atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Par ignācisko garīgumu
incognito
Iesūtīts: 2018.12.30 14:00:46
Parunāsim varbūt par t.s. "ignācisko garīgumu" varbūt? Atzīstos, es par to neko daudz nezinu, atskaitot dažas negatīvas atsauksmes no ebaznīcas (viņi uzskata, ka tas nav savienojams ar luterismu) un no krievu pareizticīgo garīgā semināra profesora Osipova puses (viņa lekcijās, atrodamās youtube, ir ticis norādīts, ka viņa ieskatā ignāciskās meditācijas ir dziļi maldīgs pašapmāns un tāpēc nav savienojams ar kristietību).
Iepretīm tam, pēc Ignācija sistēmas organizētas rekolekcijas ir pieejamas mūsu draudzē, nu un tie, kas tādās piedalījušies, izsakās atturēti atzinīgi, lietojot tādus izteicienus kā "nopietns pasākums". Pats diemžēl neesmu bijis.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
incognito
# Labojis incognito: 2019.03.13 16:47:33
Ignācijs un Luters bija laikabiedri. Jā, jezuītu ordenis bija daļa no katoļu baznīcas atbildes reformācijas izaicinājumiem, viņi bija diezgan sekmīgi katoliskās kristietības izpratnes izplatītāji. Es biju izbrīnīts uzzinot, ka reformācijas rezultātā 17.gs. sākumā Polijas - Lietuvas valsts faktiski bija protestantu kristietības izpratnes pārņemta, nu un tieši jezuīti to palīdzēja atgriezt atpakaļ katoļu baznīcā. Visnotaļ mierīgā veidā, būvēdami skolas. Ar inkvizīciju, man šķiet, vairāk saistās cits katoļu ordenis, dominikāņi.
incognito
# Labojis incognito: 2019.03.13 17:13:24
Bet es saprotu arī, ka baža ir cita - vai cilvēks, praktizēdams katoļu praksi, pats nekļūst lēnām par katoli.Esmu dzirdējis, ka doktrināru attšķirību starp luterāņiem un katoļiem gandrīz vairs neesot - jautājumā par taisnošanu ticībā esot panākta vienprātība. Kas ir palicis atšķirīgs, pāvesta vadība un lūgšana pēc svēto aizlūgšanām, man liekas mazsvarīgs (kaut arī esmu drošs, kārtīgam katolim pāvesta vadības jautājums mazsvarīgs vis neliksies).
Aivars
# Iesūtīts: 2019.03.17 21:52:49
incognito
Ja izdodas palasīt, nemaksājot bargu cenu, iesaku papētīt Eberhard Jungel "Justification: The Heart of the Christian Faith" - neērta gan daudziem `mūsdienīgiem" luterāņiem gan katoļiem.
Taču ļoti bibliska un pārdomas rosinoša.
Katrā ziņā tajā nav ne smakas no vulgārokomēnisma, ko Ziedonis aprakstīja reiz vārdiem : "lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks!"
dafne
# Labojis dafne: 2019.03.18 11:49:27
incognitonemam pašu vienkāršāko-celibāts.Pirmā acīs lecošā atšķirība.Pat īpaši neiedziļinoties.Otrs,tas ka Vatikāns slēpj un aizstāv savus "garīgos tēvus",izdod bukletus..nevis reali soda par bērnu izmantošanu.Un pāvests var izdot tur 100 grāmatas par maigu un spēcīgu mīlestību ...cilvēki nav muļķi.Ja nemaldos vatikāns pat luteraniem uzlukto lāstu nav atcēlis.Viss,kas pašlaik notiek ir tikai teātris
dafne
# Labojis dafne: 2019.03.18 12:11:13
incognitoun ja par mācības jautājumiem..vai tiešām RKB Dieva Vārds ir vienīgā autoritāte(kaut gan arī LELB kādiem mācītiem vīriem var jautāt to pašu).Luterāņi vismaz lidz šim nav atzinuši pāvestu kā Kristus vietnieku(kāpēc gan pēkšņi luterāni LELB vinam izrāda tādu cieņu,kas pienāktos tikai Kristum)Katoļu mācība par Mariju vispār ir sagrozīts Dieva Vārds,kas pierāda to,ka RKB ir vienaldziga Rakstos paustā patiesība.(Un ko es dzirdu..luterāņu mācītāji lūdz Mariju).Tads stulbums man šķiet,ka nav pieredzets visa LELB vēsturē.
