atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Lūgšanas un aizlūgšanas
S.R...
Iesūtīts: 2011.07.19 12:33:00
Kāda ir jūsu pieredze, attieksme?
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 11 . 12 . >>
AutorsZiņas teksts
S.R...
# Iesūtīts: 2011.07.22 14:11:29
παλαιό ανόητος
kas ir teikts, tas ir pateiks! šodien par tevi. gan jau kāda atkarībiņa arī ir.

piem. no drauga? (joks)
Aivars
# Iesūtīts: 2011.07.22 14:11:34
Tā kā te tomēr ir LELB forums, un diskusijā atklājās dažādi maldi saistībā ar svēto piesaukšanu, atļaušos tomēr nopublicēt pagaro, un tomēr izsmeļošo Augsburgas Ticības Apliecības Apoloģijas 21 artikulu, kas par šo tēmu runā:


XXI ARTIKULS
PAR SVĒTO PIESAUKŠANU
Divdesmit pirmo artikulu pretinieki pilnīgi nosoda, tāpēc ka mēs nemācām svēto piesaukšanu. Nevienā citā jautājumā viņi navtik daiļrunīgi ka šajā. Tomēr nekas cits šeit netiek pieradīts, ka vienīgi tas, ka svētie ir jāgodā un ka pašreiz dzīvojošajiem svēta¬jiem ir jālūdz par citiem. No tā viņi secina, ka tāpat ir nepieciešams piesaukt mirušos svētos. Viņi citē Kiprianu, kas savas dzīves laikā, esot lūdzis Kornēliju, lai pēc nāves tiktu lūgts par brāļiem. Viņi min šo piemēru, lai pierādītu mirušo piesaukšanas nepieciešamību un atsaucas arī uz Hieronīma strīdu ar Vigilantiju: "Šajā cīņā pirms tūkstoš un simts gadiem," viņi saka, "Hieronīms uzvarēja Vigilanti¬ju." Tādējādi pretinieki steidz triumfēt, it kā jau būtu uzvarējuši. Taču šie ēzeļi neredz, ka Hieronīma cīņā ar Vigilantiju nav atroda¬ma neviena zilbe par svēto piesaukšanu. Viņi gan runā par svēto godināšanu, bet neko nesaka par piesaukšanu. Arī pārējie senie autori pirms Gregora nav pieminējuši svēto piesaukšanu. Tiešām piesaukšana tādā nozīmē, kā to tagad saistībā ar cilvēku nopel¬niem māca pretinieki, nav atrodama seno autoru rakstos.
Mūsu Ticības apliecība atzīst svēto godināšanu. Šī godināšana ir trīskārša. Pirmā ir pateicība. Mums jāpateicas Dievam, ka Viņš ir parādījis savas žēlastības piemērus, ka Viņš ir atklājis savu gribu glābt cilvēkus, ka ir devis teologus, kā ari citas dāvanas baznīcai. Tā kā šīs dāvanas ir viscēlākās, tās ir augsti jāgodā, kā arī ir jāslavē paši svētie, kas šīs dāvanas uzticīgi ir lietojuši, gluži kā Kristus ir uzteicis savus uzticamos kalpus (Mt. 25:21-23). Ot¬rā godināšana ir mūsu ticības stiprinājums - kad mēs redzam, ka Pēterim tiek piedota Kristus noliegšana, arī mēs stiprināmies ticībā, ka patiesi - "kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība" (Rom. 5:20). Trešā godināšana vispirms ir ticības atda¬rināšana un pēc tam citu tikumu atdarināšana, kas katram ir jāda¬ra saskaņā ar savu aicinājumu. Taču pretinieki tieši šo godināša¬nu neprasa. Viņi runā tikai par piesaukšanu, kas, kaut arī nav bīstama, tomēr nav nepieciešama.
Turklāt arī mēs atzīstam, ka eņģeli lūdz par mums. Tas ir ap¬stiprināts ar pravieša Cakarijas liecību, kur eņģelis lūdz: "Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzalemi?" (Cak. 1:12) Lai gan attiecībā uz svētajiem mēs piekrītam, ka tāpat kā svētie, dzīvi būdami, lūdz par vispārējo baznīcu kopumā, tāpat arī Debesīs viņi lūdz par visu baznīcu, tomēr Rakstos nav neviena liecinājuma par mirušo lūgšanām, izņemot to sapni, kas ņemts no Makabeju grāmatas (2. Māk. 15:14).
