Kaarlis 
|
Iesūtīts:
2009.11.23 12:18:33
LKR 20. novembra raidījumā "Aktuāla diskusija" Tālbergs kristīgo meditāciju nosauc par muļķībām. Vai tas nav vandālisms, kas būtu bāla pravieša cienīgs ? |
|
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.12.05 23:21:43
armilo
Nu tas ir viens jokains video. Lai gan to `izelpas- ieielpas` tehniku saistībā ar dažiem lūgšanas elementiem nācies saklausīt sākot no pravoslāviem līdz harikiem . Es tikai mēģinu ieraudzīt, kas cilvēku saista šajā emocionālajā, bet neanalītiskajā meditācijas veidā, un, nez kādēl , gribās to asociēt ar zināmu robežstāvokli. No šī leņķa skatoties, daudz kas jau ir `po barabanu`, pat ja labas lietas dīvaini ļaudis piesauc, līdzīgi kā laicīga `izvadītāja` ierosonāta `Tēvreize` ir vērtīga pati par sevi, un nospļauties par to cirku pirms un pēc. |
armilo  |
# Iesūtīts: 2009.12.06 01:49:26
Aivars, ja laicīgā izvadītāja vienā reizē ierosinās tēvreizi, bet citā reizē paskaldīt mantru, tad klātesošo reakcija stipri atšķirsies. Padomā, kapēc tā? Abas lietas taču ir labas pašas par sevi... |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.12.06 08:26:45
 Nu tā jau gan. Bet tas piemērs man tomēr liekas gaužām līdzīgs tam video. Proti, kad redzi kā cilvēks vienā brīdī piesauc zemes māti un nākamajā skaita `Mūsu Tēvs", arī ir stipri dīvainas un ne patīkamas izjūtas, un rodas jautājums - vai piedalīties šādā procesā. Bet no otras puses, tā varbūt ir vienīgā, kas tur ir savā vietā.
Maranatta - jau arī ir maza Sv. Rakstos atrodama lūgšana, nevis tur `hārē rāma`. |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.12.06 12:41:14
Aivars, „Maranatta - jau arī ir maza Sv. Rakstos atrodama lūgšana”
To vai tā ir lūgšana, neviens precīzi nevar pateikt. Daudzos tulkojumos šis vārds ir tulkots apgalvojuma formā „Kungs nāk!”. Daži komentētāji to skaidro kā kristiešu pazīšanās zīmi, kā paroli vajāšanu laikos. Nekur tā nav atrodama, kā lūgšana, ne Rakstos, ne baznīctēvu darbos. Šis vārds Rakstos parādās tikai vienu reizi (1.kor.16:22), un tas ir klasisks herētiķu paņēmiens, izraut vienu vārdu no konteksta, un uzbūvēt uz tā garīgu sistēmu, kā šajā gadījumā tika izveidota „Vispasaules kristīgās meditācijas kopiena”.
|
artos  |
# Labojis artos: 2009.12.06 16:07:09
Gnidrologs
Tagad, kad kristietība sadalījusies tik daudzos subžanros, kas ir tā autoritāte, kura noteiks heresiarhus?
Autoritatīvi ir pirmie 7 ekum. koncili. Katra denominācija var sevi ar tiem pārbaudīt, vai tā stāv Baznīcā vai ārpus tās. |
hamartologs [87.110.40.121] |
# Iesūtīts: 2009.12.06 16:17:33
artos "Autoritatīvi ir pirmie 7 ekum. koncili" kaa nu kuram - pirms tam jau dalja kristieshu tika nobiiditi malaa, kuri nepiekrita mainstreamam. |
-Jona-  |
# Iesūtīts: 2009.12.06 16:53:03
armilo - Maranatta...
