esenif 
|
Iesūtīts:
2009.10.21 19:38:49
Manuprāt, šos stāstus ir vienmēr interesanti palasīt. Noderīgi būtu gan kristiešiem, gan nekristiešiem. Lūgums nediskutēt un neapspriest liecības šajā tēmā. |
|
esenif |
# Iesūtīts: 2009.10.21 19:39:58
Tātad - kādi jūs nonācāt līdz kristietībai un ko tas ir mainījis jūsu dzīvēs?  |
Чудо Домовой  |
# Labojis Чудо Домовой: 2009.10.21 20:02:33
tāds piedzimu un dzīves laikā arī nemainīju savu pārliecību
|
Kvandoli [65.60.37.195] |
# Iesūtīts: 2009.10.21 20:06:20
Mani 1991.gadā rudenī uz Torņakalna baznīcu aizvilka bijusī draudzene. Tur nokristijos un iesvētijos. Patika iesvētes mācība, tās laikā vairāk izpratu kristiešu reliģiju. |
sicA. [78.84.129.169] |
# Iesūtīts: 2009.10.21 20:41:41
Чудо Домовой
domāju gan... Jēkabos jau stingri ņem aiz krāgas, daudz cietsiržu kāpēc lai ietu |
(*;*) [87.110.41.145] |
# Iesūtīts: 2009.10.21 20:50:06
Чудо Домовой no Jekabiem laikam tev kāda bērnības trauma... |
sicA. [78.84.129.169] |
# Iesūtīts: 2009.10.21 21:04:29
nu voi izdzēsi savu komentu un tagad nesmuki sanāk
Par sevi. piedzimu kā katole, izaugu kā katole... līdz 19 gadiem biju traka katole (uz baznīcu gāju katru dienu un aktīvi darbojos draudzē), tad bija pusgadu krīze (pēc tam, kad gadu nomācījos katehētikas institūtā mūsdienās RARZI) , bet atkal kļuvu par katoli. tad ap 25 atkal bija smaga krīze, bet lēnām atkatoļojos atpkaļ (krīze bija jo nonācu vienā trakā pasākumā), bet tad es sapratu, ka viss OK. Ja nenotiks radikālas izmaiņas RKb, nomiršu kā katole. |
pich007  |
# Iesūtīts: 2009.10.22 09:44:25
lai precētos baznīcā, izgāju 3 mēnešu iesvētes kursu, un tagad uz papīra rakstīts, ka esmu kristietis |
danar  |
# Labojis danar: 2009.10.22 09:44:33
7 gadus atpakaļ man bija krīze,smags periods.Bailes vajāja ik uz soļa.Tad izlasīju uzaicinājumu uz iesvētes mācībām un sapratu,ka tas ir mans glābiņš.Dienā,kad bija jaiet uz pirmo iesvētes mācības stundu,biju nogurusi,negribēju iet. Vīrs aizdzina.Tad sajaucu baznīcas(jo neesmu vietējā),kad atradu baznīcu.Aizeju,bet baznica tumša,nekas nenotiek.Tad teicu,Dievs,ja man janokļūst,tad palidzi..Bet nekā nenotika...pagrozijos un devos mājās.Sanāca iet garām kādai ēkai(kas izrādijās draudzes nams)pa durvju spraugu pabāž galvu kāds vīrietis un jautā:"Jūs uz iesvētes macībām?Tad nāciet iekšā."
Dievs nenokavē.
Izgāju iesvētes macības,tiku kristīta un iesvētīta. |
Mulders  |
# Labojis Mulders: 2009.10.22 10:03:48
Kristiets vienmēr bijis... Tad atkritu un daļu jaunības biju zajadlijs ateists, stūmu visus tos pašus lētos argumentus, ko mūsu "ateisti"... bet ar laiku iedziļinājos šajās lietās, gan lasīju, gan iesvētes mācībās gāju... sapratu, ka ateisms ir šaurs, neadekvāts un reaktīvs, ne proaktīvs pasaules skatījums... Redzēju kā cilvēki atkrīt no Dieva un paliek visai "nelietojami"... un tā atgriezos...
