atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Par ignācisko garīgumu
incognito
Iesūtīts: 2018.12.30 14:00:46
Parunāsim varbūt par t.s. "ignācisko garīgumu" varbūt? Atzīstos, es par to neko daudz nezinu, atskaitot dažas negatīvas atsauksmes no ebaznīcas (viņi uzskata, ka tas nav savienojams ar luterismu) un no krievu pareizticīgo garīgā semināra profesora Osipova puses (viņa lekcijās, atrodamās youtube, ir ticis norādīts, ka viņa ieskatā ignāciskās meditācijas ir dziļi maldīgs pašapmāns un tāpēc nav savienojams ar kristietību).
Iepretīm tam, pēc Ignācija sistēmas organizētas rekolekcijas ir pieejamas mūsu draudzē, nu un tie, kas tādās piedalījušies, izsakās atturēti atzinīgi, lietojot tādus izteicienus kā "nopietns pasākums". Pats diemžēl neesmu bijis.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 .
AutorsZiņas teksts
dafne
# Iesūtīts: 2019.07.03 09:09:09
MerlinsBet Luters neviena brīdī nerunā par kādu īpašu sajūtu ķeršanu,viņš runā par rūpīgu Dieva vārda apdomāšanu un apcerēšanu.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.07.03 19:56:27
Aivars

Es vadījos no pieņēmuma, ka mēs visi šeit zinām reizrēķinu un cits citam to neatprasām. Ja runa ir par pestīšanu, tad, protams, Tikai Kristus (pieņemot, ka tas ietver sevī pārējās četras “solas”). Taču, ja runa ir par kristīgu dzīvi, tad mana formula būtu “Tikai Kristus => kaut kāda komunikācija ar viņu”. Attiecību veidošana var ietvert arī “rekolekciju tehnoloģijas” jeb, latviski sakot, dažādus lūgšanu veidus. Pastāsti, kā Tev darbojas “tikai Kristus” bez nekā cita?

No savas puses es īsti neredzu, ar ko “neutilitāra” pieeja reliģiozitātei būtu pareizāka par “utilitāru”? Ar to, ka tā no ticības nevēlas nekādu ieguvumu? Štrunts par medu, ka tikai bites? Vai tā, kā savulaik ļāvās krīzes iebaidītie darbaļaudis: “Lai man nemaksā algu, ka tikai būtu darbs”? Kā tad mūsu Kungs aicināja vērtēt pēc augļiem? Varbūt tiešām būtu pārāk utilitāri un savtīgi tikai nopriecāties, ka “neatrāvies”, bet dabūji pelmeņus. Taču, padomājot dziļāk, prieka iemesls varētu attīstīties. Re, brālis Merlins ir kaut kaut ko dzīvē sapratis un palabojis savu attieksmi. Vai nav forši?

Garīgie vingrinājumi man deva daudz vairāk nekā grēkatziņu un atkarības apziņu. Es teiktu, ka Vingrinājumi man deva jaunu, gaišāku un mīļāku kristietības izjūtu. Lielāku brīvību no bailēm un dusmām. Man šī pārmaiņa ļoti patīk. Man liekas, ka kopš tā laika arī baznīcā gaisotne ir mainījusies uz labu. Varbūt mainījusies ir tikai mana uztvere, taču es nebrīnītos, ja izmaiņas būtu objektīvas. Zināms taču, ka zivs pūst no galvas. Vai meklēt tāda veida ieguvumus un par tiem pateikties ir utilitāri?

Pat Tavā piemērā par Žani ir kas patiess – ja viņš nespēj ticēt Kristum, tad lai tic kaut vai Krišnam vai Spiridonam, ja tas palīdz viņam atbrīvoties no postošām atkarībām. Ja arī neiemantos pestīšanu Kristū, vismaz šo dzīvi nodzīvos jēdzīgi. Ja nebūs pastāvīgi pilnā, varbūt kādreiz izlasīs evaņģēliju un sastaps Kristu.