Pat ja svētie arī vairāk nekā citi lūdz par baznīcu, tad tomēr tas nenozīmē, ka viņi ir piesaucami. Bet mūsu Ticības apliecība apstip¬rina tikai to, ka Raksti nemāca mums par svēto piesaukšanu, nedz arī lūgt no svētajiem palīdzību. Tā kā Rakstos par svēto piesaukša¬nu nekas nav nedz pavēlēts, nedz apsolīts, nedz ari sniegts kāds piemērs, tad tas nozīmē, ka sirdsapziņa nevar droši paļauties uz svēto piesaukšanu. Taču, tā kā lūgšanai ir jāizriet no ticības, tad -kā gan mēs varēsim zināt, ka Dievs apstiprina tādu svēto piesauk¬šanu? Kā mēs bez Rakstu apstiprinājuma zināsim, ka svētie dzird atsevišķu cilvēku lūgšanas? Tādējādi pretinieki patiesībā atklāti piešķir svētajiem dievišķību, proti, ka viņi spēj izzināt mūsu prāta apslēptās domas. Viņi strīdas gan par rīta, gan vakara zināšanām, jo iespējams, ka viņi nav pārliecināti par to, vai svētie mūs uzklausa no rīta vai vakarā. Viņi izdomā šīs lietas, nevis lai godātu svētos, bet lai saglabātu ienesīgos kultus.
Mūsu pretiniekiem nav nekā ko likt pretī šai mācībai, proti: ja svēto piesaukšana nav apstiprināta ar Dieva vārdu, tad nav iespējams apgalvot, ka svētie saprot mūsu piesaukšanu, pat ja sa¬prot, tad tomēr nav iespējams apgalvot, ka Dievs šādu piesaukša¬nu atzīst. Tāpēc pretiniekiem nevajadzēja spiest mūs uz tik nedro¬šu lietu, jo lūgšana bez ticības nav lūgšana. Tā kā viņi atsaucas uz baznīcas piemēru, tad mēs atbildam, ka tas ir jaunievedums baznīcā; jo senās lūgšanas, pat ja arī piemin svētos, tomēr viņus nepiesauc. Lai gan arī šī jaunā piesaukšana baznīcā nelīdzinās atsevišķas per¬sonas piesaukšanai.
Bez tam pretinieki svēto piesaukšanu pieprasa ne tikai lūgša¬nā, bet piešķir svēto nopelnus arī citiem cilvēkiem, padarot svētos nevien par aizlūdzējiem, bet arī par samierinātājiem ar Dievu. Tas nu nekādā gadījumā nav pieļaujams. Tāds uzskats tiešā veidā piedēvē svētajiem godu, kas pienākas vienīgi Kristum. Tādējādi viņi padara svētos par vidutājiem un samierinātājiem ar Dievu. Lai gan viņi nošķir vidutājus, kas aizlūdz, no vidutājiem, kas glābj, tomēr viņi atklāti pasludina svētos par pestīšanas starpniekiem. Arī šim apgalvojumam, ka svētie ir aizlūgšanu vidutāji, trūkst Svēto Rakstu apstiprinājuma, tāpēc tāda mācība, maigi izsakoties, aptumšo Kris¬tus darbu un mūsu paļāvība uz Kristus žēlastību tiek attiecināta uz svētajiem. Ja cilvēki iedomājas, ka Kristus ir bargāks, bet svētie mīlīgāki, tad viņi vairāk uzticas svēto žēlsirdībai nekā Kristus žēlastībai un, novēršoties no Kristus, meklē svētos. Tādējādi viņi padara svētos par pestīšanas vidutājiem.
Tāpēc tagad mēs pierādīsim, ka pretinieki tiešām padara svētos ne tikai par aizlūdzējiem, bet arī par samierinātājiem ar Dievu, tas ir, pestīšanas starpniekiem. Līdz šim mēs vēl neesam neko teikuši par vienkāršās tautas māņticību, bet gan vienīgi apskatījuši teolo¬gu uzskatus, jo pārējās lietas ir saprotamas pat vienkāršiem ļaudīm.
