atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Domstarpības ar mācītāju
vilks
Iesūtīts: 2011.08.01 21:45:28
Jautājums, kas mani nodarbinājis jau sen (tieši pašlaik nav aktuāls, bet nav pamata domāt, ka kādreiz atkal nebūs).

Kā kristietim rīkoties, ja ir domstarpības ar mācītāju un šķiet, ka mācītājs kļūdās? (ne teoloģiskos jautājumos) samierināties un paklausīt? Meklēt citu draudzi? Vēl cita iespēja?

Diskusija kristiešiem - draudžu locekļiem.
<< . 1 . 2 . 3 .
AutorsZiņas teksts
skolnieks.
# Labojis skolnieks.: 2011.08.03 11:29:45
Aivars bet darīt to, kas tev jādara, kā Dievs aicinājis

Šodien aicina darīt vienu, lai rīt pateiktu nafig to darīji?
Man tā nešķiet pareizi. Apvainoties? Nē, tas nav to vērts lai apvainotos. Vienkārši ir jādzīvojas tālāk neuztverot visu tik nopietni... - pielāgojos kam spēju un mainu uz labu to, ko nepieciešams un spēju mainīt.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.08.03 11:36:27
skolnieks.
>bet darīt to, kas tev jādara, kā Dievs aicinājis
Šodien aicina darīt vienu, lai rīt pateiktu nafig to darīji?


Vispār jau cilvēki ir tie, kas mētājas savās vēlmēs, nevis Dievs, aicinot.
skolnieks.
# Labojis skolnieks.: 2011.08.03 11:38:45
Mārtiņš Vispār jau cilvēki ir tie, kas mētājas savās vēlmēs, nevis Dievs, aicinot.
Vispār jau cilvēks ir tas, kas saka ka zina ko Dievs grib
Palūkojies draudzē un pamanīsi, ka ir daudzi Dieva gribas meklētāji un ir pat Dieva gribas zinātāji
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.08.03 12:18:07
skolnieks.
Un kas no tā?
skolnieks.
# Labojis skolnieks.: 2011.08.03 12:21:19
Mārtiņš Tas, ka nekompetenta autoritāte pieņem ačgārnus lēmumus, balstot tos uz Dieva gribas zināšanu. Un to ka jebkuru problēmu var apskatīt Dieva gaismā un tā vairs nav problēma var iepotēt daudziem. Tas , ka ir cilvēki, kas dēļ lēmumiem cieš un viņiem ieborē, ka tās ir tikai šī laika ciešanas un mūžībā tas viss izpaliks. Tā jau arī ir, tik pats lēmuma pieņēmējs nav atvērts pieņemt šīs ciešanas. Es gribētu ka tā nav, bet es negribot pamanu šāda veida spekulāciju.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.08.03 12:32:42
skolnieks.
Bet no tā jau nemainās Dieva gribas konsekvence, Viņa patstāvība un pastāvība savās izpausmēs.
Tomēr arī tad, ja tiešām ir tik traki, kā tu še ilustrē, tik vai tā atliek vien lūkoties, uz ko tevi pašu Dievs aicina.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.08.03 12:39:14
skolnieks.
Nu, tu pamanīji, 2. baušļa pārkāpumu tik raksturīgajā manipulatīvajā veidā, ko pieprot katrs ateists, un? Mani arī kaitina, ka dažs gvelž par Dieva pirkstu savus diskutablos projektus aizstāvot, vai savu bērnu, mazbērnu māna, ka senču izpratne par lietu kārtību ir absolūta Dieva griba, bet tas jau neliedz cilvēkam pašam atsaukties Dieva aicinājumam savā dzīvē.
skolnieks.
# Labojis skolnieks.: 2011.08.03 12:45:40
Aivars Protams ka neliedz... Tik deklarējot jāatceras, kāpēc un priekš kā, cilvēks ir nonācis līdz lēmumam iet uz baznīcu. Un kad aiziet no turienes, tad ir jāuzdod tie paši jautājumi.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.08.03 12:55:26
skolnieks.
Tagad skatos, tavu laboto tekstu. Bet tas jau runā tieši par to pašu, kas te iepriekš tika minēts, ka ir aplami regulēt citus kā tādus bandiniekus. Un ir aplami arī pašam nedomāt, bet akli manipulēties, līdz sarūgtināti vainojam, ka CITI mūsu dzīvi izķēzījuši
Protams, tā ir izplatīta problēma mūsu kultūrā, kur cilvēkiem reti ir veselīga pašcieņa.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.08.03 13:30:15
skolnieks.
Tik deklarējot jāatceras, kāpēc un priekš kā, cilvēks ir nonācis līdz lēmumam iet uz baznīcu.

