atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu mūku kārta un klosteri
Svilpaste
Iesūtīts: 2006.12.14 13:08:01
Atsaucoties uz Joša izteikumiem sadaļā "Augsburgeri", vēlos iesākt diskusiju par mūku kārtu un klosteriem. Vai luteriskā baznīcā būtu jāveido klosteri un mūku kārta? Kā tas saskan ar Rakstiem? Vai Lutera domas par šo ir 21.gadsimtā novecojušas?
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
Skolnieks
# Iesūtīts: 2007.01.10 15:10:53
Arī pie paša evaņģēliskākā baznīctēva Augustīna ir daži āķīši. Attaisnošana ticībā jā, un no Dieva žēlastības, bet tomēr kā process. “Agrīnais Luters” mācīja tīri pēc Augustīna, tāpēc RKB “agrīnais” Luters tīri apmierina. Tuvāk par Luteru šajā laikā var iepazīties viņa “Lekcijas par vēstuli romiešiem” (1515) Tur viņš daudz atsaucas uz Augustīnu. Nenoliedzu, var lasīt baznīctēvus un arī priekš sevis dzīvei kādas vērtīgas atziņas gūt, bet tikai vispirms, ja pašam ir skaidra Evaņģēlija izpratne. Bet var notikt arī tā, ka lasot šos darbus, no skaidras Evaņģēlija izpratnes, Evaņģēlijs top par pilnīgāku likumu, kāds arī pārsvarā bija baznīctēvu uzskats. Citējot K.F.V. Valteru: “Cilvēkiem ir nosliece vairāk paklausīt bauslībai nekā Evaņģēlijam.”
mekletajs [81.198.36.106]
# Iesūtīts: 2007.01.10 15:15:23
Es varu pilnībā pievienoties Skolniekam.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.12 17:42:47
Lasu šo visu un domāju, vai saprotu pareizi kādu diskutētāju viedokli - vai tad luterticīgajiem vienīgā vērā ņemamā lasāmviela ir Raksti, Luters un Vienprātības grāmata? Pārējais viss ir skatāms kā caur lupu vai, vēl "pareizāka" nostāja - vispār neaiztiekams? Ja ko saprotu aplam, tad vēlētos dzirdēt, kas vēl būtu svētīgs lasīšanai "parastam luteriskas draudzes loceklim". Pateicos par atbildēm!
Latvju Luterānis [200.88.223.99]
# Iesūtīts: 2007.01.13 00:27:07
Vari lasīt arī šo to citu, kā piemēram Valtera "Bauslība un evaņģēlijs", Hemnica Trentas koncila analīzi (ilgi pietiks lasāmviela), no mūsdienu autoriem īpaši svētīgs ir Bākulis.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.13 09:41:46
Paldies! Man te vēl tāds naivs jautājums - Dievs dod žēlastību sākt saredzēt savus grēkus, tad cīnos, kā māku, bet galva vienalga pilna grēcīgiem nodomiem, nevajadzīgām domām utt., ne reizi kas aiziet arī darbībā - cīnos ar īgnumu, un dusmām, un rijību, un tukšu runāšanu un citu grēku pieminēšanu, un kritizēšanu, un kur nu vēl lielība un lepnība... utt. Sakiet, kur un pie kā Luteriskās Baznīcas ietvaros varu rast IZSMEĻOŠU PRAKTISKU pamācīšanu, kā praktiski varu sekmīgi pieaugt ikdienas svētdzīvē. Bet - negribu neko no "augstās" teoloģijas ar vispārīgām frāzēm, jo reāli tās ar grēku cīnīties nepalīdzēs. P.S. Zinu, zinu, ko Jēzus pir Krusta par mani un Tevi izdarījis, i par bauslības un Evaņģēlija nošķiršanu zinu, bet pasakiet praktiski, ko man kā luterānei darīt - redzu grēku sevī, tas sāp, tālāk - KĀ izdeldēt? KUR varu pamācīties, ko darīt? Luterāņi taču nenoslāpē savu sirdsapziņu ar to, kas notika Golgatā un apmierināti nedzīvo tālāk? Kur luterāņi mācās svētdzīvi? Paldies.
