Kādā brīnišķīgā dārzā auga lieliska izskata bambuss.
Dārza Kungs to mīlēja vairāk par citiem kokiem. Gadu pēc gada bambuss auga arvien varenāks un skaistāks. Bambuss saprata, ka Kungs viņu mīl un bija laimīgs.
Kādu dienu Kungs, pietuvojies savam iemīļotajam kokam saka: " Mīļais bambus’, Tu man esi nepieciešams."
Brīnišķīgais koks jūt, ka ir pienācis brīdis, kura dēļ tika radīts, atbild Kungam ar prieku: "Kungs, esmu gatavs. Dari ar mani, ko vēlies."
Kunga balss bija nopietna: "Lai tevi lietotu man jānocērt tevi."
Bambuss izbijās: "Nocirst mani, Kungs? Mani, skaistāko no kokiem šajā dārzā? Nē,lūdzu nē! Lieto tavam priekam, Kungs, bet lūdzu necērt mani!"
"Mans mīļais bambus’, turpināja Kungs, ja nevaru tevi nocirst, nevaru tevi lietot."
Dārzu piepildīja klusums svina smagumā. Pat vējš mitējās pūst.
Lēni bambuss nolieca savu brīnišķo lapu kroni un čukstēja: "Kungs, ja nevari mani lietot bez ciršanas, tad cērt!"
"Mans mīļais bambus’, teica atkal Kungs, man ne tikai tevi jānocērt, bet jānogriež arī zari un lapas."
"Apžēlojies par mani, Kungs. Tu iznīcini manu skaistumu, bet atstāj vismaz man zarus un lapas."
"Ja nevaru nogriezt, nevaru tevi lietot."
Saule apslēpa savu seju, kāds taurenītis no bailēm lidoja projām.
Trīcot un aizsmakušā balsī bambuss teica : "Kungs, griez."
"Mans mīļais bambus’, man vajag vēl vairāk no tevis, man vajag tevi sadalīt divās daļās un izņemt serdi. Ja to nevaru izdarīt, nevaru tevi lietot."
Bambuss noliecās līdz pat zemei un murmināja: "Kungs, sadali un izņem."
Tā Dārza Kungs nocirta bambusu, nogrieza zarus un lapas, sacirta divās daļās un izņēma serdi. Tad Viņš to nonesa, kur tecēja svaiga strauta ūdens, tuvumā laukiem, kas cieta no sausuma. Uzmanīgi pievienoja pie ūdens iztekas sava iemīļotā bambusa vienu pusi, otru pavērsa uz izkaltušajiem laukiem.
Svaigs,dzidrs, salds ūdens tecēja pa bambusa stumbru un sasniedza laukus.
Tika iestādīts rīss un raža ienācās brīnišķa.
Tā bambuss kļuva par lielu svētību, kaut tika nocirsts un iznīcināts.
Kad bambuss auga kā brīnišķīgi skaists koks, tas dzīvoja tikai pats sev un spoguļojās pats savā skaistumā.
Nogriezts, savainots un pārveidots, kļuva par kanālu, ko Kungs lietoja, lai darītu auglīgu Savu Valstību.
Mēs to saucam "ciešanas"...
Dievs to sauc "Tu man esi nepieciešams..."