incognito
# Labojis incognito: 2019.04.01 08:59:58
Dafne ,
celibāts katoļiem ir tāds ieradums. Nezinu, kāpēc viņi pie tā turas tik cieši, kad satikšu kādu zinošu katoli, pavaicāšu.Es vismaz nespēju tur saskatīt neko citu kā vien mēģinājumu panākt, lai baznīcas nepārvēršas par dinastisku padarīšanu, kad pusoficiālā līmenī priesteru amats būtu dzimtu "īpašums" un tiktu nodots no tēva dēlam paaudzēs.
Pedofīlijas slēpšana, protams, ir kļūda. Un katoļi nav vienīgie cilvēki, kas kļūdās.
Bet es grbu pastāstīt, ka mūsu draudzē nupat bija alfakursa nedēļas nogale, kad mēs tradicionāli izbraucam ārpus Rīgas, lai pavadītu dažas dienas intensīvā veidā, runājot, domājot un lūdzot. Nu un svētdienas dievkalpojumu mēs nosvinējām katoļu baznīcā, jo tuvākā luterāņu baznīca bija patālu. Un esmu diezgan pārliecināts, ka viņi nejutīsies spiesti pēc tam baznīcu atkārtoti iesvētīt. Kas man nudien šķiet labi. Protams, Latvija ir ļoti izdevīga vieta katoļu - protestantu dialogam - caur mūsu valsti iet robeža starp luterānismu un katolicismu, kā arī starp rietumu un austrumu kristietību.
dafne
# Iesūtīts: 2019.04.01 16:39:02
incognitonekā personīga pret katoļiem,man patīk viņu varenie dievnami un daudz "mājīgāk" tomēr jūtos tādās valstīs kurās krusti un Marijas statujas uz katra stūra,nekā tur,kur dievnami vispār ir ciet.Vairāk gan runāju par tām nozīmīgām atšķirībām kas mūs šķir tieši mācību jautājumos.
incognito
# Labojis incognito: 2019.04.05 09:07:46
dafne
Ir tāda jauka līdzība par lielākajām konfesijām, ka katoļi ir kā apustulis Pēteris - labi organizatori, karstasinīgi, aizrautīgi un tāpēc nereti kļūdošies, pareizticīgie - kā apustulis Jānis - vērsti uz pārdomāšanu un svētdzīvi; protestanti - kā apustulis Pāvils - rosīgi, līdzšinējos ieskatus apšauboši, enerģiski misionāri.
Un kristīgo ticību jau saņēma un nodeva tālāk visi apustuļi.
dafne
# Iesūtīts: 2019.04.11 09:10:21
incognitojā,bet apustuļi sludināja Kristu..tikai un vienīgi.Tie nemeklēja mistisku garīgumu,kas tik sajauc cilvēkiem galvas.Tie gāja un sludināja Dieva Vārdu.Lai kādi bija apustuļi savā raksturā vai dzīves pieredzē,tos vienoja Kristus.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.06 19:12:10
“Ignāciskais garīgums” ir apzīmējums kristīgajai praksei, kas ir izaugusi no un ap Lojolas Ignācija “Garīgajiem vingrinājumiem”. Parasti ar to saprot 3 -10 dienu rekolekcijas reizi gadā un zināma veida lūgšanas ikdienā. Pats Ignācijs Vingrinājumus apraksta šādi:“Par garīgajiem vingrinājumiem ir saucams ikkatrs veids, kā izmeklēt sirdsapziņu, meditēt, kontemplēt, lūgties balsī vai domās, un arī citas garīgas darbības saskaņā ar tālāk minēto, – jo, kā pastaiga, iešana un skriešana ir uzskatāmi par fiziskiem vingrinājumiem, tā par garīgajiem vingrinājumiem sauc visus paņēmienus, kā sagatavot un noskaņot dvēseli, lai atbrīvotos no [Dieva gribai] nepakārtotām tieksmēm un lai pēc tam, kad tās ir atmestas, meklētu un atrastu Dieva gribu savā dzīves virzībā dvēseles glābšanai par labu.”