Pāvils
# Iesūtīts: 2007.01.13 19:12:47
Grēciniece, es noprotu, ka Tev ir nepieciešams garīgais tēvs. Nav tāda "burvju vārda", ar kuru vienā mirklī visas sāpes tiek atņemtas, kaut gan iespējams tas ir (pats to esmu piedzīvojis). Parasti tas notiek kristieša svēttapšanas ceļā, kurā viņu varbūt pat gadiem ilgi pavada viņa garīgais tēvs - mācītājs, vai kāds cits pieredzējis kristietis, kam vari pilnībā uzticēties.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.13 20:02:58
Garīgais tēvs... LELB-ā diemžēl visai bieži nācies dzirdēt noniecinošus vārdus par tēmu "garīgais tēvs" kā par ko nevajadzīgu un nederīgu (nupat padomāju, ka karstākie noliedzēji, ar ko nācies sastapties, bija LA studenti). Ir gana daudz luterāņu, kas jūtas pašgudri un ir autoritātes neatzīstoši. Un kur svētdzīvi mācās potenciālie garīgie tēvi? Kur viņi smeļas praktiskās gudrības, ko dot tālāk? Varbūt šī ir jaunas diskusijas vērta tēma.
Konkordija [62.84.16.77]
# Iesūtīts: 2007.01.13 20:38:59
Voldemaar, es nebuut nelasu selektiivi. Es tikai citeeju to, kas attiecas uz lietu. Tas, ka Luters saka, ka nevajag "nepareizos" klosterus, neatcelj vinja vaardus, ka vajag ieriikot "pareizos". Un kopsh kura laika tad par apliecibu rakstiem var praatuljot ar visaadiem pragmatiskiem apsveerumiem - "preceejushies, kas par to maksaas"... Vai tad Konkordijas graamata nav norma normans, kaa pats teici? Vieniigais pareizais Sveeto Rakstu izskaidrojums? Un ja jau norma, tad nav ko praatuljot. Skazano, znachit djelaj. Dajosh monastirj. Ja Luters saka, ka maaciitaaji jaagatavo klosterii, tad nav ko izlociities. Preceeties varees peec tam.
Skolnieks
# Iesūtīts: 2007.01.13 20:50:57
Grēciniece
Patiešām, ir daudz luterāņu, kuri jūtas pašgudri un autoritātes neatzīstoši, taču nevajadzētu šo birku piekabināt visiem, kaut vai lielākajai daļai luterāņu. Raksti saka, ja kas ir pašgudrs, tas Dieva priekšā ir ģeķis. Katrs atbildēs pats par savu gudrību vai negudrību! Svētdzīvi un praktiskas gudrības garīgie tēvi, tāpat kā visi pārējie kristieši, mācās Svētā Gara skolā visas dzīves garumā. Jauks citāts ir no mūsu Ticības Apliecībām: “Jo, kur pats Dievs nav skolotājs, tur neviens nevar studēt un mācīties to, kas Dievam tīkams un mums un citiem svētīgs.”
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:03:55
šitas jau kārtējo reizi bija no tiem "augstajiem" plauktiem un vispārīgiem tekstiem... Bet pastāsti praktiski mazam draudzes cilvēciņam - kā dzīvot svētdzīvi, kā pieaugt, kur mācīties? Tu saki patiesību - "Svētdzīvi un praktiskas gudrības garīgie tēvi, tāpat kā visi pārējie kristieši, mācās Svētā Gara skolā visas dzīves garumā" - protams, āmen! Bet kur kā luterāne varu iepazīties ar to, ko viņi uz savas pieredzes gadiem pārbaudījuši un par labu un derīgu esam atzinuši? Vai tad luturāņi cēlā vientulībā katrs par sevi aizvien izgudro velosipēdu no jauna? Un ja kāds nav īpaši apdāvināts, sirdī apcietināts un garā kūtrs?
Guntars
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:06:55
Grēciniece "Kur Luteriskās Baznīcas ietvaros varu rast IZSMEĻOŠU PRAKTISKU pamācīšanu, kā praktiski varu sekmīgi pieaugt ikdienas svētdzīvē?" Atbilde, kādu esmu atradis priekš sevis ir vienkārša. Varam lūkoties uz sevi un pieaugot atziņā arvien labāk saskatīt tumsu savā sirdī un darbos. Un tad domāt - kā to pievārēt un mazināt.
