Sarunas ar sektas "Jaunās paaudzes" līderi Alekseju Ļedjajevu fragmenti

Vai taisnība, ka esat sevi pasludinājis par apustuli? Vai zināt, ko patiesībā nozīmē apustulis?
Lai zinātu, kas ir apustulis, jāielūkojas tikai Evaņģēlijā, jo citi avoti par apustulisko kalpošanu nav. Apustulis ir cilvēks, kuru Dievs nepastarpināti uzrunā un uzliek atbildību par noteiktu teritoriju, reģionu un kustību. Jēzum savā laikā bija divpadsmit apustuļi. Apustuļi ir kustības aizsācēji, cilvēki, kuri no Dieva saņem redzējumus, programmu, pēc kuras jārīkojas attiecīgā laika periodā, konkrētā teritorijā. Tātad apustulis ir cilvēks, kurš saņēmis redzējumu par to, kā veicama reformācija. No tā izriet, ka apustulis ne tikai sludina, bet viņš arī reformē apziņu, politiskos un sociālos procesus, ideoloģiju utt. Apustulis ir arī garīgais tēvs. Apustulis Pāvils saka, ka ir daudz instruktoru, skolotāju un audzinātāju, bet tikai nedaudzi tēvi. Kas attiecas uz mani, tad viss iepriekš minētais par to, kas ir apustulis, ir saskatāms manā darbībā.

Apustulis ir tas, kurš ticies ar Kristu – apustuļi bija Viņa tiešie skolnieki.
– Apustulis ir tas, kurš ticies ar pašu Dievu.

Jūs tātad esat ticies ar Dievu, ja saucat sevi par apustuli? Un esat arī mūsu garīgais tēvs?
– Jā, esmu ticies. Ja tā tas nebūtu, tad man nebūtu darbības stratēģijas.

Varat pastāstīt, kā notika jūsu tikšanās ar Dievu?
– Tikšanās notiek visdažādākā veidā. Kristus laikā tikšanās notika fiziskajā plānā. Raksti saka, ka Kristus ierodas pie tevis, kad lūdzies. Ir dažādas lūgšanas, kuru laikā atnāk Svētais Gars un pasaka, kas ir un kas nav jādara. 1991./92.gada puča laikā Dievs deva atklāsmi par kristīgas valdības veidošanu. Tas bija absurds tipiskai kristīgai domāšanai, bet Dievs man deva šo atklāsmi un paskaidroja, ka tieši man ir jābūt tam, kurš to mācīs, sludinās un pravietos. Tas, ka Latvijas Pirmā partija tagad ir pie stūres, ir atbilde un pierādījums tam, ko Dievs man teica pirms desmit gadiem. Šodien mums, Jaunajai paaudzei, ir ļoti draudzīgas attiecības ar Latvijas Pirmo partiju. Šā gada 5.jūnijā Dailes teātrī notika koncerts "Silueti", kurā piedalījās gandrīz visi Pirmās partijas vadītāji. Pēc koncerta, banketa laikā viņi visi atklāti atzina, ka ļoti augstu novērtē to, ko mēs darām Latvijas labā. Ir jau arī pamats, jo apustuliskā baznīca ir reformatoriskā baznīca, kas maina pilnīgi visu. Var meklēt dažādus mana darba nosaukumus, bet galvenais ir rezultāts.

Tātad, jūsu – "Jaunās paaudzes" un "Latvijas Pirmās partijas" – darba mērķis ir vienots?
– Jā, un tas ir – divvalodības nostiprināšana Latvijā.

Kur tad paliek taisnīgums? Dievs taču katrai tautai devis savu vietu uz zemes – krieviem Krieviju, latviešiem Latviju. Jūsu mērķis ir atņemt latviešiem pašnoteikšanās tiesības savā zemē, sakot, ka Latvija piederēs citiem.
– Atbildēšu ļoti vienkārši. Eiropas Savienībā par taisnīgumu jūsu izpratnē varat aizmirst, jo tad, kad te ieradīsies musulmaņi, viņi nečīkstēs – viņi vairosies un izplatīsies. Uzskatu, ka taisnīgums slēpjas tajā apstāklī, ka, pat ja Dievs katrai tautai devis zemi, tad tas pats Dievs teicis – atnācēju neapspied. Taisnīgums attiecībā uz Latviju ir tāds, ka vēsturiski ir izveidojusies tāda situācija, kāda tā ir. Ja latvieši būtu tik stipra nācija, kas šodien varētu pretendēt uz tiesībām, par kādām jūs runājat, tad kāpēc latviešu strēlnieki piedalījās Krievijas revolūcijā? Kur tad ir tas taisnīgums? Ar latviešiem ir tā – ko paši sējāt, to tagad pļaujat. Latvieši ielauzās Krievijā, bet Krievija ienāca Latvijā. Tas arī ir tas taisnīgums. Nacionālo konfliktu kurināšana ir neprāts. Izturēties toleranti un pieņemt tādus likums, kas ļautu izvairīties no pilsoņu kara – tā ir gudrība.

Jūs to darāt, propagandējot savas idejas.
– Ainārs Šlesers, Ainārs Baštiks, Juris Lujāns un Ēriks Jēkabsons nav krievi – viņi ir latvieši. Pateikšu, ar ko atšķiras "Latvijas Pirmā partija" no citām partijām. Būtiskākais, ka partija nav balstīta uz nacionālismu, viņi cenšas aizmirst pagātni. Tieši viņi saprot, ka jānoliek malā visas šīs te vēstures grāmatiņas. Mēs dzīvojam 21.gadsimtā.

