LELB :: Diskusijas :: Par kristīgu dzīvi

Diskusijas

Par kristīgu dzīvi

Par ignācisko garīgumu

incognito

Iesūtīts: 2018.12.30 14:00:46

Parunāsim varbūt par t.s. "ignācisko garīgumu" varbūt? Atzīstos, es par to neko daudz nezinu, atskaitot dažas negatīvas atsauksmes no ebaznīcas (viņi uzskata, ka tas nav savienojams ar luterismu) un no krievu pareizticīgo garīgā semināra profesora Osipova puses (viņa lekcijās, atrodamās youtube, ir ticis norādīts, ka viņa ieskatā ignāciskās meditācijas ir dziļi maldīgs pašapmāns un tāpēc nav savienojams ar kristietību).
Iepretīm tam, pēc Ignācija sistēmas organizētas rekolekcijas ir pieejamas mūsu draudzē, nu un tie, kas tādās piedalījušies, izsakās atturēti atzinīgi, lietojot tādus izteicienus kā "nopietns pasākums". Pats diemžēl neesmu bijis.

incognito

# Iesūtīts: 2018.12.30 14:16:49

parunāsim?

dafne

# Iesūtīts: 2019.01.07 15:32:19

Nopietni tas sāk palikt,ja ignāciskā garīguma praktizētāji sāk citus uzskatīt par mazāk garīgiem vai nenobriedušiem.Nopietni tas ir ja to liek praktizēt mācītājiem..luterāņu mācītājiem,bet es ceru,ka tā nenotiek.Nopietni tas ir,ja šī prakse nostājas Kristus vieta,tad tas ir tāds pats elks kā visi citi.Nopietni tas ir,ja Dievu sāk meklēt sajūtās un pārāk sāk tajās ieklausīties.

dafne

# Iesūtīts: 2019.01.07 15:48:24

Es vel gaidu atbildi no kāda luterāņu mācītāja par šo tēmu,jo aizskāru to feisbukā,kad tur cepās par Rubeni.JO..vel arvien nesaprotu iemeslu,kapec viena "gariguma praktizētājam"ir no LELB jāaiziet,bet atkal kāds cits"garīgums"ir jāvelk pa visām šķirbām iekšā LELB.

Aivars

# Iesūtīts: 2019.01.07 23:49:24

No vienas puses, dzirdot atstāstus par ignāciskajām meditācijām kā iztēlošanos, ka esi konkrētajā evaņģēlija epizodē iesaistīts, nespēju saprast, ar ko šī prakse ir tik unikāla un atšķirīga no tā, kā jebkurš Evaņģēlija lasītājs uztver tekstu.
No otras puses, reiz kāds amatbrālis, kurš vairāk bija iepazinis un analizējis šo praksi, vērsa uzmanību uz to, ka tās sekotāji mēdz sajusties it kā būtu redzējuši Dievu `vaigu vaigā` un nu ir iegājuši `citā līmenī` nekā normāli grēcinieki, kuri joprojām seko Sv. Rakstos teiktajam kā vienīgajai drošajai atklāsmei. Diemžēl, arī mani novērojumi šo rekolekciju fanu sakarā mēdz sakrist ar amatbrāļa teikto.
Nedrīkstam aizmirst, ka Ignācijs tomēr bija militārists ar visām no tā izrietošajām psiholoģiskajām īpatnībām

incognito

# Iesūtīts: 2019.01.21 21:30:36

dafne
Man liekas, ka garīgums patiesībā nav nekas slikts, vien tas vārds tiek mūslaikos lietots kaut kādā tādā nekonkrēti šļurīgā veidā - kā grāmatnīcā, kur "garīguma" plauktā atrodama gan Blavatska, gan Dalailama, gan Jānis Pakāpnieks, gan Johans Arnts (Arndt) un Marija Valtorte. Galu galos, Dievs ir gars, nu un tāpēc šis vārds gluži labi arī ar kristīgām lietām saistās.

incognito

# Labojis incognito: 2019.01.21 21:37:04

Aivars
Tas faktiski sakrīt ar tā pravoslāvu profesora Osipova domām par šīs prakses bīstamību, proti - aktīvi cenšoties iztēloties, esot ļoti viegli nonākt stāvoklī, ko viņš apzīmēja ar vārdu "прелесть", tas ir meli, nu un ar to svarīgākais ir pateikts.