Aizdomās par pašpalīdzības elkdievību es drīzāk turētu rekolekciju skeptiķus, lai gan droši vien nesaprotu, kā darbojas viņu svētdzīve. Piemēram, dafne domā, ka rakstu lasīšana un apdomāšana nedrīkst būt “īpašu sajūtu ķeršana”. Labi, pieņemsim, ka cilvēks Rakstus lasa bezjūtīgi un ar vēsu prātu izdara secinājumus. Ko tālāk? Patiesības atziņa vēl neliek rīkoties. Ja sirdī nesakustas nekāda motivācija (kas neizbēgami rada izjūtas), tad atliek prāta apņemšanās un kailais gribasspēks. Taču paļauties, ka gribasspēks palīdzēs atbrīvoties no iesakņotiem, ļauniem paradumiem un aizstāt tos ar celsmīgiem, nozīmē pielūgt savu gribasspēku un padarīt to par elku. Tas nu reiz patiešām izklausās pēc pašpalīdzības ceļa. Man saprotamāka ir mainīšanās spēka laukā starp Rūdolfa Otto aprakstītajiem reliģiskajiem pārdzīvojumiem mysterium tremendum un mysterium fascinans. Jeb, kā teica Mārtiņš Luters: “Mēs svētumu ar bailēm godājam un tomēr no tā nebēgam, bet arvien spiežamies tam tuvāk.” Es ticu, ka tur darbojas Svētais Gars.

Vai es ignāciskajā garīgumā saskatu riskus? Protams. Taču tie ir kontrolējami riski. Problēmas var rasties, ja uz uz Garīgajiem vingrinājumiem (30 dienas) kāds dodas nevis pats, bet viņu aizsūta. Sevišķi, ja tas ir kristietis ar mazu stāžu un nelielu pieredzi. Problēmas var rasties, ja vadītājs nav pienācīgi prasmīgs. Vingrinājumu laikā cilvēks var kļūt emocionāli vārīgs, iekrist neveselīgā sevis šaustīšanā un vainas vai pamestības sajūtā. Vadītājam jāprot radīt drošu vidi. Ignācijs runā par “pēckvēles” briesmām, kad cilvēks lūgšanā ir piedzīvojis pacēlumu un, būdams uz viļņa, vēlas uzreiz pieņem kādus radikālus, dzīvi mainošus lēmumus. Piemēram, doties misijā uz Afganistānu. Vadītājam tad norise ir jāievada saprātīgā un izsvērtā gultnē. Ir risks “aplauzties”, cerot, ka ikdienas dzīvē varēsi turpināt tādā pašā līmenī kā rekolekcijās. Kad tas neizdodas, var uzmākties grūtsirdība. Taču tādēļ ir programma, ko darīt pēc vingrinājumiem. Šādi riski nepiemīt īsajām rekolekcijām. Jāsāk būtu ar trīs vai četrām dienām.