Ignācijs nebija militārists. Lielāko daļu pasaulīgās dzīves viņš drīzāk bija klerks – tāds kā karaliskā mantziņa sekretārs. Taču, būdams spāņu idalgo, viņš bija arī bruņinieks un piedalījās dažās kaujās – līdzīgi Asīzes Franciskam. Tie kas viņu tiešām ir “dziļāk iepazinuši un analizējuši”, Ignāciju raksturo tā:

“Ignācijam ir neatlaidīga un efektīva organizatora un menedžera slava. Ja viņš kā jezuītu ģenerālis tiešām tāds bija, tad pret savu gribu un dabu. Savā dvēselē un raksturā viņš bija pārsteidzoši līdzīgs Asīzes Franciskam: romantiķis un mistiķis, kas izvēlējies būt ubags Kristus dēļ. Svētceļnieks, kurš visā vienkāršībā sludināja evaņģēliju katram, kuru satika un bija priecīgs izturēt grūtības, panest pazemojumus, pārciest briesmas un būt reāli nabadzīgs kopā ar nabadzīgo Kristu. Cilvēks, kuram draudēja aklums mīlestības un prieka asaru dēļ, kuras viņš nespēja savaldīt, kontemplējot Dieva skaistumu un mīlestību. Galēji nesavtīgs cilvēks, kurš bija spējīgs uz stingrību, ja patiesa laipnība to prasīja, taču citādi maigs un pilns prieka.” (Jules Toner, “Discernment of Spirits”) Man liekas, ka identificēt kristieti un svēto ar to, kas viņš bja pirms atgriešanās, nozīmē noniecināt Dieva darba nozīmību. Labāk jau mēģināsim “iedziļināties un analizēt”, kādas sekas izraisa tas, kas mēs katrs pats bijām, pirms ieticējām.

“Ignāciskajā garīgumā” visvairāk lieto trīs veida lūgšanas – “dievišķo lasīšanu”, iztēles kontemplāciju un izvērtes lūgšanu. Jāpiekrīt Aivaram, ka neviena no tām nav kaut kas tāds, ko gluži intuitīvi nedarītu ikviens praktizējošs kristietis. Atšķirība ir pirmkārt ieguldītajā laikā, pūlēs un intensitātē. Ignāciskajās rekolekcijās cilvēks lūgšanās un Rakstu apcerē pavada 5-7 stundas dienā un arī starplaikos pārdomā piedzīvoto. Tam ir iespaids - tāpat kā klavierspēle ir atkarīga no vingrināšanās daudzuma un nopietnības. Otrkārt, ignāciskās rekolekcijas no katra kristieša personīgā garīguma atšķiras ar to, ka lūgšanās piedzīvoto pārrunā ar apmācītu un pieredzējušu garīgo vadītāju. Treškārt – konkrēti Garīgie vingrinājumi - atšķiras ar savu izkārtojumu un loģiku. Vingrinājumu veicējs 30 dienās iziet cauri četriem lieliem tematiem (grēknožēla un atgriešanās, sekošana Jēzum, Kristus ciešanas, Augšāmcelšanās) un sasniedz lielāku brīvību pieņemt lēmumu. Ignācija laikabiedrim tas parasti bija lēmums vai nu izškirties pievienoties Jēzus sadraudzībai, vai arī turpināt būt kristietim laicīgā dzīvē. Taču tiem, kas nekļuva (nekļūst) par jezuītiem, tas palīdz atjaunot viņu garīgo dzīvi un izvēlēties vairāk pagodināt Dievu un labāk viņam kalpot. Tas rāda, ka Garīgie vingrinājumi gan ir bijis līdzeklis cilvēkam noskaidrot savu aicinājumu, kļūt vai nekļūt par jezuītu, taču tie ir domāti ir tiem, kas nav jezuīti. Šī iemesla dēļ vingrinājumus mūsdienās veic visdažādākie cilvēki no dažādām konfesijām, no kuriem tikai neliela daļa domā par pievienošanos Jēzus Sadraudzībai.