Aivars

# Iesūtīts: 2019.01.22 15:55:39

incognito
Tas tā varētu būt. Un kaut kādā ziņā arī Pāvils savās vēstulēs Korintiešiem un Galatiešiem šīs problēmas cilā.

dafne

# Iesūtīts: 2019.01.30 08:19:55

incognitone pats "garīgums" ir slikts,drīzāk,kā jau Tu minēji,ki zem tā paraksta.Pie Lutera esmu lasījusi par "saņemošo garīgumu",tādu,kurā ar lūgšanas,Rakstu pārdomāšanas un piedzīvojot dažādus kārdinājumus,mēs sanemam no Dieva šo garīgumu.Pie tam,tas viss ir savstarpēji saistīts.Men mums grūti būt "nabagiem"šajās garīgajās lietās,tas tiesa.

dafne

# Iesūtīts: 2019.01.30 08:28:47

Jo nevar garīgumu cilvēks izveidot pats un teikt,lūk,es izjūtu mieru sirdī,tajā cilvēkā ir labs gars vai atkal,es daru pareizi un domāju pareizi,jo jūtos mierīgs un apskaidrots vai otrādi,izjūtu nemieru,tātad,tas nav man.Tas nevar būt garīgums,balstīts uz sajūtām un kaut kādiem garīgiem pacēlumiem.Luters to bij piedzīvojis būdams mūks un neatzina to par labu esam un savā ziņā to pierādīja ar Rakstiem.

incognito

# Iesūtīts: 2019.02.07 21:37:22

Man domāt, lai arī varbūt cilvēks pats arī nevar garīgumu sevī izveidot, to vismaz var censties uzturēt - ievērot zināmu garīgu higēnu. Lūk, piemērs:
Es nereti vasarās pa Rīgu pārvietojos ar velosipēdu, nu un citreiz man vajag šķērsot VEF tiltu. Tā vieta ir interesanta ar to, ka tiltam pie abiem galiem pieiet veloceliņš, bet uz paša tilta tā nav. Tā vietā tur ir šaurs trotuārs ar apgaismes stabiem pa vidu, pa ko abos virzienos brauc velosipēdisti un iet gājēji.Pa ielu tur īsti ar velosipēdu braukt nevar, jo tur ir šaurs+bruģis. Lieki sacīt, ka tā ir ļoti sarežģīta vieta, kuras šķērsošanas mēģinājums rada vēlēšanos bieži lamāties. Nu un šajā vietā es vienu reizi izmēģināju šādu triku: pirms uzsākt ceļu pāri tiltam, uzliku uz sejas smaidu (kaut arī īpaši negribējās). Rezultāts bija, ka tiltam tiku pāri bez lamām.
Domāju, garīgums nav nekāda raķešu zinātne, bet gluži vienkārši tas dzīvesveids, kam cilvēks ir radīts, respektīvi - normāls prāta stāvoklis.

dafne

# Iesūtīts: 2019.02.10 14:20:23

incognitoKāpēc cilvēks vispār grib būt garīgs?Kas no tā,ka viņš domā,ka ir garīgs,vai,ka kāds pasaka"ak cik tu garīgs".Vai tam ir kāda izšķiroša nozīme?

incognito

# Labojis incognito: 2019.02.10 18:51:03

dafne,

Kaut kur mums ir īstās mājas,
Mēs jūtam un tiecamies turp.
Bet gadi atnāk un krājas,
Un mēs vēl jautājam: kurp?

/Veronika Strēlerte, Mājas/

Domāju, tas ir apmēram tā. Ka garīgums sākas ar sajūtu, ka kaut kas mūsu situācijā ir nepareizs. Nu un tālāk, atkarībā no apstākļiem un cilvēka temperamenta var sekot daudz kas. Arī no tā, kādu stāstu tas cilvēks sastaps. Vai tas būs stāsts, kas sākas ar vārdiem "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi" vai, piemēram, "Lūk, o, bikhu, cēlā patiesība par ciešanām: dzimšanu pavada sāpes, novecošana ir sāpes, nāve ir sāpes... etc."

dafne

# Labojis dafne: 2019.02.15 16:36:06

incognitonu jā,bet tās sajūtas un nepareizība jau katram sava.Tāpēc jautāju,kāda jēga cilvēkam būt garīgam?Ko tas viņam dod?
Kas vispār nosaka vai izmēra garīgumu?
Vai "stāsts"nosaka to cik garīgs esi...vai kāda persona?
Man liekas,ka Ieva viena no pirmajām gribēja būt garīga😊oij..pirmā