Tātad samierinātāju ar Dievu raksturo šīs divas lietas. Tas ir -vispirms ir jābūt Dieva vārdam, no kura mēs patiesi uzzinām, ka Dievs grib apžēloties un uzklausīt tos, kas Viņu piesauc caur šo samierinātāju. Tāds apsolījums ir par Kristu: "Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā." (Jņ. 16:23) Attiecībā uz svētajiem, tāda apsolījuma nav. Tāpēc sirdsapziņai trūkst īstas drošības, ka, piesaucot svētos, mēs tiekam uzklausīti. Tas nozīmē, ka šāda pie-saukšana nepamatojas ticībā. Bez tam mums saskaņā ar Mateja evaņģēliju ir pavēlēts vērsties pie Kristus: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi.." (11:28) Šie vārdi noteikti attiecas ari uz mums. Un Jesaja saka: "Un notiks tanī dienā: tautas meklēs īsajā saknes atvasi, kas tautām ir par karogu." Qes. 11:10) Un Ps. 45:13: "Tavu vaigu pielūgs tautas bagātie." [Latviešu valodā 1997. g. Bībelē šeit ir citāds tulkojums. - Red. piez.] Un 72. Psalmā 11. un 15. pantā: "Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi., [un] Ļaudis lūgs Viņa priekšā vienmēr." [Latviešu valodā 1997. g. Bībelē šeit ir citāds tulkojums. - Red. piez.] Un Kristus saka: "Lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu." Gņ. 5:23) Un Pāvils lūgdams saka: "Bet Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus un Dievs mūsu Tēvs.., lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus.." (2. Tēs. 2:16-17) Bet kādu gan pavēli vai piemēru no Rakstiem par svēto pie-saukšanu var uzrādīt pretinieki? Otra lieta, kas ir klātesoša samie¬rinātājā ar Dievu, ir tāda, ka viņa personiskie nopelni tiek piešķirti citiem kā gandarīšanas darbi, kas viņiem tiek dāvāti dievišķas pielī¬dzināšanas ceļā, lai tādējādi ar šo nopelnu kā ar savu tie tiktu atzīti par taisniem. Ja kāds ir samaksājis sava drauga parādu, tad parād¬nieks cita nopelna dēļ ir brīvs no sava parāda, it kā viņš pats to būtu samaksājis. Tāpat ari mums tiek dāvāti Kristus nopelni, lai tad, kad ticam uz Viņu, mēs tiktu atzīti par taisniem, paļaujoties uz Kristus nopelniem tā, it kā tie būtu mūsu pašu nopelni.
Tādējādi mūsu paļāvība uz žēlastību nāk gan no Dieva apsolīju¬ma, gan no Kristus nopelnu dāvinājuma. Tātad rnūsu lūgšanai ir jāpamatojas gan šajā Dieva apsolījumā, gan ari Kristus nopelnā. Tāpēc mums droši jātic, ka Kristus dēļ mēs tiekam uzklausīti un Viņa nopelna dēļ Tēvs ir žēlsirdīgs pret mums.
Turpretim pretinieki liek mums vispirms piesaukt svētos, lai gan uz svētajiem neattiecas nedz Dieva apsolījums, nedz pavēle, nedz arī Rakstos ir atrodams kāds piemērs. Viņi spiež mūs vairāk paļauties uz svēto nekā uz Kristus žēlastību, kaut gan Kristus ir pavēlējis nākt pie Viņa, nevis pie svētajiem. Otrkārt, viņi svēto nopelnus pielīdzina citiem tāpat kā Kristus nopelnus un turklāt liek, lai mēs uzticamies svēto nopelniem tā, it kā mēs tiktu atzīti par taisniem svēto nopelnu dēļ, - līdzīgi kā mēs tiekam atzīti par taisniem Kristus nopelnu dēļ. Mēs šeit neko neizdomājam. Viņi saka, ka indulgencēs viņi sniedzot svēto nopelnus. Un Gabriēls, mises kanona skaidrotājs, nekautrīgi paziņo: "Saskaņā ar kārtību, ko ir iedibinājis Dievs, patvērums mums jāmeklē svēto palīdzībā, lai ar viņu nopelniem un solījumiem tiktu pestīti." Šie ir Gabriēla vārdi, lai gan arī visās citās pretinieku grāmatās un sprediķos vie¬tām ir lasāmas pilnīgi absurdas lietas. Kas gan cits tas ir, ja ne svēto padarīšana par pestītājiem? Ja mums jāpaļaujas uz svētajiem tā, lai ar viņu nopelniem mēs tiekam pestīti, tad tiešām viņi tiek pielīdzi¬nāti Kristum.