Nezinu, cik pamatoti ir raizēties, ka tie, kas ir piedzīvojuši rekolekciju augli, iedomājas sevi augstākus par vienkāršajiem grēciniekiem. Iespējams, ka viņu entuziasmu par jaunatklāto garīgo ceļu var nolasīt kā pašpaaugstināšanos. Iespējams, ka kādi iekarst, aizstāvot atrasto pērli pret mazinformētiem, noniecinošiem vērtējumiem. Taču Garīgajos vingrinājumos cilvēks tik dziļi ielūkojas savā grēcīgumā, ka tas drīzāk vada uz pazemību. Vingrinājumu veicēji bieži jūt iekšēju mudinājumu izsūdzēt grēkus par visu dzīvi. Tiesa, lepnības un pašpaaugstināšanās briesmas uzglūn katram, taču tās tiklab piemeklē arī tos, kas joprojām seko Sv. Rakstos teiktajam kā vienīgajai drošajai atklāsmei. Starp citu, ignāciskais garīgums viscaur balstās uz Sv. Rakstu lasīšanu un apceri.

Gribētos jau, ka cilvēki publiskus vērtējumus izteiktu iedziļinājušies un analizējuši. Nojaušu, ka pieminētā analīze par “Dieva redzēšanu vaigā” un nonākšanu “citā līmenī” ir veikta, diskutējot feisbuka komentāros. Taču diskusijas feisbukā un pat vingrinājumu grāmatiņas izlasīšana nevienu nepadara par ekspertu. Lasīju šo diskusiju, zinu, ko kritizētais “rekolekciju fans” teica par Kunga skatīšanu vaigā un galvenajos vilcienos saprotu, ko viņš ar to domāja, jo daudz ar viņu par to tiku runājis. No Dieva klātbūtnes piedzīvojuma, kādu daudzi gūst Bībeli lasot un lūdzoties, tas atšķiras galvenokārt ar intensitāti un dziļumu, kas nāk no veltītā laika un uzmanības. To tiešām var izjust kā lūgšanas atvēršanos jaunā līmenī. Atjaunotās attiecības ar Jēzu un viņa tuvāku iepazīšanu var piedzīvot kā skatīšanu vaigā. To nevienam nevajadzētu ņemt ļaunā. Pareizticīgā profesora izteikumi nepārsteidz, jo pravoslavu skeptiskā attieksme pret Ignācija vingrinājumiem ir vispārzināma. Ja viņa vārdus tomēr gribam pieņemt par patiesības mērauklu, tad jāatceras, ka protestantismu pareizticībā uzskata par vēl lielākiem maldiem. Es drusku skeptiski raugos uz to, ka ignāciskās rekolekcijas kompetentā vadībā vestu uz maldiem. Tās neattīsta jaunas mācības, bet tikai vairo mīlestību uz Kristu. Savukārt mīlestība uz viņu iedveš dzīvību pareizajā doktrīnā.

Kāpēc daudzās protestantu baznīcās Lieto tieši ignācisko garīgumu? Tādēļ, ka tas ir ļoti evaņģēlisks pēc satura un tam ir pamatīgi izstrādāta un noslīpēta metode, literatūra, apmācību iespējas, utt. Kādēļ gan izgudrot riteni par jaunu?

dafne
# Labojis dafne: 2019.05.09 12:24:09
Merlinstās jau jauki,ja ir bijusi tā iespēja kādam Ignāciju iepazīt tuvāk,man diemžēl ir tikai tā informācija,kas lasāma vēstures aprakstos un interneta dzīlēs.Un tur rakstīts,ka Ignācijs ir bijis karavīrs un kājas savainojuma dēļ sācis vairāk lasīt un interesēties par Jēzu.

