atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kā dievkalpojumā izpaužas luterāņu prieks?
eglīte
Iesūtīts: 2012.04.09 05:42:32
Gadījies dzirdēt no brīvbaznīcu ļaudīm - esot grūti pamanīt, ka tradicionālo konfesiju ticīgie tiešām priecājas par Kristus nopelnu, par mūžīgās dzīvības cerību. Kā tas izpaužoties?

Neapspriežot dažu jauno kustību sanāksmēs sastopamās neparastās prieka izpausmes, tomēr rodas jautājums, kā jaunpienācējam kādā luterāņu (katoļu, ortodokso) dievkalpojumā ir saredzams, sajūtams, piedzīvojams šis prieks.

Tradicionālajām konfesijām ir dziļa teoloģija, bagāta liturģija, senas tradīcijas, dažādi garīgās pieredzes vingrinājumi, bet kur izpaužas prieks tādā redzamā, dzirdamā, jūtamā veidā?

Kad svētku dievkalpojumā draudze no lapiņas ar pūlēm velk līdzi ērģelēm kādu senu, mazpazīstamu, grūti izdziedamu vācu melodiju ar gari stieptu apgalvojumu, ka tai ir "pri-āks", tad gan ticīgajam ir pagrūti savu prieku izpaust, gan kādam svešiniekam to samanīt un sadzirdēt.
<< 1 ... 9 . 10 . 11 . 12 . 13 . 14 . 15 . 16 . 17 . 18 . 19 ... 22 . 23 . >>
AutorsZiņas teksts
rainars
# Iesūtīts: 2012.05.08 11:42:06
Baznīca tak ir no pasaules izaicināto kopība. Nu re ja kādam tiek sēts vārds par Dieva Valstību tak ar ir darbs pie Dieva tīruma , tātad pie baznīcas. Un uz to tak esam aicināti ne tik svētdienās.
Baznīcai piederam ar ne tikai kad ejam uz kārtējo Dievkalpojumu.
dafne
# Iesūtīts: 2012.05.08 11:48:26
Aivarsnjā,laikam lepnība jau visu noviŗžu pamatā Pater Henricus tad sanāk,ka biski jafiltŗe ari kadu lit.lasa...jo no kkuŗienes cilv.tacu sasmeļas tās "gudrības"
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.08 20:10:21
dafne jauni dedzīgi kristieši parasti lasa visu , kas pretendē uz kristietību un nonāk tiem rokās. Un uz to iekrīt. Un vēl jau ir meklētāja stāvoklis un tā jūsmīgā bijība pret visvisādiem, kas pretendē uz "svaidīto" lomu.
Ne jau velti ir konfesijas ar bīskapa imprimatur kristiešiem ieteicamajai literatūrai.
rainars Baznīcai piederam ar ne tikai kad ejam uz kārtējo Dievkalpojumu. Neapšaubāmi, tomēr dievkalpojums ir vienīgā vieta, kurā baznīca šeit uz zemes top pa īstam redzama.
Aivars Principā jau nav pareizi draudzē iegriezties svētdienās, bet kristiešiem pienāktos būt Kristus draudzei allažiņ.
Bet kristietis jau nav vainīgs, ka viņam pārāk bieži uz dievnamu neprasās. Viss no Dieva , ne no pašu skriešanas un gribēšanas.
Īpaši luterāņu draudzē - evaņģēlijs uzklausīts, sakraments saņemts, grēki piedoti - var dzīvot tālāk.
Īpaši, ja atkal dzirdēts par ticību un ka ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.
Nav tā kā tām konfesijām, kuriem klātbūtnei dievkalpojumā ir papildus "pievienotā vērtība".
Protams, ir cilvēki, kuriem bieža dievkalpojumu apmeklēšana ir sirds lieta.
Un vispār - vairāk jāmāca kāda luterismā maz pieminēta lieta, proti, ka dievkalpojums ir upuris.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.05.08 21:15:16
Pater Henricus
C`mon! Kāds vēl upuris?
Luters brīnišķi salīdzina Sv. Vakarēdienu ar ubaga situāciju, kurš nevis visžēlīgi uzupurējas par labu kādam dāvanas devējam, bet saņem, ko mīļais Jēzus viņam pasniedz.
A ja kādam kur neprasās... nu tā viņa paša darīšana. Man neprasās maršēt praidā, kolbasņiku `baltajā naktī` un romiešu Aglonas festā. Un zini, man ir dziļi vienaldzīgi, vai kāds uzskata, ka pie tā es `neesmu vainīgs`. Tai pat laikā, ja manī zustu vēlme vismaz reizi nedēļā paburzīties ar saviem tuvākajiem - sievu un bērniem (un teorētiski vistuvāko - mīļo Dievu), bet būtu lielāka kārība ganīties kur citur, gribot negribot nāktos atzīt, ka ir kaut kāda attiecību problēma, kam vērts uzmanību pievērst.
Ēvalds Bērziņš
# Iesūtīts: 2012.05.09 00:30:57
Pater Henricus
Un vispār - vairāk jāmāca kāda luterismā maz pieminēta lieta, proti, ka dievkalpojums ir upuris.
Vai tad luterismā tas neskaitās grēks?
dafne
# Labojis dafne: 2012.05.09 08:38:16
Pater Henricus
Bet kristietis jau nav vainīgs, ka viņam pārāk bieži uz dievnamu neprasās. Viss no Dieva , ne no pašu skriešanas un gribēšanas
skan apmerām tā,ka Dievs jau ieprieks nolēmis,kuram būs būt šo svētdien dievkalpojuma un kuram ne..un ja man no rīta pieceļoties nav oms un ir slinkums,tad noteikti ta ir Dieva griba..palikšu mājās Un tā..katru svētdienu kkas,lidz beidzot es izdomāju,ka man nemaz to baznīcu nevajag..tapat viss labi,varbūt pat labāk..un varbūt patiešām Dievs mani aicina āra no baznīcas..jo esmu kas īpass,kuram vajag ko dziljaku par svētdienas dievkalpojumu..bet tie citi,lai nu iet.