Bet kur Dievs ir iedibinājis tādu kārtību, saskaņā ar kuru, kā to apgalvo šis vīrs, patvērums ir jāmeklē svēto palīdzībā? Lai viņi pa¬rāda Rakstos kaut vienu piemēru vai pavēli! Varbūt šo kārtību viņi ir ņēmuši no ķēniņu galmiem, kur ir jācer uz draugiem, kas aizliks kādu labu vārdu. Bet, ja ķēniņš ir iecēlis kādu konkrētu aizstāvi, tad viņš nevēlēsies, lai lieta pie viņa nonāktu ar citu palīdzību. Tādē¬jādi - ja Kristus ir iecelts par Aizstāvi un Augsto Priesteri, tad kāpēc mēs meklējam citus?
Dažviet pat tiek lietota šāda Absolūcijas forma: "Mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanas, vissvētākās Jaunavas Marijas un visu svēto nopelni lai kalpo tavu grēku piedošanai!" Te Absolūcijā tiek paslu¬dināts, ka mēs esam samierināti ar Dievu un atzīti par taisniem Viņa priekša ne tikai ar Kristus nopelnu vien, bet ari ar svēto no¬pelniem. Kādi no mūsējiem ir redzējuši mirstam teoloģijas dokto¬ru, pie kura mierinājumam bija ataicināts mūks, kāds teologs. Viņš mirējam neko citu neteica, ka vienīgi šo lūgšanu: "Žēlastības Māte, aizstāvi mūs no ienaidnieka un uzņem mūs nāves stundā."
Pat ja mēs atzītu, ka Marija lūdz par baznīcu, tad tomēr vēl paliktu jautājums - vai viņa tiešām uzņem dvēseles pēc nāves, vai viņa uzvar nāvi, vai viņa dod dzīvību? Ko tādā gadījumā dara Kris¬tus, ja jau Svētā Marija dara visas šīs lietas? Kaut arī viņa ir viscienī¬gākā saņemt visaugstāko pagodinājumu, tomēr viņa negrib, ka tiek pielīdzināta Kristum, bet drīzāk vēlas, lai mēs apceram viņas piemē¬ru un sekojam tam. Jautājuma būtība ir tāda, ka tautas acīs vissvētākā Jaunava ir pilnībā ieņēmusi Kristus vietu. Cilvēki viņu ir piesauku¬ši, paļāvušies uz viņas žēlsirdību, ar Jaunavas Marijas palīdzību centušies remdēt Kristus dusmas, it kā Viņš būtu nevis Samierinā¬tājs ar Dievu, bet gan vienīgi bargs tiesnesis un atriebējs. Tomēr mēs mācām, ka nav jātic tam, ka mums tiek piešķirti svēto nopelni, ka viņu nopelnu dēļ Dievs ar mums tiek samierināts vai svēto dēļ atzīs mūs par taisniem, vai ari izglābs mūs. Grēku piedošanu mēs saņemam vienīgi Kristus nopelna dēļ tad, kad uz Viņu ticam. Par citiem svētajiem ir teikts tā: "Katrs dabūs savu algu pēc sava dar¬ba." (1. Kor. 3:8) Tas ir, tie nevar paši viens otram dāvināt savus nopelnus, kā to dara mūki, pārdodot savu ordeņu nopelnus. Arī Hilārijs par muļķīgajām jaunavām saka: `Tā kā ģeķīgās jaunavas ar saviem izdzisušajiem lukturiem nevarēja iziet pretī, tad viņas lūdza gudrajām, lai tās aizdod viņām eļļu, bet gudrās atbildēja, ka viņas nevar aizdot, jo tad var gadīties, ka nepietiek visām, proti, nevie¬nam nevar palīdzēt ar citu darbiem un nopelniem, jo katram pašam ir nepieciešams pirkt eļļu savam lukturim."