Šodien es "elpoju" Kristietību! Lasu ne tikai Rakstus bet arī sentēvu un ne tik sen-tēvu rakstīto! |
Svētais  |
# Labojis Svētais: 2009.10.22 10:08:26
Jēzu personiski piedzīvoju caur atbrīvošanu no ļaunā gara ( mēnessērdzības) . Vēlāk arī pamazām sāku Viņu iepazīt aizvien vairāk. Vienā dzīves posmā grēks ņēma virsroku, un tas bija postoši, lai gan visu laiku lūdzu atbrīvošanu no tā. Tad iemācījos kā atbrīvoties no grēka pēc Jēzus mācītā. Tagad esmu brīvs Jēzū un vislaimīgākais cilvēks uz pasaules |
esenif |
# Iesūtīts: 2009.10.22 13:05:59
Visi te tik lakoniski. Es atļaušos būt garlaicīgi daiļrunīga. Nez kāpēc mani centieni manu liecību saīsināt ir bijuši mazefektīgi.
Ticīga es esmu kopš 17 gadu vecuma, bet par Dievu biju daudz ko dzirdējusi jau no agras bērnības. Atceros, ka kādreiz pat svētdienas skolā gribēju iet. Mana dzīve sagriezās, kad man bija kādi 10-11 gadi. Mana māsa ar savu ģimeni pārcēlās dzīvot uz laukiem, bet mamma arvien vairāk sāka dzert. Skolā man bija nomainījušies klasesbiedri un īstu draugu nebija. Es jutos ļoti vientuļa un periodiski staigāju depresīva. Iesākumā man depresija bija tikai rudeņos un ziemās. Tie man likās kā tumši pelēki periodi, kad viss šķita drūms un bezjēdzīgs. Vēlāk depresija bija arī vasarās un pat pavasaros, kas ir mani mīļākie gadalaiki. Viss likās drūms un bezjēdzīgs. Es neredzēju jēgu ne sev , ne savai dzīvei. Kad man bija 15 gadi es vairs nespēju kontrolēt sevi – to darīja depresija. Bija tikai retas dienas, kad tā pārgāja. Reizēm es stundām sēdēju un raudāju no tā, ka riebās dzīve un es pati sev. Es ienīdu sevi – ienīdu ikvienu dienu. Brīžiem es raudāju tik ļoti, ka likās, ka sajukšu prātā. Patiesībā es nespēju sevi kontrolēt un arī izskatījos ārkārtīgi drūma. Pat tad kad es tiešām smaidīju, izskatījās tā it kā tas būtu samāksloti un nedabīgi. Manas acis nesmaidīja. Es jutos šausmīgi vientuļa. Bija tāda sajūta, ka es viena stāvu melnā bezgalībā – visapkārt ir melna tumsa un cilvēki ir kā ēnas, kas slīd garām. Es viņus redzu dzirdu, kontaktējos, tomēr esmu viena. Likās, ka mana vientulība mani vajā un, lai no tās aizbēgtu, es bieži klīdu pa cilvēku piepildītām vietām. Vēl es jutu bezgalīgu tumšu tukšumu sevī. Likās, ka esmu kā trauks ar plānām sieniņām un bezgalīgi dziļš kā bezdibenis. Es tik ļoti ienīdu sevi un savu dzīvi, ka mana lielākā vēlēšanās bija nomirt. Man likās, ka tad viss beigtos. Patiesībā es vēlējos vienkārši nebūt. Pēkšņi izkūpēt un neko nejust, neko nedomāt... Man nebija bailes no nāves. Man bija bailes, ka tās varētu nebūt beigas. Tomēr es nolēmu izbeigt savu dzīvi un mēģināju noindēties. Tomēr bija cilvēki, kas lūdza par mani un Jēzus neļāva man aiziet. Mani aizveda uz slimnīcu un izskaloja, tajā laikā ikviens uzskatīja par savu pienākumu mani mācīt kā dzīvot un nolamāt par stulbeni. Un tas manī radīja spītību. Tomēr neviens cilvēks nevarēja atbildēt uz manu jautājumu: „Kāda jēga ir dzīvot?” man radās iespaids, ka cilvēki baidās no šī jautājuma. Viņiem tas likās muļķīgs. Sākumā parasti visi apjuka, bet tad „uzbruka” sakot, ka es neesot īsti normāla. Bet es biju pārgurusi no savas dzīves. Es nesapratu, kādēļ man ir jādzīvo un jācieš, kādēļ tas ir vajadzīgs. Neredzēju iemeslu, kādēļ ir vērts, ja nav mērķa. Es necietu sevi – likos sev šausmīga un nevajadzīga, necietu savu dzīvi un vēlējos kaut viss reiz beigtos. Biju nogurusi no tā, ka mamma dzer, nogurusi redzēt, ka tas viņu iznīcina un ka es neko nespēju mainīt. Man likās šausmīgi, kad citi teica , ka tā ir viņas dzīve un nav mana darīšana. Man ļoti sāpēja redzot, ka viņa vienkārši degradējas un iznīcina sevi.