incognito

# Iesūtīts: 2019.02.18 20:54:37

dafne
Domāju, ka cilvēki nemaz nav tik atšķirīgi, un nepareizības ir gluži līdzīgas. Viens populārs saraksts, ko atradu Vikipēdijā, ir:
iekāre;
negausība;
mantkārība;
slinkums;
dusmas;
skaudība;
lepnība.
Domāju, garīgums ir mēģinājums ar šīm nepareizībām kaut kā tikt galā.
Arī neesmu pārliecināts, ka garīgumu vajadzētu kaut kā mēģināt mērīt, jo tas visticamāk novestu pie vēlēšanās sacensties, kam lielāks garīgums, kas savukārt rezultētos saraksta pēdējā un priekšpēdējā numurā - lepnībā un skaudībā, kas būtu tieši pretēji garīguma nērķim.
"Stāsts", man liekas, nosaka tos līdzekļus, ko cilvēks mēģina lietot, lai garīgumu stiprinātu.
Par Ievu - tiešām nespēju iedomāties, kāpēc viņa tik ļoti uzticējās tam runājošajam zvēriņam, kā vien to, ka droši vien tas bija mīlīgs un tam bija smuka ādiņa - kas mūsdienās tik labi izskatās kā somiņa, kurpītes vai jostiņa. Bet nekādas nepieciešamības pēc garīguma meklējumiem it kā viņai taču nevarēja būt- tās nepareizības tak nebija vēl izcēlušās.

dafne

# Labojis dafne: 2019.02.21 10:29:24

incognitogruti ir runāt par garīgumu,jo nav jau vienotas definicijas vai formulas par to,kas ir un kas nav garīgums."Nepareizību" pievarēšanu var jau saukt par garīgumu,bet bez Dieva nav iespējams tās pievarēt.Bez Dieva dotiem žēlastības līdzekļiem..nav.
Te ir Ignaciska gariguma mērķi.
1. Atrast Dievu it visā.

2. Kļūt kontemplatīvam darbībā.

3. Pasauli uztvert no iemiesošanās skatpunkta.

4. Tiekties pēc brīvības un indiferences. Tas nozīmē - atbrīvoties no pieķeršanās, lai neļaujam sevi un savu brīvību savaņģot nesvarīgām lietām, mantām, kārībām, elkiem, pārmērīgai naudaskārei utt.

incognito

# Iesūtīts: 2019.02.27 22:51:50

Jā, laikam jau "nepareizības" tikai ar D-va palīdzību var tikt pārvarētas. Galu galā Viņš ir teicis:
"Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības.
Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.
Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas." (Eceh. 36:25-27)
Atvaino par tik garu citātu, bet man tas šķiet ļoti iedvesmojošs.
savukārt ignāciskā garīguma mērķi - par #3 man būtu vajadzīgs paskaidrojums, bet pārējie, škiet, nav atšķirami no lūgšanu dzīves mērķiem.

dafne

# Iesūtīts: 2019.03.10 15:45:36

incognitobrīnišķīgs citāts,tik jāskatās konteksts.Ja par to garīgumu ūber,supper....tad tas kā es vienmēr pārbaudu-uzdodu jautājumu"vai tas der visiem?"Ja šis attiecību veids at Dievu neder visiem..tik kādiem izredzētiem,sākot no 18 gadiem..ar stabilu psihi,tad,piedodiet,tas ir interešu klubs.

incognito

# Labojis incognito: 2019.03.13 13:17:29

dafne
Nu, Ecehiēla konteksts, kā jau daudziem praviešiem, ir žīdu valstiskuma sabrukums tanī laikā, kad Jūdas valsti iekarojusi un iznīcinājusi Babilonija. Domāju, tāpēc, ka realītāte ir tik skarba, Dievs dod tik uzmundrinošu nākotnes vīziju.
Savukārt par to, ka nevar būt attiecību veidi ar Dievu, kas neder visiem - tam īsti nevaru piekrist. Teiksim, viens attiecību veids ar Dievu, ko iesāka sv.Antonijs Lielais, proti - vientuļnieka mūka dzīve- nepārprotami nav piemērots visiem.

dafne

# Iesūtīts: 2019.03.13 14:02:48

incognitotas jau ko katrs par attiecībām uzskata😊
Dievs tomēr pats ir izvēlējies "attiecību veidu",ja tā var teikt.Un ja parokas vėsturē,par to pašu Ignāciju palasa,tad tomēr tas mērķis un viu pamatu pamats bija paklausība Kristum
un baznīcai(RKB),precīzāk,pāvestam.No kā vēlāk izauga inkvizīcija...

dafne

# Labojis dafne: 2019.03.13 14:09:23

Būtībā šis Jezuītu ordenis bij diezgan agresīvs "ticības ieviesējs".Un tas uzsvars bij vairāk uz paklausību pāvestam,nevis Kristum.Tas gan, protams ,nāca vēlāk,bet,lai nu kā šis ordenis tomēr būvēts uz bezierunu,militāru paklausību un bija pāvesta rīcībā.Protams,tur nevar noliegt arī tās labās lietas,gan misiju,gan izglītību u.c.

Tad nu es domāju savā prātā,ja mūsu mācītāji,luterāņi būdami,aizraujas ar Ignācisko garīgumu,bet noraida tur teiksim Marijas pielūgšanu(kas tomēt tā nav)un paklausību pāvestam,tad tas nevar saukties par Ignācisko garīgumu...

:: Pievienot komentāru