Tātad - kad pretinieki māca vērst savu ticību uz svēto piesaukšanu, svēto nopelnus piešķirot citiem, kaut ari tam nav pamatojuma ne Dieva vārdā, nedz Svēto Rakstu piemērā, - tad mūsu pretinieku mācība nav nekas cits, kā Kristus nopelna un Viņam vien piederošā goda piešķiršana svētajiem. Tāpēc mēs nevaram pieņemt ne viņu uzskatus par svēto pielūgšanu, nedz viņu ieradumu piesaukt svētos. Mēs zinām, ka visa mūsu paļāvība ir jāliek uz Kristus starpniecību, jo vienīgi šai starpniecībai ir Dieva apsolījums. Mēs zinām, ka vienīgi Kristus nopelns ir gandarījums par mums. Kristus dēļ mēs tiekam atzīti par taisniem, kad ticam uz Viņu, kā to māca Raksti: "..kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā." (Rom. 9:33; 1. Pēt. 2:6; Jes. 28:16) Mums nav jātic, ka mēs tiekam atzīti par taisniem ar Svētās Jaunavas vai kāda cita svētā nopelniem.
Maldās arī tie teologi, kas māca, ka katram svētajam ir nodota pārvaldīšanā īpaša joma, piemēram, Anna dāvina bagātību, Sebastiāns pasargā no sērgām, Valentīns dziedina epilepsiju, Georgs sargā jātniekus. Ir skaidrs, ka šie uzskati ir veidoti pēc pagānu parauga. Tāda kārtība bija pieņemta jau pie romiešiem: Junona dara bagātu, Febris pasargā no drudža, Kastors un Poluks aiz¬stāv jātniekus utt. Pat ja pieļaujam, ka svēto piesaukšana tiek mācīta ar vislielāko piesardzību, tad tomēr sekas var būt visai bīstamas. Kādēļ tad šis maldīgais uzskats ir jāaizstāv, ja Dieva vārdā tas nav ne pavēlēts, nedz apstiprināts? Turklāt par svēto piesaukšanu nekas nav teikts ari seno autoru darbos. Vispirms tāpēc, kā jau iepriekš esmu teicis, ka tad, kad tiek meklēti citi vidutāji, mūsu uzticība tiek balstīta nevis uz Kristu, bet uz citiem, tādējādi visa mūsu zināšana par Kristu tiek aptumšota. Visa šā jautājuma attīstība apstiprina iepriekš sacīto. Šķiet, ka iesākumā svēto pieminēšana, kā tas ir arī senajās lūgšanās, pieņemta ar iecietību. Pēc tam sekoja piesaukšana, kas šo labo nodomu pilnīgi izkropļoja, krītot vēl lielākās galējībās nekā pagāni. Piesaukšanām sekoja tēlu veidošana, kas arī tika godāti, jo uzskatīja, ka tajos iemājo kaut kāds spēks. Gluži kā burvji uzskata, ka noteik¬tos laikos izgrebtos debesu zīmju tēlos iemājo maģisks spēks. Kādā klosteri mēs pat redzējām Svētās Jaunavas tēlu, kas ar viltu tika kustināts, radot šķietamību, ka tas pats no sevis vai nu novēršas no lūdzēja, vai arī tam piekrītoši pamāj.
Taču visus statuju un gleznu brīnumus tālu pārspēj teiksmainie stāsti par svētajiem, kuri ar lielu autoritāti tika publiski mācīti. Tā, piemēram, Barbara, kad tika mocīta, lūgusi pēc tādas dāvanas, lai neviens, kas viņu piesauc, nemirtu bez Eiharistijas. Kāds cits, stāvē¬dams uz vienas kājas, recitējis visu Psalmu grāmatu. Kāds gudrs vīrs alegoriskā veidā attēlojis Kristoforu tā, ka tiem, kas "nes Kris¬tu", tas ir, kas māca vai apliecina Evaņģēliju, ir jābūt lielam dvēse¬les spēkam, jo viņiem ir jādodas vislielākajās briesmās. Lempīgie mūki pēc tam ir mācījuši ļaudis piesaukt Kristoforu, it kā tāds Polifēms tiešām kādreiz būtu bijis. Vienmēr, kad svētie ir darījuši varenas lietas - vai tās būtu darītas valsts labā vai attiektos uz personisko dzīvi -, tās ir kalpojušas ticības stiprināšanai un kā piemērs sabiedrisko lietu kārtošanai. Taču šīs lietas neviens nav centies meklēt patiesajos stāstos par svētajiem.