Un vispār - vairāk jāmāca kāda luterismā maz pieminēta lieta, proti, ka dievkalpojums ir upuris

kas tur tiek upurēts?
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.09 09:38:06
Aivars, nupatās Tevi noķēru, Lutera brīnišķīgo izteikumu gūstekni. Par ubagiem te mūsu patērētāju sabiedrībā, ko vēl ne...
Mūsu ticības apliecībās ( konkrēti Apoloģijā ) ir vesels izvērsts teksts par dievkalpojumu kā pateicības upuri.

Un arī tīri racionāli - cilvēks, piedaloties dievkalpojumā, upurē ko no sevis - savu laiku, atrodot laiku Dievam etc.
Diemžēl, cilvēki tīri labi pārtiek no tās saules un lietus, kuriem Dievs liek spīdēt un līt arī pār netaisnajiem. Un, ja Dievs iededz ticības un pateicības degli cilvēkā, tad arī tas deg. Jo nezin kādas acīmredzamas un neticīgajam atpazīstamas priekšrocības būt kristietim šajā pasaulē nav - jemās savā starpā brīžam sliktāk nekā neticīgie un dzīvē arī viens krusts pēc nākamā un neiet labāk kā pagāniem.
Sevi citreiz pieķeru pie domas ( lietojot šo krievu idiomu ) , skaidrojot cilvēkiem Dieva vārdu, ka dzīvē viņiem var klāties vēl sliktāk, vienkārši labāk viņus ir turēt neziņā par to un pārbraukt pāri ar pareizajiem tekstiem.

dafne tāda bīstamība pastāv - reta līdzdalība dievkalpojumos noved pie vēl retākas līdzdalības.
Bet tiešām - ko darīt, ja cilvēkam neprasās doties uz dievkalpojumu.

Upurēta tiek mūsu pateicība Dievam, bet no Kristus tiek sniegts Viņa vienreiz par visām reizēm upurētais, bet Viņa baznīcā vienmēr klātesošais krusta upuris par mūsu grēkiem.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.05.09 10:11:15
Pater Henricus
Kopš kura laika Melanhtons Tev tik mīļš kļuvis?
Man gan liekas, ka Apoloģijai ir jāpieiet uzmanīgi, ņemot vērā, ka tā atbild uz pāvestiešu apsūdzībām, dažkārt izmantojot viņu vārdu krājumu. Diemžēl vārds upuris ir tāds pārāk uzlādēts vārds, lai ar viņu tā viegli mētātos. Ka nesanāk kā ar zupas ēšanu `sviedriem vaigā`, aiz kā tomēr bezspēkā neviens nav saļimis.


dafne
# Labojis dafne: 2012.05.09 10:26:03
Pater Henricus
Tas ir ka slimam cilvēkam..ēst neprasās..un var jau arī neēst kadu laiku,nekas briesmīgs nenotiks..bet kādu dienu būs jāsāk ēst,elementāri,lai izdzīvotu.
Tas,kas notiek DK ir daudz lielaks..par manu prasās vai neprasās..man var neprasīties,jo esmu "slims"...un tiesi tapēc man ir jaiet...