Tai laikā man vajadzēja arī runāt ar vairākiem psihologiem un es sapratu, ka arī viņi nevar atbildēt uz manu jautājumu: „Kāda ir jēga dzīvot?”, ka viņi izsaka dažādas savstarpēji pretrunīgas hipotēzes, tomēr ne par vienu nav paši pārliecināti.
Pēc pēdējās neveiksmīgās pašnāvības reizes es apsolīju sev un citiem (neviens gan neticēja), ka vairāk nemēģināšu sevi nogalināt un koncentrējos uz savu dzīvi un dzīvošanu sev. Un pamazām it kā visas manas dzīves problēmas atrisinājās un arī mana mamma ārstējās no alkoholisma un pārtrauca dzert. Es veiksmīgi pabeidzu pamatskolu un iestājos vidusskolā, kur man ļoti patika. Tomēr manī nekas nebija mainījies. Man joprojām bija depresija, es jutos ļoti vientuļa un nevajadzīga un ar milzīgu tukšumu sevī. Neredzēju jēgu savai dzīvei, kaut arī man it kā bija normāla dzīve – skola, kurā man patika, draugi, ģimene. Problēma nebija apstākļos, tā bija manī.
Visā šajā manas dzīves melnajā posmā, kas ilga apmēram 6 gadus, man ik pa laikam bija iespēja dzirdēt par Dievu. Es biju pat bijusi dažos dievkalpojumos un uz jauniešu pasākumiem. Man patika kristieši – viņi šķita jauki cilvēki, tomēr likās aprobežoti, jo tālāk par savu Dievu šķiet neko neredzēja. Mani kaitināja tas, ka viņiem katra teikuma galā bija Jēzus un Dievs. Es biju daudz dzirdējusi par Dievu un to, ko Viņš ir darījis cilvēku dzīvēs, tāpēc zināju, ka Dievs ir reāls, tomēr dzīvoju pēc principa, ka es netraucēju Dievu un lai Viņš netraucē mani. Ja bija kādas problēmas vai vajadzības, tad es palūdzu un parasti dabūju, ko gribēju. Tālāk bija: „Paldies. Tad līdz nākamajai reizei.”. uzskatīju, ka nav ko apgrūtināt un uzbāzties Dievam. Reizēm man likās, ka uz mani izdara spiedienu, uzbāžoties ar savu Jēzu, tādēļ es iespītējos un atteicos pieņemt Dievu, kā savas dzīves sastāvdaļu. Tuvojoties svētdienai centos izvairīties no cilvēkiem, kas mani aicināja uz baznīcu. Dzīvoju pēc principa, ka, kas par daudz, tas par skādi. Kristietība man likās fanātiska un muļķīga un arī galīgi vecmodīga. Man taču bija 16.