Tiešām ir derīgi dzirdēt, kā svētie vīri vadīja valstis, kādos noti¬kumos un briesmās devušies, kā svētie vīri briesmu brīžos ir palīdzējuši ķēniņiem, kādā veidā ir mācījuši Evaņģēliju, kādas ir bijušas cīņas ar maldu mācītājiem. Tāpat ir lietderīgi uzklausīt arī žēlsirdības piemērus, redzot, ka Pēterim ir piedota Kristus nolieg¬šana, ka Kiprianam piedots tas, ka viņš bijis burvis, ka Augustīns, slimībā piedzīvodams ticības spēku, pastāvīgi ir apliecinājis, ka Dievs patiesi uzklausa ticīgo lūgšanas. Tāda veida piemērus, kas satur vai nu ticību, vai bijību, vai valsts pārvaldīšanu, ir nepiecie¬šams atgādināt. Turpretī kaut kādi aktieri, kas neko nezina ne par ticību, ne par valsts pārvaldi, sacer pasakas un tēlo ludziņās, kurās ir tikai māņticības piemēri par noteiktām lūgšanām, noteiktiem gavēņiem, klāt pievienojot vēl kādas ienesīgas ceremonijas. Pie šāda veida brīnumiem pieder rozāriji un tamlīdzīgas izgudrotas ceremonijas. Tās, kā viņi paši saka, ir leģendas, piemēru spoguļi un rozāriji, kas pārsvarā atgādina Lukiāna "patiesos stāstus".
Šīm brīnumainajām un bezdievīgajām pasakām aplaudē bīska¬pi, teologi, mūki, jo viņi ar to pelna dienišķo maizi. Šā iemesla dēļ viņi mūs necieš, jo mēs, lai tiktu uzsvērts Kristus gods un Viņa amats, neprasām svēto piesaukšanu un svēto pielūgšanas, bet atzīstam tās par bezdievīgām. Dievbijīgie vīri visur ir cerējuši, ka vai nu ar bīskapu varu, vai arī ar mācītāju centību ļaunprātības tiks izlabotas, tomēr mūsu pretinieki Atspēkojuma rakstā nedo¬mā atzīt pat skaidri redzamās kļūdas, it kā ar Atspēkojuma pieņemšanu viņi gribētu mūs piespiest, lai arī mēs pieņemtu vis¬nejēdzīgākos izkropļojumus.
Ar tik pat ļaunprātīgu viltību Atspēkojums ir ticis rakstīts ne tikai par šo jautājumu, bet ari gandrīz par visiem citiem jautāju¬miem. Nav nevienas vietas, kurā viņi atšķirtu savu mācību no skaidri redzamiem maldiem. Tomēr arī viņu vidū apdomīgākie teologi atzīst, ka sholastiķu un kanonistu mācībā ir atrodami daudzi maldīgi uzskati, turklāt pārāk lielā mācītāju nezināšana un nolaidība ir ļāvu¬si baznīcā ieviesties daudzām ļaunprātībām. Ne jau Luters bija pir¬mais, kas sūdzējās par acīmredzamajiem maldiem baznīcas mācī¬bā. Daudzi mācīti un izcili vīri jau labu laiku pirms viņa bija nosku¬muši par mises nekrietno lietošanu, par paļaušanos uz klosteru praksi, par ienesīgo svēto kultu, par sajukumu mācībā par grēksūdzi, lai gan tai baznīcā vairāk par visām citām lietām bija jābūt skaidrai un izskaidrotai. Mēs paši esam dzirdējuši, ka izcili teologi ilgojas pēc līdzsvarotības sholastikas mācībā, kurā daudz vairāk ir atrodamas filozofiskas ķildas nekā dievbijība. Tomēr se¬nākie darbi parasti daudz vairāk atbilst Rakstiem nekā jaunākie, tādējādi redzams, ka pretinieku teoloģija aizvien vairāk un vairāk attālinās no tās avota. Vienīgais iemesls, kāpēc daudzi dievbijīgi vīri sāka cienīt Luteru, bija tas, ka viņi redzēja, kā Luters ar savu mācību atraisa cilvēku dvēseles no sholastikas teologu un kanonistu tik neskaidro un bezgalīgo strīdu labirintiem un māca lietas, kas ir derīgas dievbijībai.