Varbūt solis ceļā uz Dieva aicinājuma atpazīšanu savā dzīvē ir atzīt, ka Dievs mūs ieved baznīcā, bet, ja redzi tikai savu lēmumu - tad tomēr censties lūkot, ko tomēr Dievs vēlas, un bīties, vai tik pats necenties manipulēt ar Dievu vai līdzcilvēkiem.
skolnieks.
# Iesūtīts: 2011.08.03 14:10:49
Mārtiņš Gan jau ka pats ... es jau saku ka uz lietām var skatīties un tās interpretēt dažādi.
Kad Putni Galvā
# Iesūtīts: 2011.08.04 10:09:20
Nevajag strīdēties.. Ja tas nav tā vērts, ja labāk nepaliks, ja paliks neizsīkstošs rūgtums, ja nodota netiek patiesība.
Papucs
# Labojis Papucs: 2011.08.14 12:10:06
vilks
Kā kristietim rīkoties, ja ir domstarpības ar mācītāju

Tavs jautājums ir daļa no mana jautājuma - vai Latvijā būtu atrodams tāds mācītājs, ar kuru man nebūtu domstarpību?
(jo līdz šim vēl neesmu tādu mācītāju atradis)


vilks
bet, ja ir aicinājums kalpot draudzē? un ticība, ka Dievs sastopas ar saviem bērniem draudzē un dievkalpojumā? protams, tiem, kas tic vien savās sirdīs un savās mājās, tādu problēmu nav.

Šitas teikums gan no Tevis bija līdz šim nedzirdēti rupjš!!!
Pirmajā brīdī uz to prasītos atcirst - protams, tiem, kas ir spējīgi ticēt vien savā baznīcā pēc sprediķa, tādas problēmas ir neizbēgamas, bet labāk būtu, ja to visu pieklājīgi pārveidotu formā:
bet, ja ir vēl arī aicinājums kalpot draudzē? un ticība, ka Dievs sastopas ar saviem bērniem arī draudzē un arī dievkalpojumā? protams, tiem, kas tic vien no Dieva žēlastības ir gana spēcīgi ticēt savās sirdīs un savās mājās, tādu problēmu nav.

Tad nu, lūk! Akcents laikam ir jāliek uz aicinājumu kalpot draudzē.
No šī skatupunkta aplūkojot, tiešām jādala jautājums divās daļās - garīgajā/teoloģiskajā un saimnieciskajā.
1. Pirmā daļa atkal jādala divās daļās:
A. Mācītājs ir labas gribas cilvēks, kurš mēģina pasludināt Evaņģēliju (kā nu viņam sanāk),
B. Mācītājs nav labas gribas cilvēks, bet gan vecā kaluma čekists vai jaunā kaluma masons - abi strādā par mācītājiem, nevis lai pasludinātu Evaņģēliju, bet lai īstenībā cīnītos pret Evaņģēlija pasludināšanu.
2. Otrā daļa (saimnieciskā) ir līdzīgi kā algotā darbā. Tāpat kā iet darbā stimuls ir nepieciešamība paēst un jumts virs galvas, tad Tavā gadījumā stimuls ir aicinājums kalpot draudzē.

Šādi sadalot jautājuma būtību, arī jāmeklē atbilde.
Vispirms, manuprāt, nepieciešams, lai izpildītos 1.A. nosacījums, jo 1.B. gadījumā Tev vajadzētu būt īpaši pārliecinātai, ka spēj pastāvēt iepretī mācītājam-masonam/čekistam.
Ja izpildās 1.A. nosacījums, tad tālāk aplūkojam jautājuma otro daļu.
Pastāvot minētajam stimulam līdzīgi kā algotā darbā, Tev jāsalīdzina mācītājs ar priekšnieku darbā. Darbā algu vajag? Vajag! Aicinājums kalpot draudzē ir? Ir! Tad pieņem mācītāju tāpat kā mēs pieņemam savus priekšniekus darbā. Protams, ir robeža, kad mēs meklējam jaunu darbu, bet kamēr nav robeža sasniegta, dzīvojam kā ir, pat ja redzam, ka priekšnieka metodes darbā nodara uzņēmumam kādu postu.
Papucs
# Iesūtīts: 2011.08.14 13:14:43

