Balss 
|
Iesūtīts:
2007.05.13 23:59:24
Dažādās diskusijās notiek ne tikai domu, bet dažkārt arī epitetu apmaiņa, kuri nedarītu godu nevienam cilvēkam, kur nu vēl kristietim.
Varbūt mēģināsim visi kopā uzzīmēt ideālā Kristus sekotāja portretu un viņa rīcības modeļus? Un tad tiem varbūt arī savā dzīvē sekot? |
|
Mulders  |
# Iesūtīts: 2007.05.17 09:43:45
Balss, nu tak neviens tač tev nespiež "atklāties"...  |
Amelly  |
# Labojis Amelly: 2007.05.17 14:22:11
Balss Godīgi sakot, man bieži ir grūti. Jo īpaši ģimenē - vislielākais klupšanas akmens ir rūgtums un kurnēšana - tas jebkuru labu lietu pārvērš netīrā. Nesen tieši šī lieta kļuva aktuāla, kad izlasīju Sv. Franciska vārdus par to, ka svarīgi ir vienmēr palikt priecīgam, jo tās ir vislabākās zāles pret rūgtumu. Bet nu - dzīve vienmēr ir pilna pārbaudījumu. Man bieži vien šķiet, īpaši pēc tādiem klupšanas brīžiem, ka neesmu nemaz cienīga saukties par kristieti.
Laba bija Maikla Velsa "Nomaldījušies tuksnesī", līdz šīs grāmatas izlasīšanai, allaž nepameta sajūta, ka esmu "sakauta kristiete". Laikam jau gadiem ilgie mācītāju sprediķi sējuši labu sēklu... |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.05.17 17:14:14
Amelly
Nebēdā, Amelly, mācies slavēt Dievu un pateikties Viņam pat tad, ja nemaz to negribas. Tu redzēsi, tas nesīs augļus! Kam tad nu kādreiz neuznāk piktums par nepildītiem solījumiem vai ikdienas sīkumiem. Bet paskaties tālākā perspektīva - Tu taču vari pateikties Dievam par savu ģimeni? Un par pavasari, par to, ka pie mums valda miers, nevis karš un bads... salīdzinājumos cilvēks ierauga tik daudz, par ko pateikties! Un pateicība aizdzen rūgtumu vai vismaz saldina to...
Mulders Ir jau darīts!!! Pakļāvos masu psihozei vai pavasara eiforijai, nezinu! |
Amelly |
# Iesūtīts: 2007.05.17 17:56:28
Balss Jā, es arvien mācos Un tiešām - slavēšana aizdzen rūgtumu. Un es skaidri redzu, cik ļoti Dievs ir mani svētījis ar manu ģimeni |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.05.25 14:46:55
lielais brāli
Kā tev rādās, vai īsta kristieša aicinājums ir apsūdzēt un strīdēties - vienalga, par svarīgām vai nesvarīgām lietām? |
Bralis E.T. |
# Iesūtīts: 2007.07.15 17:04:52
Kā labāk?
Šodien aizvien vairāk cilvēku nestājas laulībā , un , ja precas, tad precas aizvien vēlāk. Bet baušļi Nr. 6 [Tev nebūs laulību pārkāpt] un Nr. 9. [Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu] ir spēkā vienmēr !
Un rakstos teikts - Mat. 5:30 Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.
Es negribu tāda sīkuma dēļ doties uz elli !
Uzreiz saku – neesmu luterānis, bet tas attiecas uz visiem kristiešiem!
Vai šodien ir ar kaut ko atšķiras starp parasts neprecēts kristietis , neprecēts luterāņu mācītājs un katoļu priesteris?
Zinu , ka izsmiesiet mani un ar to esmu samierinājies, bet tomēr ceru sagaidīt kādu saprātīgu atbildi.
|
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.15 18:38:03
Bralis E.T. Ar šo problēmu jāsaskaras jebkuram Dieva likumus respektējošam cilvēkam, ne tikai parastiem kristiešiem, luterāņu mācītājiem vai katoļu priesteriem.