Tāpēc pretinieki, gribēdami, lai mēs piekristu Atspēkojumam, nerīkojās godīgi, noklusējot par izkropļojumiem mācībā. Ja viņi tiešām gribētu rūpēties par baznīcu, tad visvairāk tieši šajā jautā¬jumā un šajā gadījumā viņiem vajadzēja lūgt visžēlīgo imperato¬ru, lai viņš ko darītu ieviesušos izkropļojumu novēršanai, jo tas patiešām ir skaidrs, ka viņš ir ļoti norūpējies par baznīcas sakār¬tošanu un dziedināšanu. Taču tā vietā, lai atbalstītu visgodīgākā un vissvētākā imperatora gribu, pretinieki dara visu, lai mūs kaut kādā veidā apspiestu. Daudzas zīmes liecina, ka viņiem maz rūp baznīcas stāvoklis. Viņi necenšas sniegt tautai kādu noteiktu baznīcas mācības kopsavilkumu, turpretī acīm redzamos iz¬kropļojumus mācībā aizstāv ar jaunu un neparastu cietsirdību. Spējīgus mācītājus baznīcā viņi necieš. To, pie kā novedīs tas, kas notiek baznīcā, krietnie vīri var bez grūtībām paredzēt, proti, ejot šādu ceļu, pretinieki nedz savai valstij, nedz ari baznīcai neko labu neiegūs. Jo, iznīcinot dievbijīgos mācītājus un apspiežot ve¬selīgo mācību, tiek sagatavota vieta fanātiskiem gariem, kurus pretinieki vairs nevarēs savaldīt, un šā iemesla dēļ baznīca tiks sajaukta ar bezdievīgām mācībām, izpostot visu baznīcas iekārtu, ko mēs vēlamies saglabāt vairāk par visu. Tāpēc, viscēlākais imperator Kārli, Kristus godības dēļ, kuru, kā esam pārliecināti, tu vēlies cildināt un arī vairot, mēs tevi lūdzam, lai tu nepiekristu mūsu pretinieku varmācīgajiem lēmumiem, bet ka tu atrastu citus godīgus ceļus vienprātības atjaunošanai, lai diev¬bijīgās sirdsapziņas netiktu apgrūtinātas un lai ar tādu bardzību nemocītu nevainīgus cilvēkus, kā mēs to līdz šim esam pieredzēju¬ši, un lai veselīgā mācība baznīcā netiktu apspiesta. Tavs īpašais uzdevums Dieva priekšā ir saglabāt veselīgo mācību un nodot to pēcnācējiem, kā arī aizstāvēt tos, kas pareizi māca. To pieprasa Dievs, kad Viņš grezno ķēniņus ar savu vārdu un sauc viņus par dieviem, teikdams: "Es teicu: "Jūs esat dievi.."" (Ps. 82:6) Viņiem ir jārūpējas lai dievišķās lietas, tas ir, Kristus Evaņģēlijs, virs ze¬mes tiktu saglabāts un tiktu gādāts par to, lai tas tiktu nodots nāka¬majām paaudzēm, un kā Dieva vietniekiem viņiem ir jāaizstāv ne¬vainīgo cilvēku dzīvība un drošība.

S.R...
# Iesūtīts: 2011.07.22 14:14:10
Aivars
sirsnīgi pateicos. izlasīšu vēlāk.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.07.22 14:26:45
Trilobīte
Ne nu šis ko var dot, ne nu kā!
Būs vien pašai jāpatrenē lasīšanas prasmes
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:33:54
παλαιό ανόητος
atzisti savu bezspecibu piedavajot kristiesiem lugt par tavu draugu?