Vai saredzu trūkumus? Īsti ne, tikai lietas, kas jāpielāgo mūsdienām un mūsu auditorijai. Varbūt par trūkumu var saukt to, ka rekolekcijas tiešām nav panaceja.
Aivars
# Labojis Aivars: 2019.07.03 22:27:19
Merlins
Paldies par atbildi! Manuprāt, tieši šādā veidā pastāstot par šī tipa rekolekcijām tiek noņemta arī tā nevajadzīgā aizdomu ēna, ko mēdz izprovocēt holērisku entuziastu superlatīvi. Cik nu gadījies vērot arī dafne nav racionālas dogmatikas sausiņš, bet drīzāk godīga Kristus sekotāja, kura zina arī ko nozīmē emocionāli pacēlumi un "tuksneši". Atmiņā palicis kā vēl 90os kāda sieviete (laikam no baptistu draudzes) sarunā atzinās, ka izjūt diskomfortu, kad baznīcā dzied "manī miers kā upe plūst", jo viņa neizjūtot šo mieru. Vēlāk kāds brālis traģēdijas ēnā uz vēstules romiešiem tekstu par "tiem kas Dievu mīl..." godīgi atzina, ka ar to mīlestību šobrīd ir tā kā ir. Par līdzīgām pieredzēm šķiet ir godīgi runājis gan Luters, gan Mennings, gan Jensijs u.c. arī man pašam garīgi tuvi autori, kas nav pārāk aizrāvušies ar jauneklīgi bezrūpīgu urrāpatriotisku ecclesia militans uniformēšanu, bet uzsvēruši Kristus žēlastību ievainotajiem, pagurušajiem. Kā es to esmu sapratis, tad arī Dieva mīlestību nevaram mērīt pēc "tauriņiem vēderā" un zosādas uz ciskām.
Minēji Lutera teikto par svētām bailēm un spiešanos tuvāk svētumam. Citā reizē viņš arī runāja par bēgšanu no biedējošā Deus obsconditus pie Krustāsistā Dieva. Laikam jau abos gadījumos viņš nebija vienaldzīgs pret Dieva mīlestību. Un man šķiet, ka arī dafne par šo tēmu "cepas". Es kaut kā ļoti labi saprotu, ka svētdzīve var notikt arī atšķirīgā ritmā un toņkārtā, un gluži kā ne katrs savu izredzēto mēģinās apburt ar sarkanām rozēm piestūķētu auto bagāžnieku, tā arī Kristus draudzē visiem nav obligāti jāmaršē pie "Ādamam bij septiņ dēl, visi dara tā". Varbūt tieši tādēļ tādas pēkšņas, intensīvas kampaņas (alfa kursi, villovkrīks, ignāciskās rekolekcijas, jabeca lūgšanas, sakņu dziedināšanas utt) modina daļā kristiešu aizdomīgu piesardzību, jo kā, šķiet, Tīlike pēc 2. Pasaules kara apcerēja, tad hitleriskās Vācijas "vienprātība" laikam nav tas veselīgākais modelis, uz ko Baznīcai jātiecas. Mūsu sarunu par sasietajām vistām zinu, ka atceries.
Kas attiecas uz ticības utilitāro aspektu, šķiet, Panenbergs bija tas, kas kaut kur tā arī uzsvēra, ka ja kristieti motivē ilgas pēc mūžīgās dzīvības, tad viņš ir pārāk savtīgs un neīsts krusta nesējs, un kaut kādā konferencē Tu pats arī vienu vārdabrāli kaunināji par ļaušanos `izdzīvošanas instinktam", bet godīgi sakot es iesvētāmajiem arī lūdzu noformulēt atbildi uz jautājumu: "Kāds ir tavs ieguvums no tā, ka esi kristietis?", jo īpaši pēc tam kad redzēju interviju ar kādu izbijušu mormoņu meiteni, kas stāstīja kā gadiem dzīvojusi ar domām par to, kādas ir Dieva prasības pret viņu, līdz atklāja Evaņģēliju, kur izrādās Dievam ir ko piedāvāt viņai pašai. (Protams, ka mans makabrais sarkasms par lāstekām un kontūzijām bija retorisks akords nevis mans credo)