Taču mēs nedzīvojam vieni, bet gan sabiedrībā. Un katram no mums ir daudz lomu. Man gan atbilstošāks šķiet vārds "amati". Katrs amats mums uzliek zināmus pienākumus un atbildības. Citas kungiem, citas kalpiem, citas vīriem, citas sievām, citas bērniem un citas vecākiem, utt. Un, lai visus šos Dieva iedibinātos amatus godprātīgi un kā Kungam kalpojot veiktu, ir jāpieliek milzums pūļu. Tikai šādi cenšoties kalpot, mēs neskatāmies vairs uz sevi, bet uz tuvāko. Tādējādi mēs netopam svētāki, lai tādi būtu paši savās acīs, bet gan, lai tā Kunga mīlestību un dāvanas tālāk nestu. Ticu, ka tas ir ceļš visam mūžam.
Guntars
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:08:07
Lai atbilde neliktos sausa, kā piemēru gribu minēt situāciju, kas mani personīgi ļoti uzrunāja. Kāds kristīgs vīrs mūža otrā pusē strādā par durvju sargu. Tā pat nav sargāšana apsardzes nozīmē, bet gan drīzāk vienkārša dežuranta funkciju veikšana. Tu sēdi un pasaki „labdien” katram, kas ēkā ienāk. Reiz šim vīram vaicāja: „Kurā brīdī tu pamanies aiziet paēst?” Uz ko viņš neviltotā izbrīnā atbildēja: „Es darba laikā neēdu, jo kā gan es veikšu savu darbu, ja staigāšu ēzdams un nebūšu uz vietas?” Zinu šo vīru un tagad, katru reizi viņu redzot, man atliek tikai nodomāt – Cilvēks, kurš savu amatu nes tam Kungam par godu. Cilvēks, kuram svēttapšana ir viņa dzīve. Lai Dievs mūs visus svētī, ka arī katrs no mums savus amatus ar šādu attieksmi varētu pildīt.
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:17:51
Konkordija!
Ja Tu saki, ka neievieto citātu selektīvi, tad laikam jau tā ir, lai gan mani nepamet doma, ka, citējos vienu daļu (kas acīmredzami ir izdevīga), bet otru (kura ir pretrunā ar vēlamā viedokļa uzturēšannu) pat nepieminot, tas ir faktu sakartošana tendenciozi. Bet tas lai paliek Tavā ziņā.
Vēl. Šis artikuls nemudina dibināt klosterus, bet gan pieļauj tādu esamību. Un tā, piedod, ir diezgan skaidra nostāja. Lai ilustrētu to, ļauj man sacīt, ka (te jau minēja) zviedru, vācu un dāļu zemēs, pastāv tādi iestādījumi. Pirms 7 gadiem Kopenhāgenas māsu iestādē pat pieņēma lēmumu, ka tajā var iekļauties arī precētas sievietes. Tā kā, neredzu nekādas bibliskas pretrunas viņu pieejā.
Diez vai es teicu, ka LC ir norma normans, bet ja tā tad es pieļa`vu kļūdu. Norma normans, jeb normējošā norma, ir tikai un vienīgi Svētie kanoniskie Vecās un Jaunās Derības Raksti. Pārējie visi var pretendēt tikai un vienīgi uz norma normata, jeb normētās normas, statusu. Bet, ja Tu redzi kaut kur
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:25:58
turpinājums...
manis rakstītu tādu lietu, tad lūdzu uzraksti kur, un es pats ielikšu tajā komentārā labojumu.
Ja nu esmu mēģinājis pielabot Tavu kļūdīgo secinājumu (kas varbūt ir cēlies no mana kļūdīgā izteiciena), tad ļauj man lūdzu arī paskaidrot, kāpēc es runāju par precēšanos un finansēm.
Tajā tālajā šīs diskusijas pirmajā lapā jau sacīju, ka var darīt visu (dibināt luterāņu brālības/māsības), kas ir labs un celsmīgs, bet:
1. Allaž rūpējoties par to, lai šīs lietas būtu pietiekoši "caurspīdīgas" un pasargāt no iekļūšanas maldos, pie kā nereti nonāk šādi iestādījumi, kuriem nav ne Dieva pavēles, ne iestādījuma (kurpretī, laulībai ir) [iekavās ielikts ir LC arguments].
2. To ir jādara pēc iespējām. Ja ir nauda, vieta kur to veidot, vadības autorizēts un teoloģiski sagatavots palīgs pret iekļūšanas augstprātībā, pārprastas Dieva kalpošanas utt., tad šādu iestādi var veidot. Liela kļūda ir šādas lietas darīt sasteigti.