Man radās jautājums...vai apmeklējot baznīcu,Bībeles stundas..personīgos pārdomu brīžus un lūgšanas cilvēks var noskaidrot Dieva gribu savā dzīvē?Vai Dieva Vārds ir pietiekoši spēcīgs,lai uzrādītu grēkus un vestu pie grēka atziņas?Kas tāds ir pieejams rekolekcijas,kas nav pieejams luterāņu baznīcā?
Īsāk,kāpēc nepietiek ar Dievkalpojumu un to aicinājumu kurā jau esi?



Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.09 23:40:38
dafne No vēstures aprakstiem par Ignācija dzīvi kā vienu no nopietnākajiem varu ieteikt "Alone and on Foot, Ignatius of Loyola" by Brian Grogan. Tā ir saīsināta versija starptautiski atzītajai Ignācija biogrāfijai, ko 16. gs. sarakstīja renesanses laika spāņu vēsturnieks Tellechea Idigoras. Tajā ir nepārprotami teikts: “Although Ignatius was adept in handling a sword when necessity called for it, he was not formally a soldier. (Lai gan Ignācijs prata veikli rīkoties ar zobenu, kad vajadzība spieda, formāli viņš nebija karavīrs.)” [25.lpp] Iņigo Lopess, vēlāk Ignācijs, bija tāds kā pāžs Spānijas un vēlāk Navarras galmā. Viņš tiešām piedalījās kaujā, aizstāvot Pamplonas pilsētu pret frančiem, un lielgabala lode sadragāja viņam kāju. 8 mēnešus atlabstot gultas režīmā, viņš lasīja svēto dzīves aprakstus un ievērojamo Saksijas Ludolfa darbu “Kristus dzīve”. Tas viņu noveda pie pilnīgas veltīšanās Dievam.

Atbildot uz jautājumu: “Kas tāds ir pieejams rekolekcijās, kas nav pieejams luterāņu baznīcā?” – man jāprecizē, ka mēs runājam par rekolekcijām, kas notiek luterāņu baznīcā un kuras vada luterāņu garīgie līdzgaitnieki. Tajās nenotiek nekas tāds, kas kaut kādā mērā nebūtu piedzīvojams ikdienas Rakstu lasīšanā, personīgās lūgšanās un pārdomās vai draudzes dievkalpojumos. Atšķirība ir piedzīvojuma dziļumā un intensitātē, kas savukārt izriet no ieguldītā laika un sakopotās uzmanības. Arī no prasmīgas pavadības, kas palīdz pūles pielikt tur, kur tās nes vislielāko labumu. Garīgie Vingrinājumi pat aktīviem kristiešiem mēdz būt acis atdaroša un dzīvi izmainoša pieredze.

“Kāpēc nepietiek ar Dievkalpojumu un to aicinājumu, kurā jau esi” - manuprāt, tas ir nepareizi uzdots jautājums. Drīzāk būtu jājautā, kādēļ lai kristietis, kurš tiecas uz izaugsmi, nelietotu tik lielisku līdzekli kā rekolekcijas, ja tādas viņa baznīcā ir pieejamas?
Aivars
# Labojis Aivars: 2019.05.13 14:36:27
Man liekas, ka identificēt kristieti un svēto ar to, kas viņš bja pirms atgriešanās, nozīmē noniecināt Dieva darba nozīmību.

Interesanti ka dažs te vārdus kristietis un svētais nošķir nevis lieto kā sinonīmus.
Un interesanti, ka "nemilitārista" ĢENERĀĻA Lojolas ideja par reliģiska ordeņa organizēšanu tiek pielīdzināta situācijai, kur pagāns top jauns radījums Kristū.

Nudien interesanti.
Vai tad Ignācijas bija kāds muhamedānis nevis Romas baznīcas dēls, kad dažā kaujā pabakstīja savus tuvākos ar ierocim līdzīgu priekšmetu?