Kāpēc divdesmit gadu laikā neesat iemācījies latviešu valodu? Negribas ticēt, ka jūs kā apustulis nebūtu spējīgs tik daudz gadu laikā iemācīties tās tautas valodu, kuras zemē dzīvojat.
– Mani bērni runā latviski.

Bet mēs taču runājam par jums.
– Viens no iemesliem, kādēļ es un citi krievvalodīgie nemācās latviešu valodu, ir necivilizētās metodes, kuras izmanto atsevišķi politiskie spēki, lai krieviem iemācītu latviešu valodu. Kad sit pa galvu, slēdz skolas, sakot – mēs jūs piespiedīsim, nekas labs nevar notikt. Nevajag piespiest, vajag radīt priekšnoteikumus, lai cilvēkiem gribētos mācīties. Nevajag visu laiku draudēt ar atriebību par pagātnes pāri nodarījumiem latviešu tautai. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi krievi atsakās mācīties latviešu valodu.

Kādēļ jūs ieradāties Latvijā?
– Mani šurp atveda Dievs.

Ja nav noslēpums, kādēļ?
– Lai darītu to, ko pašreiz daru.

Ko jūs darāt?
– Realizēju reformāciju.

Kāds būs šīs reformācijas rezultāts?
– Kristīga valdība. Tas nozīmē, ka likumdošanas varas, ideoloģijas un sabiedriskās domas līmenī, masu informācijas līdzekļos tiks apliecināti Evaņģēliskie principi.

Mateja evaņģēlijā Kristus teicis: "Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedariet tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos… Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev." Jūs aicināt cilvēkus uz savu baznīcu, lūdzaties un vēl rādāt to televīzijā. Vai tas nav pretrunā ar Kristus vēlējumu?
– Baznīca eksistē tādēļ, lai uz to nāktu cilvēki tikties ar Dievu. Jūsu pieminētais citāts uz mums neattiecas – tas attiecas uz farizejiem un liekuļiem.

Bet jūs taču demonstrējaties, lūdzaties visu acu priekšā, tātad arī esat farizeji un liekuļi?
– Katra firma reklamē savu preci – zobupastas, kečupus un majonēzes utt. Nakts klubi reklamē savu filozofiju un morāli, bet mēs piedāvājam savus pakalpojumus. Neredzu šeit neko apkaunojošu. Cilvēkiem jāzina, ka ir dažādas preces, ka viņiem ir izvēles brīvība.

Tātad jūs Kristus Mācību pielīdzināt zobupastām?
– Mēs runājam par preces tirgus filozofiju, par to, ka katram cilvēkam ir sevi jārealizē. Jūs, piemēram, sevi realizējat kā žurnāliste, rakstāt rakstus, publicējat tos un iepazīstināt cilvēkus ar savu viedokli par dažādām lietām. Es daru tieši tāpat – pārdodu savu intelektuālo darbu, lai cilvēki izmēģina.

Ziniet, jūs klausoties, man acu priekšā izveidojas aina, kurā Kristus no tempļa izdzen visus tirgotājus. Man šķiet, ka Kristus jūs par jūsu kaitīgo darbību padzītu.
– Jums nav taisnība. Jūs jaucat definīcijas. Dievs grib, lai cilvēki redzētu manus darbus, manu dzīvi un Svēto Rakstu sapratni, manu jaunradi un sludināšanu. Kādēļ? Lai novērtētu un slavētu Dievu. Kādēļ Kristus padzina no tempļa tirgotājus? Tādēļ, ka viņi tirgojās nevis ar intelektuālām idejām, bet ar mantām. Es runāju par garīgo preci, kādēļ Kristum vajadzētu mūs padzīt?

Vai tad jūs nepielūdzat zelta teļu, ja par savu darbību prasāt samaksu? Klīst runas, ka Jaunā paaudze, ko pasaulē pazīst ar nosaukumu "New generation", ir sekta.
– Cilvēki tā runā, jo viņiem skauž mūsu ietekme uz sabiedrību un panākumi. Vispār man vienmēr ir gribējies izprast, kas tas ir – sekta.

Sekta, kā rakstīts skaidrojošajā vārdnīcā ir reliģiska draudze, kas atšķēlusies no valdošās baznīcas. Sekta ir sevī noslēgusies cilvēku grupa ar šaurām interesēm un dogmātiskiem uzskatiem.
– Tātad sekta ir slēgta tipa organizācija, kuras mērķi ir sabiedrībai draudoši. Par sektām vajadzētu saukt visus tos naktsklubus, kuros tirgo narkotikas, nevis baznīcu. Pat esošās valdības ministri, piemēram, Ainars Baštiks Jaunās paaudzes konferencēs valdības vārdā mums ir izteicis pateicību par to, ko darām sabiedrības labā, piemēram, integrācijas jautājumos. Iznāk pretruna – ja mēs, Jaunā paaudze, esam sekta, tad arī visa valdība ir sekta. Ja tas patiešām ir tā, tad jums kaut kas jādara, lai to novērstu.

Ko darīt, ja valdības pārstāvji vēršas pret taisnīgumu un pārkāpj vārda brīvību, man viņiem vēl jāpakļaujas?
– Lūdzies, lai Dievs maina valdību, un viss.

Teksts: Laikraksts “DDD”, nr. 13(61), 2004. gads