Starp citu, varbūt mācītāju kandidātiem vēl šķirties? To Tu gribi?
Skolnieks
# Iesūtīts: 2007.01.13 21:29:37
Grēciniece
Atbildēju uz jautājumu “Kur svētdzīvi mācas potenciālie garīgie tēvi?” Diezin vai Tev uzrakstītais vārds par garīgajiem tēviem tagad būs saistošs. Drīzāk dzīva saruna ar kādu pieredzējušu mācītāju Tev būtu noderīgāka. Par svētdzīvi Guntaram ir interesants komentārs, to arī ir labi ņemt vērā. Interesanti ir lasīt un pārdomāt Salamana pamācības, tur var atrast daudz vadlīniju garīgai dzīvei! Tas tāds maziņš pamudinājums, lai gan ir daudz arī daudz citu ne mazāk svētīgu. Šis man tikko ienāca prātā!
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.13 22:09:54
Guntar! Paldies par atbildi. Man liekas stipri apšaubāms izejas punkts - no sevis. Tu saki - "varam lūkoties uz sevi un pieaugot atziņā arvien labāk saskatīt tumsu savā sirdī un darbos. Un tad domāt - kā to pievārēt un mazināt". Cilvēka sirds ir viltīga no mazām dienām (nav uzticams izejas punkts, ne?) un lielākoties mums ir ļoti iluzors priekšstats par sevi - stipri, stipri labāks. Varam visu mūžu lūkoties uz sevi un būt ļoti apmierināti ar to, ko tur savā iedzimtajā samaitātībā saredzam. Ne? Pilnas baznīcas (un ne jau tikai LELB ietvaros) ar tādiem, kas tā arī visu mūžu nodzīvo.
Skolniek! Kā Tu pats svētumā praktiski pieaugt mācies? Salamana pamācībās? Jā, protams, daudz noderīga, lielās maģistrāles visi Raksti skaidri norāda, bet kur pamācīties sīkāk, kā, piemēram, savu prātu savaldīt, lai nedomā tukšas domas, ar ko tad nodarbināt; ko darīt, lai lūgšanu laikā domas riņķī neklejo? Cik stingru gavēni piemērot? Kā ar dusmām un ātrsirdību cīnīties? utt.
Guntars
# Iesūtīts: 2007.01.13 22:26:42
Grēciniece

Atvainojos, ka esmu izteicies neprecīzi, ja saprati, ka ierosinu kādam lūkoties uz sevi. Tas bija tieši tas, ko minēju kā atmetamo alternatīvu.
Skolnieks
# Iesūtīts: 2007.01.14 15:20:19
Grēciniece
Gribēju uzjautāt! Cik liela Tev ir ticības dzīves pieredze un kā Tu pati saskati iespēju ar Tevis pieminētajām problēmām cīnīties?
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.14 15:30:18
Guntar! Atvaino, biju pavirša! Tā ir vēl viena mana lieta, ar ko jācīnās! Svēttapšana ir ceļš mūža garumā, tas tiesa. Daudz ko iemācāmies, rīvējoties gar citiem, tas arī tiesa, un mazliet savādākā aspektā, kā Tu minēji, - ne velti mūkiem ilgus gadus pat neļauj dzīvot lielā noslēgtībā, jo tikai kopdzīvē var noslīpēties. Kopā dzīvošana vēl labāk uzrāda arī mūsu grēkus un uzrauj uz āru visu, kas tur dziļi apslēpts un ne tik redzams var mierīgi mājot gadiem. Bet tomēr nepiekrītu, ka, dzīvojot pasaulīgajā dzīvē un nelasot garīgas pamācības par svētdzīvi, nepētot un nepielietojot gadsimtos uzkrātu pieredzi utt., var sekmīgi pieaugt svētumā. Pirmkārt, nav jāizgudro velosipēds allaž nojauna, otrkārt - arī dzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem un pat akcentējoties uz savu tuvāko, mēs pie viņiem nākam ar sirdī mītošo grēku, kuru varam pat neredzēt, ja kāds neierāda, kā to atpazīt. Un, ja ko esam atpazinuši, kur pamācīties, kā nokaut?
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.14 15:31:53
Skolniek! Nav labi apiet manus jautājumus (ne pirmo reizi!) un neatbildot pašam, sākt izvaicāt!
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 158 , pavisam kopa bijuši: 36030