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:34:21
Aivars

Tava citāta autors ir Melanhtons. Luteram ir savas domas šajā jautājumā:
Tam, kuram nav ticība tiek ieteikts atturēties no "Esi sveicināta" lietošanas.
/Mazā lūgšanu grāmatiņa 1522/

Katrs, kam ir laba ticība saka "Esi sveicināta" bez briesmām ..."
/1523.g.11.marts sprediķis/
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:44:59
ATAap
"Viņi runā tikai par piesaukšanu, kas, kaut arī nav bīstama , tomēr nav nepieciešama.
Turklāt arī mēs atzīstam, ka eņģeli lūdz par mums. Tas ir ap¬stiprināts ar pravieša Cakarijas liecību, kur eņģelis lūdz: "Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzalemi?" (Cak. 1:12) Lai gan attiecībā uz svētajiem mēs piekrītam, ka tāpat kā svētie, dzīvi būdami, lūdz par vispārējo baznīcu kopumā, tāpat arī Debesīs viņi lūdz par visu baznīcu, tomēr Rakstos nav neviena liecinājuma par mirušo lūgšanām, izņemot to sapni, kas ņemts no Makabeju grāmatas (2. Māk. 15:14)."

Labi, ka vismaz melanhtons atzīst, ka svēto piesaukšana nav bīstama. Arī par to paldies. Es to pieņemu, ka viņam tā nav nepieciešama, un tik pat labi pieņemu, ka kādam tā var būt nepieciešama. Labi, ka vīrs saprot, ka par mums aizlūdz kā eņģeļi tā arī svētie. Arī par to paldies. Paldies arī par Makabeju grāmatas godīgu pieminēšanu, kuru Melanhtons ir ierindojis pie Rakstiem!
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:49:01
a_masiks

ņespeši! grēciniekam ir ticībai jānobriest. cik nu kuram tā sirds ir cieta, tik ilgs laiks vajadzīgs par viņu lūgt par atgriešanos.
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:58:48
a_masiks
tads,ka ir situacijas dzive,kad esi bezpalidzigs pat ja doma ka vari palidzet
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 16:59:12
a_masiks

tas nav pareizi. vispirms ticība, pēc tam dziedināšana no alkoholisma. Pirmā jādziedina dvēsele, kas darbina miesu, tikai tad pati miesa.
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:09:30
armilo
a kapec Jezu Kristu nevar piesaukt uzreiz,svetajiem ir Vins japabiksta,lai uzklausitu musu lugsanas...es nesaprotu
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:18:01
dafne

vai tavā draudzē nepraktizē aizlūgšanas? vai visi lūdz pa taisno Jēzu?
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:21:39
armilo
nu,praktizee...vai tava nepraktize,ja svetie japiesauc,lai aizludz?es vienkarsi taja visa nespeju iebraukt,bet labi ir mosska vel man ne tie gadi,ne ta gudriba,ka te viens reiz izteicas:D(ne tu)
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:27:03
dafne

tātad jūs arī praktizējat Jēzus bikstīšanu?!
S.R...
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:28:05
dafne
ai, nu nav tak visiem tos svētos jāpiesauc, jāgodina. vai nevar likties reiz mierā? es zinu luterāņus, kuri skaita Rožukroni, nu un? vai tādēļ luterānis, kurš neskaita ir sliktāks? nu nav tak. galvenais, tīru sirdi turēties pie ticības, ko vairāk vajag?
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:30:11
armilo
nu bet to jau Jezus ta iedibinajis,ka draudze mes viens par otru aizludzam,bet es vismaz neatceros,kur butu teikts,ka jaludz palidziba svetajiem,tie kuri mirusi.
Memekija
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:31:17
VAIMANDIENIŅVAI laikam tas no karstā laika..
S.R...
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:32:49
Memekija
kas tev notikās?
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:32:50
man patīk, Dafne iet laikam līdz un piedāvā aizlūgšanu pārdēvēt par bikstīšanu. es teiktu, diezgan oriģināli.
Memekija
# Iesūtīts: 2011.07.22 17:34:48
Ienācu te jauki patērzēt, bet te tāda cepšanās, ko ronim grūti izturēt
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 11 . 12 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 11 , pavisam kopa bijuši: 8998