Kaut gan vispār, cik nu Tevi, vilks, pazīstu - jautājumā varētu arī slēpties zināmas zamaškas
Kā mēdza teikt kāds jauns priesteris - es gan Pāvesta vietā ...
Protams, ir jau taisnība teicienam, ka slikts tas zaldāts, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli ...
Adonika
# Iesūtīts: 2011.08.14 13:48:34
Struktūras un izpratnes var atšķirties, bet manā vidē mācītājs vienmēr bijis draudzes vadītājs. Izrietoši iebildumus, ierosinājumus utt. uzklausa, bet lēmumu pieņem pēc saviem ieskatiem, ar ko arī nākas rēķināties. Ja tas rada problēmas, kuras tikai samilzt, tad ir vērts apsvērt domu par draudzes maiņu. Bet arī jautājums diskutējams, jo man nešķiet normāla mūsdienu tendence pie nesaskaņām un neērtībām tās nevis risināt, bet šķirties un ir gana liela daļa cilvēku, kuri cirkulē pa draudzēm un nekur nespēj ierakstīties - vienmēr kaut kādas pretenzijas. Ne velti teikts: Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē savu iegribu un pretojas visam, kas labs.
Es vienreiz esmu mainījusi draudzi - pēc desmit gadiem aizgāju. Draudzē bija grupējums, kas pina intrigas, centās dominēt un kontrolēt un garīgi radīja sliktu atmosfēru, no kā pārējie cieta. Mācītājs nevēlējās problēmu risināt - negribēja ne ar vienu konfliktēt. Un pie visa tā arī viņa pašapziņai kantis rīvēja fakts ka draudze bija maza un tāpēc vienmēr lika citiem justies vainīgiem par to ka draudze neaug. Es ar to samierinājos līdz brīdim, kad skaidri saņēmu, ka man no turienes jāaiziet. Es ticu, ka Dievs visu kontrolē un neviens mācītājs kādā draudzē nav nejaušība līdz ar to arī mana atbildība Dieva priekšā ir būt paklausīgai vadītājiem un cienīt viņus. Minētās draudzes problēmu Dievs atrisināja mazāk kā gada laika pēc manas aiziešanas - nomainīja mācītāju un gala rezultātā grupējums arī izšķīdā un aizgāja tie, kas bojāja gaisu draudzē. Kas mani visvairāk tajā stāstā uzrunāja, bija veids kā Dievs to izdarīja - nepazemojot un pat radot cilvēkiem sajūtu ka viņi tiek virzīti tālāk un svētīti.
IMHO svarīgākais un grūtākais konfliktsituācijās ir saglabāt tīru sirdi - nekurnēt, netiesāt, neaprunāt, cienīt utml. un ticēt, ka Dievs visu kontrolē.
Šerpais Ancis
# Iesūtīts: 2011.08.15 13:37:30
Tas ir jautājums, kur man nav viennozīmīgas atbildes - pats par to esmu nopietnās pārdomās ik pa laikam, arī tagad.

Pārdomas sekojošas - ja kāds ir mūks, tad tas gan dzīvo absolūtā paklausībā savam garīgam vadītājam (tēvam), kas izpaužas arī tad, kad pēdējam šķietami nav taisnība, kad pēdējais apietas pat rupji utt., jo mūki kā vienu no solījumiem saliek paklausības solījumu. Tu nestrīdies, neiebilsti, pat nediskutē - pat ne domās. Ja tu nāc uz klosteri ar saviem plāniem un savu "es", tad vēl esi tālu no šī eņģeliskā kalpojuma.

Savukārt, ja esi godprātīgs lajs pasaulē un centies nopietni kopt savu garīgo dzīvi, tad tomēr šo ir baigi grūti pieņemt. Baigi grūti! Un es nezinu, vai to vajag vai nevajag. Ja to pieņem, ir viegli (vieglāk...) panest jebko, ar ko saskaries no sava mācītāja puses. Taču pieņemt ir grūti, jo daudzi citi aspekti jau ne tuvu nav tādi, kādi tie ir klosterī starp garīgo tēvu un viņa ganāmo avi. Tādas, lūk, dažas visnodaļ subjektīvas domas.
Un, jo vairāk un ilgāk esi kopā ar kādu cilvēku, jo labāk iepazīsti viņu un viņš tevi, arī savstarpēji nelāgo, tas ir neizbēgami, neviens nav ideāls, ne Tu, ne es, ne mūsu mācītāji.
Sarūgtinājumu brīžos es ar visu savu gribu sevi piespiežu izsvērt, vai šis kārtējais rūgtais piliens tiešām atsver visu to labumu daudzumu, ko esmu no sava gana saņēmis un vēl saņemšu, ja nepalikšu savā - bieži vien cilvēciski visnodaļ pamatotajā - sarūgtinājumā un sāpinājumā. Diemžēl manī tas kaut kādas pēdas gan atstāj, jo esmu vājš un garīgs nabags, kaut arī, nenoliedzami, ļauj garīgi nedaudz arī pieaugt. Jo ir divas patiesības - cilvēcīgā un dievišķā, kas nereti ir pilnīgi pretējas Cilvēcīgi varam bļaut pilnām mutēm - un pasaule mūs lieliski sapratīs; dievišķi - priecāties, jo, saskaroties un panesot nepelnītu netaisnību, līdzdalām Kristus ceļu. Bet Tu, Vilk , laikam nedomāji tik tālu art?
<< . 1 . 2 . 3 .

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 76 , pavisam kopa bijuši: 36600