Tajā laikā es arī ļoti daudz slimoju. Man bieži sāpēja vēders, reizēm pat līdz samaņas zudumam. Es biju bijusi pie daudz dažādiem ārstiem. Un cik bija ārstu tik diagnožu. Tomēr tā arī neviens nevarēja pateikt, kas man par vainu. Viss bija hipotēžu un neveiksmīgu eksperimentu līmenī. Vēl man pastāvīgi sāpēja galva. Patiesībā tikai reizēm bija dienas, kad tā nesāpēja, tādēļ es pat biju pieradusi pie šīm sāpēm. Un tā kā man nevienas zāles nepalīdzēja tad es centos ar sāpēm vienkārši sadzīvot. Grūtāk bija ar migrēnām un tās man bija diezgan bieži. Pēc tablešu dzeršanas man parādījās citi veselības traucējumi – pasliktinājās redze jeb viss ko redzēju dubultojās un pasliktinājās atmiņa – es it kā atcerējos, bet nespēju noformulēt un pateikt. Meklējot atrisinājumu, mamma mani veda pie ekstrasensiem, taču tas nekad nepalīdzēja. Es aizrāvos arī ar zīlēšanu pēc roku līnijām, horoskopiem un dažādu citu zīlēšanu, ceļošanu ārpus ķermeņa un citādām muļķībām. Tomēr nekas no tā man nesniedza gaidīto gandarījumu un atbildes bija pretrunīgas un ar nolemtības nokrāsu, kas mani kaitināja un dzina bezcerībā.
Kad man bija 17 gadi, es reiz nokļuvu kādā kristiešu Lieldienu pasākumā, kurā kāda sieviete stāstīja par Jēzu, par to kā Viņš viņai palīdz un par dzīvi ar viņu, minot konkrētas problēmsituācijas, kuras bija pārdabiski atrisinājušās. Kad viņa prasīja vai arī es negribētu tādu dzīvi, tad es sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu savā dzīvē. Tajā reizē es nožēloju savus grēkus un ieaicināju Jēzu Kristu savā dzīvē. No tās dienas visa mana dzīve izmainījās un šobrīd atskatoties uz vairāk kā 11 gadiem ilgo dzīvi ar Dievu, es saprotu, ka tas ir labākais, kas jebkad ar mani ir noticis. Viņš mani atbrīvoja no vientulības un piepildīja, dziedināja no depresijas un slimībām. Viņā man ir dzīvesprieks un miers un jēga manai dzīvei. Es dzīvoju harmonijā ar sevi un esmu laimīga. Nedomāju, ka ir daudz cilvēku, kuri var teikt, ka viņi ir laimīgi, tomēr vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir tie, kuru labākais draugs ir Jēzus Kristus. Nevaru teikt, ka man vairs nebūtu problēmu, bet tagad man ir uz ko paļauties un no kā gaidīt un sagaidīt palīdzību. Es zinu, ka nav neiespējamu lietu un nepiepildāmu sapņu, jo ar Dievu viss ir iespējams. Es zinu, ka neesmu nejaušība vai vecāku kļūda. Zinu, ka Dievam ir konkrēts īpašs plāns manai dzīvei. Zinu, ka nav nekā svarīgāka manā dzīvē par Viņu un ka Jēzus ir manas dzīves jēga un vienīgais iemesls, kādēļ es dzīvoju. Man vienmēr ir uz ko paļauties un es zinu, ka Viņš mani nekad nepievils un neatstās, jo Dievam nav vienalga, kas ar mani notiek – es Viņam esmu svarīga.
|
Mulders |
# Labojis Mulders: 2009.10.22 13:18:02
jo Dievam nav vienalga, kas ar mani notiek – es Viņam esmu svarīga.
Šitais ir tas, kas pieder Kristiešiem, un tas spēj palīdzēt visdziļākajā tumsā un bedrē!
Kā raksta psalmists:
73 Psalms
23 Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
24 Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
25 Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes !
26 Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!
|
retro games [14.226.64.136] |
# Iesūtīts: 2024.03.22 05:15:43
What a dazzling blog! Taking the time to read your writings was relaxing. For me, this was a book that I found to be quite enjoyable. I have it bookmarked, and I am looking forward to reading more of what it has to offer. Never stop making such a wonderful effort! retro games |
:: Pievienot komentāru
|