Ja es velkos uz DK ar apzinju,ka es upurēju savu brīvo laiku..kuru varetu pavadit majas lurot TV..tad ko es tur varu saņemt?
Raimonds
# Iesūtīts: 2012.05.09 11:00:12
Starp RKB un Evanģēlisko teoloģiju ir lielas pat ļoti būtiskas atšķirības, domāšanas veids pat atšķiras. Kas jaunākais par šo tēmu lasīts?
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.09 13:04:19
Aivars tieši otrādi, Apoloģija ir vēl neizsmelta luterāņu teoloģijas aka.
Jā, vārds upuris bija tāds pārāk uzlādēts vārds , no kura pūlējās atbrīvoties.
Bet palasi to pašu Ratcingeru, viņam ir sakarīga upura izpratne.

Un padomā no šī skata punkta - kādreiz luterāņi dievkalpojumā pamatā nodarbojās ar mācīšanu, ne velti Vakarēdiens bija palicis kā Cvinglija sapnis - reizes trīs , četras gadā.
Un mācāmo bija daaudz - pilni dievnami.
Mācīja uz nebēdu, ne velti bija prasība nesprediķot ilgāk par stundu.

Tagad, kad mācāmo ir palicis nesalīdzināmi mazāk, jēgpilnāk šķiet dievkalpojumu svinēt kā Eiharistisko upuri,
kurā vairs nav tik svarīgs līdzdalībnieku skaits.

Raimonds lielā mērā tieši tāpēc ka domāšanas veids pat atšķiras - Starp RKB un Evanģēlisko teoloģiju ir lielas pat ļoti būtiskas atšķirības .
Palasi viņu grāmatas, tajās ir ļoti maz polemikas - kristietis var lasīt savas konfesijas mācību tā pozitīvi, ar atziņu ka tā tas ir,
palasi īsteni konfesionālo luterāņu tekstus -
tajās neizbēgami papildus visas atgremo 16.gs. Rkb nosodījumus, kas piešķir tādu kā nedrošības piegaršu, ja tik daudz polemizē, vai paši ir pārliecināti par savu sakāmo. Un kāds labums dievbijīgam lajam no teologu kritikas.Nerunājot nemaz par liberāliķu fantāzijām.
Vai zini kāpēc daudzi luterāņi draudzīgi raugās uz Romu - jo mums pirmoreiz luterisma vēsturē nemaz nav tāda daudz maz mācībā vienota luterāņu baznīca.
Bet līdzīgi kā Benedikts piemin - , liberālie protestanti ekumēniskās sarunas izmanto, mēģinot radīt iespaidu pasaulei par savu atvērtību tai un progresīvismu uz Romas katoļu it kā atpakaļrāpulības fona.
Bet sāli, kas nederīga, taču samin, vai ne, nevis jūsmo par tās skaisto baltumu.

Pēdējo lasīju interviju ar Romas bīskapu Benediktu grāmatā "Pasaules gaisma" un var redzēt, ka tas vīrs ir iedziļinājies evaņģēliskajā teoloģijā - vienīgi ex evaņģēlisko herēzes, kuras arī viņš piemin, maitā šo jauko skatījumu.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.05.09 13:56:14
Pater Henricus
Neuztveru loģiku. Saprotu, ka Tu te pasludini kaut kādu teoloģisko relatīvismu, kur norma normans ir līdzdalībnieku skaits
Bet nu nezinu gan vai var teikt, ka īstu Dieva meklētāju ir palicis `nesalīdzināmi mazāk`
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.09 17:35:54
Aivars pamodelēsim situāciju - vai tu kopā ar mazu draudzi labāk gribētu piedalīties dievkalpojumā, kurā uz vājas padziedāšanas fona dominē garš un moralizējošs sprediķis
vai arī liturģiski izkoptā dievkalpojumā, kurā izskan slava un pateicība Dievam.
Šoreiz bez šiem teoloģiskajiem relatīvismiem vai Normām un normaņiem.

Bet tie "īstie Dieva meklētāji", tagad, šķiet, meklējas pa visādiem anabaptistu mūsdienu ekvivalentiem kā to rāda Ingara un Co. piemērs.

