eliade uzskatiem mīta galvenais uzdevums ir nostiprināt uzvedības modeli, un izdzīvojot mītus tradicionālas sabiedrības locekļi paceļas pāri šībrīža acumirklim, izjūtot piederību mītiskajai realitātei, tajā atrodot savu identitāti.
Klasisks piemērs mīta nošķiršanai no leģendas ir t.s. Romas leģenda par tās dibinātājiem Remu un Romulu, ko vilcene (palaistuve) auklējusi, un Romas mīts par mūžīgo pilsētu un pasaules valdnieci.
Kādos mītos, jūsuprāt, dzīvo mūsdienu cilvēks
diskusija kristiešiem
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . >>
AutorsZiņas teksts
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.10.31 21:22:53
dafne
iespējams, ka varētu būt starpība tajā, ko dzīve nodara ar mums un ko mēs nodarām viens otram
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.10.31 21:37:41
Raimonds
Nu un, ka ir tādi kadri? Kāds tiem vīriem sakars ar Dieva gribu?

dafne
Nekā nenonāks, cilvēks to vienkārši uzzina.
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.10.31 22:59:23
Mārtiņš
Diezgan daudz par šīm tēmām, kas attiecas uz atsevišķo personības īpašību kopumu, ir pētīts un rakstīts. Noteikti esi sastapis nevienu vien starp kristiešiem, kuriem viņa griba ir identiska ar D-a gribu, vai arī atraduši sev lomu, kurā jūtas nemaldības inspirēti. Mīti vairāk vai mazāk ir šādas lomu spēles, piemēram, nevar nenobrīnīties ar ko tik savu ticību cilvēki nav sasaistījuši (Pāvils par to raksta: ar ēšanu, gērbšanos, svētku dienām, rituāliem, atsevišķiem principiem utt.). Jēzus tādā ziņā ir vislielākais mītu grāvējs, lai gan mūsu piētiskais laiks grib kopt un apzināti meklē šādus mītus. Tā vieglāk, tā šķiet pasaule sakārtotāka un drošāka. Šāda nozīmē gan reliģiskie mīti ir kā iemidzinošs opiāts.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.11.01 08:56:25
Raimonds
Nu ja.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.11.01 09:30:55
Vai jūs saredzat, ka tas ir kāds sabiedrību vienojošs mīts, ka mīlestība iet roku rokā ar pazemošanu?
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.11.01 10:06:08
Aivars
Nedaudz pacitēšu jau pieminēto T.Adorno (1903-1969), viņš mītus saista ar personiskajām īpatnībām un raksturiem (iezīmīga ir viņa paša izcelsme un pieredze, viņš nāk no vācu ebrejiem).