Luters jau arī dažu diezgan mistisku pieredzi piedzīvojam, bet vai tās saucamas kā `atgriešanās`?

Un par to bagāžu... Pieņemu, ka Luters nebūtu studējis juristos, bet devis zvērestu imperatoram kā bruņinieks, viņš arī nebūtu "tik ļoti cepies" par Bauslību, bet drīzāk nodibinātu kārtējo pestīšanas armiju, vai ne tā?

Nedomāju, ka ir jēgpilni ignorēt cilvēka personību un bagāžu, ja reiz pat Bībelē redzam, ka Dāvida ticībā un retorikā ir gana DNS, bet Pētera - zvejnieka DNS, savukārt Pāvila - rabīna DNS kods.


incognito
# Labojis incognito: 2019.05.20 07:43:36
Aivar , Praepositus Generalis, jezuītu ordeņa vadītāja titulis, jau nav militāras izcelsmes titulis, šķiet (tā saka Vikipēdija).
Merlin , paldies par ienākšanu šajā diskusijā. Pirms tam tā sāka atgādināt smalko strīdu par to, cik eņģeļu var apsēsties uz adatas smailes, jo mēģinājām runāt par to, par ko mums ir ļoti neskaidrs priekšstats.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.05.21 15:09:56
incognito
Burtiskā nozīmē tas nav militārs tituls, taču 16. gs. ir laiks, kas šis termins nostiprinās militārajos rangos.
Un kas attiecas uz Lojolu, tad vīrs, kurš svētceļojumā uz Jeruzālemi, pēc tam, kad nakti lūdzies melnās Madonnas priekšā, atstāj savu zobenu un tuteni... nu tas kaut ko pasaka par to, cik tomēr šie ieroči viņam bija simboliski paša identitātei

bet es nudien negribētu te diži izvērst atsevšķu blakustēmu
dafne
# Labojis dafne: 2019.05.23 14:11:46
Merlinstad sanāk,ka dievkalpojumā Kristu satieku nedaudz,bet rekolekcijas pilnībā,jo varu veltīt visu laiku un uzmanību.Kārtīgi iztēloties,uzvandīt dūņas,izsūdzēt grēkus utt.Tāda kā terapija.Bet nu dievkalpojumā jau tā tikai.Ieskrien un izskrien.
Manās acīs diemžēl tā tas izskatās.Ir vajadzīgi kādi īpaši vingrinājumi,lai būtu garīgāks.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.23 18:33:29
Aivars Dažās protestantu tradīcijās ir pieņemts liecināt. Liecība vienmēr ir būvēta kā “pirms un pēc” . Piemēram: “Jaunībā es daudz dzēru, izlaidīgi dzīvoju, ārstējos no venēriskajām slimībām, zagu un nonācu cietumā. Tur es lasīju Bībeli un Dievs mani spēcīgi uzrunāja. Mana dzīve pilnīgi mainījās. Es iznācu brīvībā, izstudēju teoloģiju, izmācījos par ārstu un četrdesmit gadus kalpoju par misionāru Āfrikā. Es uzcēlu baznīcu, sludināju un kristīju. Es izveidoju slimnīcu, ārstēju slimniekus, vakcinēju bērnus. Islamisti mani nolaupīja, es pārcietu nāves briesmas, taču atgriezos pie saviem ļaudīm.” Var šādu liecību noklausīties un paturēt atmiņā tikai vienu – tas cilvēks ir izvirtulis, dzērājs un zaglis. Vai – Ignācijs ir militārists. Tas nekas, ka pats viņš savā autobiogrāfijā galminieka dzīves posmu sauc par tukšu un nevērtīgu un simboliski nolika savu zobenu pie Monserratas melnās madonnas statujas tādēļ, ka uz visiem laikiem atteicās gan no tā, gan no bruņinieka dzīves. Tev galvenais šķiet tas, ka viņam reiz bija tutenis. Var pieiet arī tā. Man par Ignāciju daudz vairāk pasaka tas, ka viņš ar savu klibo kāju bija gatavs dejot basku tautasdejas mirstošam zemniekam, lai viņu iepriecinātu. Un zemnieks atveseļojās.