Un vispār - visa kristieša dzīve ir smags upuris. Jāupurē, tās apvaldot, savas grēcīgās dabas dabiskās tieksmes.
Pateicības upuris Dievam vismaz ir gaišs cerību stariņš visā šajā upurēšanā.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.05.09 18:36:19
Pater Henricus
Kas tie tev tādi par dīvainiem standartiem mazai draudzei - vāja padziedāšana un garš moralizējošs sprediķis un liturģiski izkopts dievkalpojums? A ko tu labāk bada laikā ēstu - ūdeņainu balandu zupu vai kofe luvak?
Jeb tev ir zināms kāds gadījums, kur maza draudzīte, kur neviens nespēj normāli padziedāt un Dieva vārdu pasludināt, ir sākuši Dievu slavēt ar bazūņu koriem un smalkiem liturģiskiem vipendroniem?
Aivars
# Iesūtīts: 2012.05.09 18:40:02
Par upuri runājot, es tomēr palieku pie uzskata, ka vienīgais vērā ņemamais upuris dievkalpojumā ir tas Golgatas upuris, no kā baudām Sv. Vakarēdienā. Bet tas, ka pāris stundiņas svētdienas rītā cilvēks velta lai nokļūtu un piedalītos dievkalpojumā nu nav uzskatāms par upuri. Tur dafne precīzi visu pateica.
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.09 20:41:02
Aivars, es tev piedāvāju divus hipotētiskus gadījumus lai tu izvēlētos pirmo vai otro. Kalpoju mazā draudzē, kur dievkalpošana ir OK, bet ir nācies pabūt arī mazās draudzītēs, kur tā svētā glītuma varētu vēlēties pavairāk.

Un nododiet sevi pašus par upuri, vai tad Dieva vārds to nemāca.
Arī Apoloģija māca par pateicības upuri. Jeb mūsu luterāņiem ir diferencēta pieeja apliecību rakstiem, proti, to, kas nesakrīt ar paša prioritātēm, izlaižam?
Ja tik cilvēks pāris stundiņas svētdienas rītā velta neredzamajam Dievam, arī tas ir upuris. Pretējā gadījumā labāk mājās nosnausties, ja cilvēka klātbūtni dievkalpojumā svētajam Dievam nepavisam nevajag.
Tad labāk - ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim.
Aivars
# Labojis Aivars: 2012.05.09 20:54:18
Pater Henricus
nododiet pašus par upuri, laikam gan nozīmē veltīties Dievam bez atskatīšanās, nevis iedomāties, ka apsveicināšanās ar Dievu svētdienas rītā ir baisā upura nešana

Bet par tiem `hipotētiskajiem` piemēriem runājot, zini, es nespēju tos uztvert nopietnāk, kā tos teorētiskos - vai tad bērnam ir labāk augt heteroseksuāļu ģimenē, kur šo klapē un vecāki dzer un maukojas, vai arī tomēr pie mīloša homoseksuāļu pāra, kas par to rūpējas. Tā ir pseidoizvēle, tāpat kā Tevis piedāvātie piemēri par neglābjami dziedāt nespējīgajiem, un izkopto liturģiju kā alternatīvu. Lai kā neriebtu bada maize, tad labāk to ņukāt, nevis spļaudīties par to, ar ko vari izdzīvot, fantazējot par haizivs spuru zupu un fungi sušī, ko esot vērts vienreiz dzīvē nobaudīt un mirt.
Raimonds
# Iesūtīts: 2012.05.10 00:54:44
Pater Henricus
Gan jau kāds paradigmu līmenī ir pratis paanalizēt?
Pater Henricus
# Labojis Pater Henricus : 2012.05.10 09:23:35
Aivars laikam gan nozīmē veltīties Dievam bez atskatīšanās - tā jau arī Tev tāda kā teoloģiskā dzeja sanāk.
Teorijā tas viss ir skaisti, bet normāli par upuri ir jāmāca, citādi bailēs no upura paliek pavisam bez tā. Un tad arī upurēšanās nav.
Tad arī parādās nodrāztais sauklis- Dievu taču varu palūgt mājās. Var jau. Citi arī lūdz, bet citi - nekā.

Un kāpēc vnk piemēri jāpadara absurdi ar homiķu piesaukšanu?

Raimonds domāju, notiek paradigmu nomaiņa.
Pēdējo 20. gadu laikā ir tik daudz pārmaiņu.
dafne
# Iesūtīts: 2012.05.10 09:41:28
Pater Henricus
13 Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus(Mat.9:13)
<< 1 ... 9 . 10 . 11 . 12 . 13 . 14 . 15 . 16 . 17 . 18 . 19 ... 22 . 23 . >>
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 67 , pavisam kopa bijuši: 1255