Domāju, ka cilvēki atšķiras ar to, cik nopietni viņi paklausa šiem Dieva dotajiem likumiem. Un ko viņi dara tad, kad klūp - vai to apzinās, tad ar Dieva palīgu ceļas augšā un piedošanā dzīvo tālāk jeb izdomā paši sev jaunus relatīvus noteikumu rāmjus, kuros tad dzīvo. |
Svilpaste  |
# Iesūtīts: 2007.07.15 21:24:58
Es pazīstu vienu neticīgu cilvēku, kas man liekas ideāls kristietis pēc savām īpašībām, bet tikai... viņš netic Dievam. |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.16 17:47:20
Svilpaste Jā, arī es pazīstu vienu šādu cilvēku: neticīgo ar kristieša cienīgu uzvedību. Esmu par to daudz domājusi un daudz lūgusi Dievu par šo cilvēku. Bet nav jau viņa neticīga, tikai nezin kāpēc meklē savu garīgo piepildījumu visdažādākajās jocīgās kustībās, pat sektās. Paldies Dievam, viņa drīzi vien ir saskatījusi šo kustību sliktās un pretrunīgās puses, darbu nesaskaņu ar vārdiem. Un pamanījusi kristiešu atšķirību. Vēl neesmu zaudējusi cerību par šo jauko cilvēku (kuram tāpat ir grēki, arī pavisam cilvēcīgi skatoties...) Bet Bībelē ir rakstīts, ka ne tikai mūsu ļaunie darbi, bet pati neticība jau ir grēks. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.16 17:59:08
Ctulhu, vovo... tamdēļ mēs apšaubām un esam ārkārtīgi skeptiski pret materiālismu! |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.17 00:14:21
Ctulhu Tev nepatīk: bet pati neticība jau ir grēks.
Tā ir dziļš apvainojums un atraidījums Tam , kas grib tev dot vislabāko ... Esmu jau stāstījusi"gadījumu, kā mans mazais dēls, kad tētis viņam teica: "Lec manās rokās, es tevi uzķeršu!"tomēr izpauda savu neuzticēšanos un neleca. Lai gan tētis viņu nekad nebija nekādā veidā pievīlis, un es redzēju un zināju, ka vīrs dēlu noķers, viņš neuzticējās un nelēca. It kā sīks, nenozīmīgs piemērs. Bet es tajā brīdī skaidri aptvēru, kā mēs, lielie, sāpinām savu Tēvu Debesīs ar savu nepamatoto neuzticēšanos... |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 15:39:16
Ctulhu Piemērs ir pilnīgi korekts: Dievs ir vēl vairāk kā miesīgais tēvs. Dievs ir mūsu tēvs gan kā šīs pasaules radītājs, gan kā tas, kurš mūs un visu šo pasauli uztur funkcionējošu. Bet ne tikai materiālā ziņā Dievs ir mūsu tēvs - viņa rūpes, gādību un mīlestību mēs sajūtam ik dienas. Un pat tu, kas viņu noraidi, izjūti viņa doto spēku un labumu. Saule spīd kā pār labiem, tā pār ļauniem (no Bībeles).
Saprotu - priekš tevis tas nav pierādījums. Bet tu nevari un nekad arī nevarēsi ar sava ierobežotā saprāta un pieredzes līdzekļiem ne pierādīt, ne noliegt Dieva eksistenci. Jo viņš ir vairāk un pāri par mums dotās materiālās pasaules pieredzē iespējamo.
Ja tava augstprātība reiz nonāks pie galējās robežas, varbūt tad tu - sāpīgi - būsi spiests piedzīvot Dievu. Kaut nu tu gribētu un spētu satvert Viņu dāvanu tagad - mīlestībā...
Mēs, kas esam Dievam atsaukušies ticībā un paļāvībā, esam piedzīvojuši un joprojām piedzīvojam Viņa personu, iepazīstam Viņu un mācāmies aizvien vairāk Viņam uzticēties un paļauties. Un redzam, ka Viņš mūs nepieviļ! |
Balss |
# Labojis Balss: 2007.07.18 15:54:54
Ctulhu Tāpēc, ka visi Zvaigžņu kariņu varoņi ir izdomāti un viņu iedarbība reālajā pasaulē neeksistē. Bet Dieva darbību mēs redzam piem., visā dabā - es ar aizvien lielāku prieku un apbrīnu uzlūkoju dzīvo dabu, un arī brīnumaino pasauli mikrokosmosā (ja pareizi izsakos - neesmu zinātniece, kā vari nojaust .
Bet Dievs ar mums komunicē - uzrunājot mūs gan caur saprātu, gan caur sirdi. Un pats labākais - Viņš reaģē arī pavisam praktiski, taustāmi, atsaucas, darbojas uz mūsu Viņam sniegto informāciju , kā teiktu tu...