Jā, dažās savās lūgšanās un meditāciju norādījumos ignācijs lieto priekšstatus par Kristu kā karali, kurš aicina zem sava karoga vai debesu valstību iztēlojas kā valdnieka galmu. Taču, ja jau uzstājam uz vārdu jēgas precīzu izprašanu, tad “militārists” atbilstu latviskajam “karavadonis”. Ignācijs tāds nebija. Dāvids gan bija un palika līdz mūža galam. Ja no tā automātiski izrietētu kādas bīstamas sekas, tad no mūsu dievbijības vispirms vajadzētu izravēt Dāvida psalmus, citādi iznāk, ka odus izkāšam un kamieļus aprijam.

Taču pat ja Ignācijam patiešām saglābājās kāda bruņinieciskuma DNS, tad kādas ir tās “izrietošās sekas”? No sarunām būtu vairāk labuma un skaidrības, ja mēs pievērstos tam, kas tieši Garīgajos Vingrinājumos varētu būt slikts vai aplams. Argumentēšana ar pieņēmumiem par lietām, kuras turklāt piederēja Iņigo Lopesa nevis Lojolas Ignācija dzīvei, ir tāda cīnīšanās ar ēnām un saules zaķīšiem.

dafne jāatzīst, ka arī manās acīs izskatās līdzīgi - tikai bez tā sarkastiskā toņa. Rekolekcijas parasti ir daudz plašāks un dziļāks ticības notikums nekā piedalīšanās vienā svētdienas dievkalpojumā. Tas izriet nevis no tā, ka dievkalpojumā Kristus būtu klāt mazāk. Mēs esam klāt mazāk. Starp citu, rekolekcijās dievkalpojumi notiek katru dienu. Kad nu tas ir noskaidrots un pateikts, pret to var attiekties divējādi. Var aizvainoties un sapūsties par to, ka kaut kur ir atrodams kas vairāk nekā līdz šim meklēju es, un var arī nopriecāties par tādu atklājumu un izmantot rekolekciju iespējas savam labumam un izaugsmei.
incognito
# Iesūtīts: 2019.05.24 08:27:12
Khem, man liekas šaubīga iztēles lietošana. Jo, cītīgi iztēlojotisafantazējoties, cilvēks var sevi novest līdz domu stāvoklim, kam vairs nav īsti sakara ar realitāti.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.24 11:35:34
incognito Iztēle ir viena no dvēseles spējām, līdzīgi prātam, gribai vai atmiņai. Katra no tām var maldīties, taču, ja Dievs spēj auglīgi lietot mūsu prātu, gribu vai atmiņu, tad nav iemesla domāt, ka viņš nespētu lietot arī iztēli. Bez tam, lūdzējs savu pieredzi pārrunā ar vadītāju, kas palīdz neapmaldīties. Varbūt šis klips dos drusku konkrētāku priekšstatu par to, kā tas notiek:

https://www.youtube.com/watch?v=6CI4YjQEijI
Aivars
# Iesūtīts: 2019.05.24 18:37:00
Merlins
Pašam neliekas, ka izmisīgi manipulē?
Jauki, ka tev liekas, ka tu zini, kas man liekas svarīgākais
Vai tik nav tā, ka nevis man bet tev pašam ir problēmas ar to, ka Dāvids, Ignācijs vai Iņigo kaut kādā pakāpē izprata sevi kā militārpersonas?
Vai es kaut kur teicu, ka tieši tādēļ no tā izriet kādas obligāti bīstamas sekas?
Taču Lojolas domāšanu tas acīmredzot iespaidoja, ja VIŅAM PAŠAM bija svarīgi simboliski upurēt tieši ieročus, nevis kaut ko citu.
Protams, var jau izvēlēties to izslēgt no redzesloka un priecāties par jūsmīgu hagiogrāfu sauleszaķīšiem
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 46 , pavisam kopa bijuši: 499