Tu jau vari lietot tikai - Kungs, vai - Jēzus. Ja atkārtosi daudz daudz reizes, vienalga būsu spiests piefiksēt ka vairs nedomā par vārdu kā tādu, un te jau arī visa jēga - atstāt savu prātu tukšu, lai prāta troksnis (jebkāds, pat mūsu lūgumi Viņam!) nemaisītu saklausīt Balsi.
Kam tā balss piederēs, tas jau ir ticības jautājums. Es nepieļauju pat iespēju, ka Jēzus netur solījumu un pēkšņi es attopos jau kāda cita ietekmes sfērā...
(kā tur Didzis S. tajā intervijā teica - tad jau miegā vai komā kristietis vairs nevar būt drošs par savu kristību, resp. ja ticību nejūt, tad tās nav?!)
Šo mantru es pavisam neieteiktu jaunatgrieztajiem kristiešiem, lai tikko Kristu satvēruši to atkal nepazaudētu, un nenotiktu vēl ļaunāk, kā bijis pirms atgriešanās. Es negribētu, lai par šo mantru stāstītu katehēzes nodarbībās. Būtu labi, ja tas paliktu teol. doktoru, profesoru, un mūku hobijs.
Bet kāpēc? Arī viņi ir devuši kristību solījumu (pretī saņemot Jēzus apsolījumus). nevienu tu nenoturēsi mūžam sterili pasargātā vidē, un jaunrkistiešiem kārdinājumi nebūt nav lielāki kā pieredzējušajiem, taisni otrādi (arī par to rūpējas Kungs - katram uzkrauts tieši tik, cik tas spēj nest..).
Kas kuram sirdī, to vienalgs neviens no apkārtējiem nezin, jebkuraā gadījumā tas uz paša atbildību. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.12.06 17:46:35
armilo
Nu es tā kā nebūtu gluži šīs `maranata` skandēšanas fans, un simpātiskāka man šķiet iespēja atkārtot pašam saprotamu īsu lūgšanu arī meditācijas sakarā. Es šo aramismu skandēšanau, sākot no `abba`, `efata`, `maranatta`, un tāpat `amēn` un `alleluja` lūgšanai pa vidu uztveru kā stilošanu, līdzīgu tam jeņķiskajam akcentam, kas savulaik pie daža letiņa, kurš 2 nedēļas amerikā pabijis, mēdza parādīties.
Bet.. nu arī visāda dūmu kūpināšana dievkalpojumā, pārģēbšanās, liturģiskā vingrošana arī ir no tā paša plaukta. Laikam to `maranatu` uztveru gluži kā staigāšanu ap baznīcu ar svecēm.
Bet kristīgā meditācija jau laikam nav tikai šis konkrētais vārds, bet doma, ka ir iespējams Dievam tuvoties arī caur īsu lūgšanu nomierinot apziņu, lai klusējot nosēstos pie Tā Kunga kājām |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.12.06 18:22:55
Mīļie draugi, es domāju, ka es jūs saprotu, bet saprotiet arī mani - es neesmu gatavs eksperimentēt ar savām vienīgajām smadzenēm. Man nav rezerves smadzeņu, ja nu gadījumā kaut kas noiet greizi. Liturģiskās izdarības man gan neieliekas vienā plauktā ar mantru bubināšanu. Piekrītiet, jel, ka viena vārda izrunāšana pusstundu ir spēlēšanās ar neizzinātām smadzeņu reakcijām. Labi, varat arī nepiekrist, bet tā nu es domāju. Kā jau jūs daudzi minējāt, dariet ko gribiet, bet paši arī uzņematies atbildību par savu prāta eksperimentu sekām. |
armilo... [78.84.135.166] |
# Iesūtīts: 2009.12.06 20:05:56
Gnidrolog, kas ir transs? Vai esi tajā bijis? Pastāsti lūdzu. Man šķiet, ka šī lieta ir par tēmu. |
jenocs  |
# Iesūtīts: 2009.12.06 20:55:31
Gnidrologs