Par to vai klimats mainījies, es būt piesardzīgs ar secinājumiem. Kopš man tā izdevība neraizēties par iecirkņa draudžu aktualitātēm, miegs ļoti uzlabojās. Bet vienlaikus daža konference un konventi pārlieku optimismu neraisa.
Par to kā "man darbojas tikai Kristus bez nekā cita" laikam jau nevarēšu smalki formulēt. Atceries to epizodi Bo Jērča grāmatā "Dieva āmurs" par mirstošo kādreizējo zolli, kura agonijā uzteica smadzeņu pieres daivas, bet aktivizējās kaut kādas atmiņas par jaunības dienu bezkaunībām? Lai cik mēs farizejiski izsmalcināti nesargātos, nepilnveidotos, necenstos visu nokontrolēt un arī sevi pasniegt, ir kāda robeža, kur paliek tikai Kristus, tikai žēlastība. Ne velti Roberts Ferārs Keipons vienā grāmatā atļaujas Evaņģēlija skandālu ilustrēt caur provokatīvu līdzību, kur laulības pārkāpēju viņa mīļākā mīl nevis tādēļ, ka viņš nebūtu draņķis, nevis tādēļ, ka viņš mīlētu savu ģimeni, nevis tādēļ, ka viņa dzīve būtu sakārtota, bet tādēļ, ka viņa viņu mīl. Nepelnīti, neloģiski, nemanipulējoši, pat varbūt mazohistiski.
Protams, "tikai Kristus" neaizstāj miegu pusdienas, kā arī elektrības rēķinus neapmaksā, bet kaut kā Evaņģēlijs tiešām šķiet daudz priecīgāka vēsts, ja kaut vai Jēzus līdzībās mēģini ieraudzīt Kristu kā Pestītāju. Nu piemēram kā Beilijs iesaka pamanīt, ka tas dullais pērļu mednieks, kas visu pārdod, lai iegūtu īpaši vērtīgu pērli, ir nevis normatīvs tev kā kristietim, bet gan ir pats Kristus, kurš nez kādēļ saredz tavu dvēseli kā dārgumu, kas vērtīgāka par visu pasauli, gatavs par to maksāt ar visu Golgātā, pat ja mums - profāniem šis azarts ir nesaprotams.
dafne
# Labojis dafne: 2019.07.04 10:32:16
MerlinsSajūtas un emocijas ir arī Rakstus studējot.Man vismaz ir.Bieži turpat pie studijām dzimst arī lūgšana.Es nezinu un nespēju izvērtēt vai ar manu svētdzīvi viss ir kārtībā,vienmēr var labāk,augstāk un tālāk.Bet ar gadiem nonāku pie secinājuma,ka es spēju arvien mazāk.Sajūtas bieži vien ir bijušas tās,kuras vedušas maldos.Tikpat labi emocijas un sajūtas var būt elks.Vai no tiem ļauniem paradumiem rekolekcijas palīdz atbrīvoties ?Un ja nepalīdz rekolekcijas?Ja tas krusts visu mūžu jānes?Var taču tā būt?
dafne
# Iesūtīts: 2019.07.06 09:56:01
Domāju,kas notiek ar cilvēku,kad viņš kādā brīdī nesaņem šīs pozitīvās emocijas,kad kādā brīdī "nestrādā "šīs te rekolekcijas?Kas notiek ar viņa kristietības izjūtu?Vai ir jāmeklē jaunas izjūtas?
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.07.06 13:00:41
dafne