#precīza savas sociālās grupas normu ievērošana; vispārpieņemto uzvedības normu, morālo vērtību absolutizēšana;
# rūpes par subordināciju; cieņa pret augsto statusu; pakļauto pazemošana;
# amorālo impulsu un emociju ārkārtēja kontrole un noliegums, to projekcija citos grupas locekļos; savas morālās pareizības pārspīlēšana, jo sevi maz pazīst;
# sociālo attiecību bezpersoniskums, vēlēšanās manipulēt ar cilvēkiem un izmantot tos kā priekšmetus; gatavība, ka manipulēs ar pašu; apvieno sevī sadistiskas un mazohistiskas tendences;
# domāšanas procesu rigiditāte, domāšana stereotipos, aizspriedumos; nepacietīgums attiecībās ar pakļautajiem un mazākumu.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.11.01 10:11:20
Raimonds
Nu viņš uzzīmē tādu slikta vagara portretu. Bet kā ir mūsdienu sabiedrībā - vai šis mīts ir dzīvs un aktuāls? Vai tas tomēr vairāk raksturīgs totalitārām sabiedrībām?
Mārtiņš
# Labojis Mārtiņš: 2011.11.01 10:47:17
Aivars
Mīts "mīlestība iet roku rokā ar pazemošanu" parādās tikai kristīgās teoloģijas / filozofijas kontekstā, jo ārpus tās šīs īpašības ir nodalītas. Un tikai Kristus atklātā Dieva gaismā, kurš vienlaikus ir absolūti varens un patiesi mīlošs, mums rodas šī problēma tā teikt - no nekā. Proti - cilvēki, kas grib pakļauties Dievam, grib respektēt Dieva gribu, ieskaitot Rakstu liecību, vienlaikus vai nu nevēlas vai nespēj atteikties no saviem pašu (vai sabiedrības diktētiem) priekšstatiem par varu un visspēcību. Jo pasaulīgā līmenī diemžēl tas iet roku rokā ar pamezošanu un vardarbību. Pie kam tāda domāšana vai uztvere) ir raksturīga cilvēkam kā tādam, neatkarīgi no viņa pieredzes vai esamības tieši totalitārā režīmā. Drīzāk jau totalitārais režīms šo attiecību deformāciju paceļ valstiskā līmenī.
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.11.01 10:47:30
Aivars
Uz Adorno atsaucas ne tikai runājot par totalitārām vai autoritārām sabiedrībām, bet raksturojot personības tipus, kas visbiežāk ir atkarīgi no iepriekšējās pieredzes un individuālajām attīstības īpatnībām.
Tāpēc to ir pat grūti saukt tikai par mītu, bet gan drīzāk par veco Ādamu , egoistisko dabu, un visticamāk, ka cilvēks pats neapzinoties ir ierauts savas eksistences dialektikā.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.11.01 11:21:28
Raimonds
nu bet katra personība ir atkarīga no iepriekšējās pieredze, ne tikai varmākas
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.11.03 11:12:18
Mārtiņš
Paskaidro lūdzu vairāk, ko Tu domā rakstīdams - Mīts "mīlestība iet roku rokā ar pazemošanu" parādās tikai kristīgās teoloģijas / filozofijas kontekstā, jo ārpus tās šīs īpašības ir nodalītas.
Mārtiņš
# Labojis Mārtiņš: 2011.11.03 11:22:03
Raimonds
Dieva kā absolūti varena un mīloša (līdz krusta nāvei) atklāsme ir unikāla kristietībai.
"Dabiskā" attieksme ir šīs īpašības nodalīt vai pat pretstatīt. Ja tās nodala kā nesaistītas (kaut arī ne antagoniskas), tad to interpetēšana praksē nav īpaši problēmātiska. Tad mīlestība var būt stiprā cilvēka vai institūcijas izvēle, augstsirdība utt., bet ne obligāta nepieciešamība.
Savukārt kristīgajā kontekstā zinot, ka tās abas ir viennozīmīgi saistītas, rodas nepiciešamība tam piešķirt jēgu un praksi. Un tur nu mums ir problēmas.
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.11.03 11:27:49
Mārtiņš
Vai pareizi saprotu, Tu domā par bauslību un Evaņģēliju?
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.11.03 11:38:29
Raimonds
Vispār sākotnēji to rakstīju, nedomājot šajos terminos, bet gan starp kristiešiem novēroto viedokļu iespaidā. Jā, cilvēki bauslībā mēdz nolasīt Dievu kā sodītāju un sodīt gribošu, un tad to kaut kā mēģina savienot ar JD doto Dieva atklāsmi Kristū. Un tam pa virsu Pāvila norādījumus cenšas interpretēt VD bargo praviešu stilā.
Raimonds
# Iesūtīts: 2011.11.03 12:53:12
Mārtiņš
Paskaties tepat sadaļā pie mācības un tālāk pie baušļiem. Varbūt kāds pavediens ierosmei par Bauslības un Evaņģēlija atšķirībām (dialektiku) noder. (Iekopēju pašu sākumu)
Bauslība ir viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kur Bībelē rakstīts par Dieva pavēlēm cilvēkam, atmaksu, sodu vai atalgojumu, pieder pie Bauslības mācības. Bauslības pavēles jeb baušļi prasa no cilvēka darbus un pilnīgu sirds paklausību. Grēka dēļ neviens cilvēks nespēj pilnībā izpildīt bauslības prasības, tādēļ Bauslība apsūdz cilvēku un ved to nāvē. Tā bauslība, kurai vajadzēja nest cilvēkam dzīvību, grēka dēļ atnesa nāvi. (Rm 7:5, 8, 10)
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.11.03 13:10:02
Raimonds
Nu ja, esmu to (un vēl) lasījis.
Bet vai uzskati, ka Dievs ir tas, kurš soda un jo vairāk - vēlas sodīt? Vai arī Dievs norāda uz konsekvenci, kas notiek atkāpjoties no Viņa?
Aivars
# Iesūtīts: 2011.11.03 13:13:36
Mārtiņš
Bet vai mīlošs Dievs varētu nenosodīt ļaunumu? Vai Viņš tad būtu uzskatāms par mīlošu Dievu?

(Es te nerunāju par vulgāro māņticību, ka visas sadzīviskas nelaimes ir Dieva sods, bet gan par Rakstos lasāmo brīdinājumu)
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.11.03 13:38:49
Aivars
Šajā tēmu es aizskāru to, ka (vienkāršojot) cilvēki tic, ka pirmkārt Dievs nogalina sliktos, un tikai otrkārt pats sava bargumu risina Kristū. To es nosaucu par mītu, kas radies pagānisko domāšanu pielaikojot kristietībai.

Rakstos (pirmkārt JD) ar milzīgu pārsvaru es lasu, ka Dievs ir dzīvība, ka dzīvība ir Dievā utt., bet Dieva sods ir palikšana ārpus šīs dzīvības. Pie kam brīvprātīga palikšana, kas, cik nedaudz zinu, sakrīt ar Lutera viedokli par brīvo gribu, respektīvi, bez Dieva tā griba ir tikai destruktīva (egoistiska). Tad nu, neizbēgams pretjautājums, ja Dieva pieskāriens ir dzīvību dodošs, vai tas var būt arī nāvējošs? Vai arī nāvējoša ir nespēja uzlūkot Dievu un atsaukties Viņam?
Aivars
# Iesūtīts: 2011.11.03 14:16:53
Mārtiņš
Raksti tomēr min, ka Dieva pieskāriens var būt nāvējošs. Vecais, grēcīgais ego mirst,un pozitīvā gadījumā piedzimst jaunais Dieva bērns. Bet ja nu nav, kam piedzimt?
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.11.03 19:26:30
Aivars
Jā, es par domāju, to rakstot, tamdēļ minēju, ka pārsvarā Raksti liecina par Dievs=dzīvība.
Tu trāpīgi saki "Bet ja nu nav, kam piedzimt?" Bet tad jau arī - patreizējais ego-cilvēks mirst, tas jau ir notiekošs process, un par Dieva aktīvu atriebību tur nav vietas runāt.
Bet atgriežoties pie savas sākotnējās domas, es zināmā mērā atsaucos uz Dieva kā mīlestības primāro izpausmi, ko apstiprina arī Rakstu vārdi Jāņa Ev. sākumā, kā arī citas vietas. Nekur nav teikts, ka sods vai nāve bija iesākumā vai būtu jebkāds pamats uz kā Dievs veido vai uztur pasauli.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 108 , pavisam kopa bijuši: 231