nevar buut,ka tu buutu tik naivs,ka domaatu,ka kristietiibas meerkjis ir sasniegt ``reliģisko ekstāzi``,transu vai citus tamliidziigus nariku bulshitus. |
jenocs |
# Iesūtīts: 2009.12.06 21:09:44
 |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.12.06 21:28:19
Gnidrolog, nav jau gluži tā, ka par transa fenomenu nebiju neko dzirdējis. Vienkārši gribējās dzirdēt Tavas domas par to. Paldies, katrā ziņā. Tāpēc jau teicu, ka mantrošanai ir tiešs sakars ar nonākšanu transa stāvoklī. Manā uztverē šāds stāvoklis rodas no tā, kad meditētāja prāts un griba, izpildot zināmu tehniku, nonāk ļauno garu kontrolē. Viss sākās ar Kunga piesaukšanu, tad pusceļā pazūd visas maņas, un arī pati doma par Kunga piesaukšanu, un meditētājs nonāk citā pasaulē. Kā tavā piemērā taisnā ceļa braucējs pazaudē ceļu, tā Kunga piesaucējs pazaudē pašu Kungu. Ja šeit atnāks kristīgie meditētāji, un teiks, ka es runāju dumjības, tad ir jāpateicās Dievam, ka Viņš jūs ir pasargājis no nelaimes, un nav pieļāvis nonākšanu transa stāvokļos. |
Raimonds  |
# Labojis Raimonds: 2009.12.06 21:36:35
armilo
Šodien pie tik daudzām vilšanās cilvēki meklē kaut ko individuālu un autentisku. Savā ziņā var jautāt, ko piedāvā šodienas Baznīca? Kas ir tā Vēsts, kuras dēļ ir gatavi nodoties? Cilvēkiem vienkārši piegriežas, ka nepārtraukti uzrodas kādi, kas ar viņiem manipulē. Bet kādas alternatīvas? |
Rudens roze  |
# Iesūtīts: 2009.12.06 21:45:12
Raimonds
Cilvēki mūsdienās meklē ne tik daudz objektīvu patiesību, cik personīgu Dieva piedzīvojumu. Un tad šajā iespēju tirgū uzrodas visvisādi piedāvājumi - no īstām dārglietām līdz lētiem spīguļiem.
Māksla - kā pazīt viltojumus? |
Raimonds |
# Labojis Raimonds: 2009.12.06 22:03:31
Rudens roze
Cilvēki mūsdienās meklē ne tik daudz objektīvu patiesību, cik personīgu Dieva piedzīvojumu.
Jo pašam ar to būs vien jādzīvo! Otrais Advents. Jāņa Kristītāja ceļš, caur tuksnesi pretī Kristus Adventam. Vai bez šīs tuksneša pieredzes ir iespējams Advents? Un tas iespējams ir šis individuālais ceļš pretī pār-subjektīvai patiesībai. (Kā to teiktu gudri ļaudis) |
Rudens roze |
# Iesūtīts: 2009.12.06 22:29:09
Raimonds
Tas parastam kristietim, ne-teologam ir pār-gudri... sorry! |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.12.06 22:45:09
Raimond, atļauj man tev atbildēt ar Bo Gīrca vārdiem:"Visa baznīcas darbošanās pamatojas stingrā ticībā, ka vārds darbojas un ka bez vārda nav glābšanas pasaulei, kas dzīvo ciešanās un postā, tāpēc ka nepazīst Dievu. Nekas cits, kā vienīgi Dieva vārds un sakraments var cilvēku darīt par kristieti. Ja viņu nesatver vārds, tad nelīdz arī nekas cits. Apsīkuma laikos, kad baznīcēnu rindas retojas, baznīcai jājautā sev, vai tā ir pareizi pārvaldījusi sakramentus un vai tā tīri un skaidri un sirsnīgi ir sludinājusi vārdu. Ja tas ir tā, tad tā arī ir darījusi visu, kas ir tās spēkos, un visu, kas tai pēc Dieva gribas jādara cilvēku atgriešanai. Kas nocietinās