Kaut nu tev nenāktos piedzīvot `augstpraatiibas galeejao robezju`... Tas ir tavas bezpalīdzības brīdis, kad tavs spēks, zināšana un varēšana izbeidzas. Ar to es domāju smagas traģēdijas, krīzes, slimības un nāvi...Ne teorētiski, bet ļoti personīgi... |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 16:10:00
Ctulhu... lai naak un runaa... Es esmu pozitivi ieintereseets jebakaadaas eksotiskaas buutnees.
Tjā, Dievs nav kaut kāda eksotiska būtne... Kamēr tu pret Viņu izturēsies kā pret kaut ko , droši vien Viņš uz tevi arī nerunās tā, kā Viņs runā uz saviem bērniem, kas Viņam uzticas un no Viņa rokām saņem visjaukākās lietas - piem., mieru, prieku, saskaņu ar sevi un citiem, un ar pasauli...
Un ko tad tu uzvarēji? Savas bēdas? Kaut kā jau tās, protams, var pārvarēt, jo ir vien jādzīvo tālāk. Tad, kad tās tevi skars tā pa riktīgam, eksistenciāli - tevi pašu, ne apkārtējos, tad parunāsim... |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 16:38:34
Ctulhu Nu, un ko tad tu uzvarēji? Savu nāvi?... Jēzus reiz sacīja: Lai tev notiek pēc tavas ticības... (šai gadījumā -neticības)... žēl tikai tevis! |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 16:54:41
Ctulhu Un kā tad tu tiec ārā ? Tev palaimējas ? Tu gudri reaģē? Nē, veiksmi un izdošanos dāvina cilvēkam Dievs. Visas gudrības iesākums ir dievbijība... (Bībele) Un vienīgā adekvātā atbilde no cilvēka puses ir - prieks un pateicība savam mīļajam, gudrajam Tēvam...
|
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 20:25:52
Ctulhu Ak, tu vai! Tu esot izlasījis Bībeli, un šo to pat vairākas reizes... Lasīt un nesaprast būtiskāko message... Tas viss ir ciešā sakarā ar pamatpriekšstatiem par to, kas ir šī pasule - skaista, Dieva radīta, bet grēka rezultātā ļaunuma sakropļota... Un cilvēks, kas ir radīts pēc Dieva līdzības, tātad ar brīvo gribu, ar radošo dzirksti apveltīts, bet brīvs - darīt gan labu, gan ļaunu. Šajā ziņā kā Dievs... Un tad nu lūk, šajā pasulē notiek visādi ČP (ja zini šo saīsinājumu). Dievs, respektējot cilvēka brīvo gribu un paša dotos dabas likumus, kādreiz tomēr savā veidā iejaucas. Tā, lai tas nāktu par svētību cilvēkam. Ne vienmēr par miesīgu labumu, kaut arī tas ir iespējams, bet par svētību, kura pārsniedz šī laika un šīs eksistences robežas. |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 20:49:26
Ctulhu Un kā ir ar mīloša, stipra un gudra Tēva attiecībām ar 2 gadus vecu bērniņu, bizo apkārt un šļupst pirmos vārdiņus? Kuru Tēvs mīlestībā pamāca un ja vajag, kādreiz arī pārmāca? Vai tā nebūtu smieklīga bērna iedoma, ja viņš gribētu pamācīt savu tēti, kā viņam kas jādara, jo bērniņš iedomājas, ka ir savā gudrībā un spēkā līdzvērtīgs Tēvam? |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.19 13:22:24
Ctulhu Bet vai tu nepieļauj domu, ka mūsu lietotais Dieva apzīmējums parTēvu ir tikai tēlains Dieva viena aspekta apraksts, kurš mums, cilvēkiem, gan ir visai būtisks, bet neatspoguļo visu Dieva būtību?
Vai tev neienāk prātā doma, ka tā ir neiespējamība - būt vai kļūt Dievam līdzvērtīgam? Jo Viņš ir unikāls. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.19 13:31:45
Ctulhu, bet lai tu neierobežoti attīstītos, tev vajag sev nodrošināt neierobežotu (vismaz) laiku šai attīstībai!
Klifordu Saimaku pārlasījies esi, laigan man viņš šķiet visai reliģiozs savās idejās! |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