Droši vien mēs vienos un tajos pašos vārdos ieliekam nedaudz atšķirīgu saturu. Es par Rakstu studēšanu saucu Bībeles lasīšanu, mēģinot tos saprast un kaut ko secināt galvenokārt ar prātu. Jūs aprakstāt norisi, kas atgādina "lectio divina" meditāciju. To jau sākumā runājām, ka rekolekcijas no ikdienas Rakstu lasīšanas un apceres atšķiras galvenokārt ar veltīto laiku. Cilvēks, kam jāiet uz darbu un ir vēl pienākumi mājās, nevar visu dienu lasīt Bībeli. Rekolekcijās tāda iespēja ir. Tas ļauj kādu domu izdomāt no sākuma līdz galam.

Ignācijs īpaši nerunā par sajūtām, bet gan par mierinājumu un pamestību. Mierinājums var izpausties dažādi – kā prieks, kā bēdas, kā atziņa. Mierinājumu pazīst pēc tā, ka tas tuvina Dievam un palīdz viņu mīlēt. Pamestība ir stāvoklis, kurā cilvēks vairāk saklausa ļauno garu balsis, kas saka, ka Dievs ir tāls, tevī neieinteresēts un vīlies, ka tu esi pārāk slikts, lai Dievs tevi uzlūkotu utt. Pamestību raksturo izmisums, apātija, gara sausums u.tml. Rekolekcijās (arī ikdienā) cilvēks mēdz piedzīvot kā vienu, tā otru. Mēdz gadīties piedzīvot tikai sausumu. Palīdzēt pamestībā ir viens no vadītāja uzdevumiem. Taču mierinājums ir dāvana un, ja Dievs neierodas uz lūgšanu, tur neko nevar darīt ne vadītājs, ne pats dalībnieks. Cilvēks, kurš ir pazīstams ar rekolekcijām, mēģinās arī no tā gūt kādu atziņu un pēc gada brauks atkal.

Par to, ka svētdzīve ir kārtībā, manuprāt visvairāk liecina regularitāte. Ja cilvēks katru dienu lūdz un lasa rakstus, ja piedalās dievkalpojumos, iet pie grēksūdzes un dievgalda, tad ir labs iemesls domāt, ka viņa svētdzīve turas uz sliedēm. Pilnus garīgos vingrinājumus veic salīdzinoši nedaudzi un lielākā daļa no viņiem vienreiz mūžā. Uz nedēļas nogales vai 8-10 dienu rekolekcijām var doties biežāk, piemēram, reizi gadā. Taču rekolekcijas neaizstāj regulāru svētdzīvi. Ja kāds lūdz un lasa rakstus tikai rekolekcijās, tad gan kaut kas nav kārtībā. Rekolekcijas ir labs iekšējās dzīves kopšanas līdzeklis, taču tas nav nepieciešams pestīšanai, bet gan nāk palīgā ikdienas svētdzīvei.
dafne
# Labojis dafne: 2019.07.07 10:22:59
Merlinsvai meditācija notiek bez prāta?

Mani samulsināja "ja Dievs neierodas uz lūgšanu,tur neko nevar darīt..."Piedodiet,bet izklausās,ka jūs rekolekcijās mēģināt tā kā Dievu izsaukt vai pierunāt atnākt un piedalīties sarunā.Vai Dievs kaut kur aizgājis?
Merlins
# Iesūtīts: 2019.07.10 17:47:09
dafne

Meditācijā mēģina iztikt bez prātošanas, īpaši jau bez prātuļošanas. Meditācijā cilvēks noskaņojas saņemt, uztvert.