pareizi sludinātā Dieva vārda priekšā, tas ar to ir pateicis nē pašam Dievam. Cilvēks var pašam Dievam pateikt nē. Šādas Tēva raizes Dievam jāpiedzīvo atkal un atkal. Arī baznīcai jāmācās panest šīs raizes, aizlūdzot un pacietīgi gaidot, nezaudējot cerību, nepagurstot mīlestības darbos un nepārstājot tikpat skaidri un tīri un intensīvi sludināt vārdu. Bet bēdas tai, ja tā tic, ka var kaut ko pievienot klāt ar cilvēku līdzekļiem, un septiņkārt bēdas pār to, ja tā, baidoties pazaudēt savus pēdējos klausītājus, mēģina tos piesaistīt ar cilvēku saitēm un neveic uzdevumu tīri un skaidri sludināt vārdu sodam un žēlastībai! Mums, kristiešiem, ir bīstama tieksme pakļauties šim kārdinājumam. Kad sākas grūtības un nav vairs tik viegli kā iepriekš pulcināt ļaudis, tad sākas arī mēģinājumi Dieva vārdu atšķaidīt ar daudz ko citu, kam jāpiesaista arī vecais cilvēks. Metodes mainās atkarībā no to cilvēku gaumes, kurus grib aizsniegt pirmām kārtām. Taču sekas visādā ziņā nav svētīgas. Tādā veidā draudzes vietā tiek sagādāta publika. Ticība tiek aizvietota ar reliģisku interesi. Cilvēkus piesaista pie mācītāja vai baznīcas kora, vai arī pie kafijas un omulīgas kopā pasēdēšanas – bet ne pie Kristus. Ir, protams, iespējams sapulcināt ļaudis! Saistošam runātājam, mācītājam ar patīkamu ārieni un izturēšanos, ar skaistu balsi un prasmi labi dziedāt, ar bagātīgām atmiņām par ceļojumiem vai ar vijoli, vienmēr ir pateicīga publika. Bet ja personiskie talanti neiedarbojas pietiekami, var likt lietā vēl citus pievilināšanas līdzekļus: diapozitīvus un filmas, amatieru teātra izrādes un lekcijas, bazūņu kori, muzicēšana ar zvaniņiem, eksotiski runātāji un mandolīnu kvarteti utt. Ieskatoties avīžu reklāmās, kam ir tendence izplatīties, var atrast simtiem piemēru apbrīnojamām sensācijām, kurām jādarbojas kā velkošam plāksterim – tad, ja vairs neuzdrošinās pamatoties tikai un vienīgi Dieva vārdā un sakramentā. " |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2009.12.06 23:00:21
Rudens roze
Par Jāni Kristītāju bija šodienas 2.Adventa Evaņģēlija lasījums no Ekumēniskās perikopju rindas. "Saucēja balss tuksnesī, sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas..."
Par pārsubjektīvo jeb transsubjektīvo rakstījusi arī filosofe Maija Kūle, kā atbildi postmodernajam subjektīvismam. Citiem vārdiem, atgriežoties pie meditācijas tēmas, cilvēki tā vai citādi meklē pēc kopējas pieredzes. Un izrādās tieši meditācija (lūgšana) spēj vienot, arī tik atšķirīgus cilvēkus. |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2009.12.06 23:06:00
armilo
Definitīvi viss jau ir pareizi, bet tā niasne ir tajā, raugoties uz jau pieminēto Jāni, ka Kristus nāk arī pie paša Jāņa. Dievs mīl ne tikai savu Vēsti, bet tos, kas ar šo vēsti dzīvo un palīdzēs citiem ar dzīvot. Šodiena ir pilna ar pareizām atbildēm, bet citreiz ir jākļust kā bērnam vai klaunam, lai atkal lietas varētu ieraudzīt to īstajā gaismā. |
:: Pievienot komentāru
|