Ignācisko rekolekciju kontemplatīvais vadīšanas modelis, kuru lieto arī pie mums, paredz, ka vadītājs savam pavadāmajam nesniedz pamācības vai padomus, nerisina viaņa problēmas un neuzņemas atbildību par viņa dzīvi. Kā teica Ignācijs, nekas no tā, ko vadītājs var pateikt, nav tik vērtīgs, kā tas, ko cilvēks pats atklāj sarunā ar Dievu. Svarīgākais ir tas, ka Dievs pats runā ar savu radījumu. Savā ziņā var teikt, ka meditācijas stundā Dievs "ierodas", lai ar lūdzēju sarunātos. Protams, tas ir tikai tāds izteiksmes veids. Dievs ir visuresošs. Ja Dievs neatsaucas un nerunā, tad ne lūdzējs, ne vadītājs tur neko nevar darīt. Tad var teikt, ka Dievs "neierodas". Taču, kā jau teicu, tas ir tikai izteiksmes veids.
dafne
# Labojis dafne: 2019.07.14 15:41:30
Merlinstad jau drīzāk cilvēks" nesadzird"Dievu nevis Dievs "neierodas",jo Dievs jau ir un ir runājis.
Vai ir pieejami kaut kādi materiāli kuros var redzēt šo rekolekciju procesu?
incognito
# Iesūtīts: 2019.08.03 11:50:04
Gribēju pastāstīt, ka vakar atgriezos no piedošanas rekolekcijām, ko organizēja Labā samārieša apvienība. Par ilglaicīgu iespaidu vēl neko nevaru pastāstīt: dalībnieki tikām aicināti atstāt kādu mēnesi, lai var izaugt tas, kas rekolekciju laikā iesēts. Bet ko es varu, ir atzīmēt, ka manuprāt Aivaram bija taisnība, pieminot Ignācija militāro pagātni; lai arī šo specifisko rekolekciju ieviesējs nav pats Ignācijs, domāju, no viņa nāk rūpīga stratēģiska plānošana lūgšanu par Rakstiem tēmu un lūdzamo žēlastību izvēlē.
Mans kopiespaids ir, ka, lai arī rekolekcijas nevar aizstāt regulāru lūgšanu dzīvi, šādi intensīvi notikumi varētu būt gluži noderīgi, teiksim, reizi gadā. Sevišķi, ja gadās, ka aiz ikdienas notikumu plūsmas vairs nespējam saskatīt Kristu, ir gluži noderīgi uzkāpt kokā, kā līdzīgā situācijā reiz izdarīja muitnieks Zakhejs.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.08.05 23:41:23
incognito
Redzi, es jau nesaku, ka ir slikti mēģināt organizēt savu lūgšanu dzīvi, bet apstrīdu dažu vēlmi komandēt Dievu
Kaut kas tavā tvītā mani gan dara aizdomīgu
Tādēļ neizvērsīšu šoreiz savu polemiku ar merlinu par šīs prakses objetktivitāti, bet vēlēšu Tev Dieva svētību un vadību
dafne
# Labojis dafne: 2019.08.06 10:49:17
incognito"kokā var kāpt "katru svētdienu,citās baznīcās pat 2reizes nedēļā.Tur var ne tikai saskatīt Kristu,bet arī sadzirdēt.
Tās ir par ko es cepos,ka vienkārši dievkalpojums vairs neskaitās nekas.Vajag ko īpašu ,lai augtu.Bet kāpēc?

Dievkalpojums ir tā vieta un laiks kurā pierimt.Labi,ja Dievkalpojumā pašam ir jākalpo,tā ir cita lieta,bet vairumam mums taču tā nav.Tāpat ir citas visādas aktivitātes draudzes ietvaros.
Un ja Tu aizbrauc reizi gadā.Kas no tā?Tāpat ir vajadzīga regularitāte,lai kaut kādi garīgi procesi cilvēkā notiktu(ja jau uzskata,ka tas ir "dziļāk"
incognito
# Iesūtīts: 2019.08.06 13:29:51
Aivars
Paldies.
dafne
Man liekas, cilvēki ir dažādi un dažādas ir viņu gara dzīves nepieciešamības. Rekolekcijas varbūt nav "dziļāk", bet drīzāk "intensīvāk", galvenokārt tāpēc, ka tam tiek veltīts ilgāks laiks. Dievkalpojums ilgst, teiksim, 2 stundas, rekolekcijas - vismaz vairākas dienas. Domāju , ka Dievkalpojuma un rekolekciju pretnostatījums visticamāk ir viltus pretnostatījums, t.i. - tās nav nepieciešami pretnostatāmas lietas.
dafne
# Labojis dafne: 2019.08.17 08:57:16
incognitoMan patiešām neliekas,ka garīgo izaugsmi var mērīt pēc laika ko pavadi dievkalpojumā vai rekolekcijas.Tāpat,attiecībās...ja sieva ar vīru pavada kopā vienu vai 2 dienas mēnesī vai gadā,bet pārējā laikā pavirši...aizbildinoties ar darbu vai ko citu,tādas attiecības ar laiku izjūk.Ja rekolekcijas cilvēkam palīdz,atjaunot šīs ikdienas attiecības ar Dievu ir Ok.
IntaS
# Iesūtīts: 2019.08.22 14:34:20
Paldies par šo tēmu! Ieguvu daudz sev interesējošas informācijas. Gribētu izmantot iespēju pabūt rekolekcijās.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 .

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 46 , pavisam kopa bijuši: 499